Man gribētos, lai nauda būtu tikai viens no instrumentiem, nevis galvenais dzīves saturs. Gribētos dzīvot pasaulē, kur par naudu nav jādomā. Kur ikdienu nenosaka konta atlikums un kur galvenās vērtības ir brīvais laiks, miers un drošības sajūta. Tomēr realitāte ir cita – vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju regulāri raizējas par naudu, un šo raizēšanos ar katru gadu izjūt arvien biežāk un intensīvāk. Daudzi dzīvo no algas līdz algai, izjūt vainas sajūtu par liekiem tēriņiem vai nespēj atlicināt nākotnes mērķiem.
Nupat “Swedbank” Finanšu institūta pētījums atklāj, ka vairāk nekā puse jeb 59 % Latvijas iedzīvotāju vairākas reizes mēnesī raizējas par naudu, un tas ir par septiņiem procentpunktiem vairāk nekā 2020. gadā.
Piecu gadu laikā pieaudzis ne vien trauksmes līmenis par naudu, bet arī tās intensitāte – 59 % respondentu (pretstatā 52 % 2020. gadā) atzīst, ka par naudu raizējas vairākas reizes mēnesī, tostarp 19 % pat katru dienu. Visvairāk par naudu satraucas jaunieši, īpaši vecumā no 18 līdz 29, kā arī cilvēki ar zemāku izglītību, mazākiem ienākumiem un nepilngadīgiem bērniem. Tikai neliela daļa (13 %) salīdzinoši droši apgalvo, ka par savas mājsaimniecības finansiālo situāciju nesatraucas nekad.
Vērtējot savu finansiālo situāciju, iedzīvotāji norāda, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ne vien izjutuši uztraukumu un nemieru par naudu, bet arī piedzīvojuši grūtības uzkrāt naudu ilgtermiņa mērķiem (34 %), izjutuši vainas apziņu par naudas tērēšanu nesvarīgām lietām (31 %) un diskomfortu, dzīvojot no algas līdz algai (28 %).
Lai mazinātu satraukumu par finanšu jautājumiem, visbiežāk Latvijas iedzīvotāji pievēršas praktiskām lietām, kam ir tieša ietekme uz naudas plūsmu – rūpīgi plāno personīgo budžetu (34 %), mēģina rast iespējas palielināt ienākumus piepelnoties (27 %) vai gūst mieru no apziņas par iepriekš izveidotiem uzkrājumiem neparedzētām dzīves situācijām (23 %). Daļa šīs darbības kombinē arī ar emocionālās labsajūtas stiprināšanu, pievēršoties saviem hobijiem (26 %), klausoties iemīļotu mūziku (15 %) vai sportojot (13 %). Krietni retāk tiek domāts par pievēršanos sevis attīstīšanai, apgūstot kādas jaunas prasmes, kas varētu palīdzēt mainīt esošo finansiālo situāciju (16 %), pieejamo apmācību apzināšanai (5 %) vai profesionāla padoma meklēšanai (2 %).
Naudu pilnībā ignorēt nav iespējams – ēdiens, elektrība, jumts virs galvas maksā. Pašpietiekamu saimniecību ir maz, un arī tās nevar iztikt bez kāda ārēja atbalsta. Bet tas nenozīmē, ka vienmēr jādzīvo trauksmē un nepārtrauktā aprēķinā. Man gribētos, lai nauda būtu tikai viens no instrumentiem, nevis galvenais dzīves saturs. Pasauli bez raizēm par naudu mēs nevaram uzburt vienā dienā, bet varam būvēt soli pa solim – ar saprātīgām izvēlēm, solidaritāti un ticību, ka nauda nekad nav spēcīgāka par cilvēka cieņu un dzīves jēgu.
