Mazajā Liepnas tautas nama zālē ik nedēļu skan tautisko deju soļi – te dejo gan jaunieši, gan pieaugušie, un viņiem visiem ir kas vienojošs – mīlestība pret deju. Tad nav šķērslis attālums, nav noguruma vai aizņemtības, bet ir vēlme visiem kopā satikties un vienoties tautisko deju ritmā. Turklāt Liepnas pagasts ir īpašs, jo tur darbojas pat divi deju kolektīvi – jauniešu kolektīvs “Žagari” un vidējās paaudzes deju kolektīvs “LAI”. “Pašiem savi deju kolektīvi, skan kā sapnis,” teic dejotāji, kuri ir pateicīgi abu kolektīvu vadītājai Janai Kalējai par apņēmību, atjaunojot Liepnā deju tradīcijas.
Viss gan varētu būt citādāk vai nebūtu nekā, ja vien paši jaunieši pirms trīs gadiem neuzrunātu Janu, skolotāju Alekseja Grāvīša Liepnas pamatskolā, izveidot deju kolektīvu tiem jauniešiem, kuri vairs Liepnas skolā nemācās, bet dejot grib. “Sākumā nepiekritu un pusgadu vilcinājos, domāju un pārdomāju – nebiju pārliecināta, vai tas man būs pa spēkam. Jā, strādājot skolā, bērniem biju pamācījusi dažas dejas, bet speciālas izglītības šajā jomā man nav – neesmu deju pedagoģe. Mācīt dejot citiem – tas bija kas pilnīgi jauns. Deja man bijusi tuva jau kopš skolas laikiem. Mācoties Malienas skolā, man bija lieliska skolotāja Tekla Cinglere, kura iededza manī mīlestību pret deju. Latviešu tautas dejas ir mana mīlestība,” sarunu iesāk J. Kalēja. Pēc ilgām pārdomām piekritusi pamēģināt, jo vēlme nāca no pašiem jauniešiem – to nevarēja atstāt bez ievērības. “Viss sākās ar deju grupas izveidošanu, jo par kolektīvu to nemaz nevarēja saukt, jo nebija pilns sastāvs,” stāsta J. Kalēja.
No idejas līdz diviem kolektīviem
Kad jaunieši bija dejojuši gadu, Janu uzrunāja Liepnas pagasta iedzīvotāji, rosinot izveidot kolektīvu arī vidējai paaudzei. Arī viņi gribēja dejot, bet šāda kolektīva Liepnā vairs nebija. “Atceros, ka tautas namā notika kolektīvu sapulce, kurā Jana piedalījās jau kā jauniešu deju kolektīva vadītāja, bet es kā amatierteātra vadītāja. Dejotāji būtu, tādēļ rosinājām Janu uzņemties veidot kolektīvu arī vidējai paaudzei. Protams, pirmā reakcija bija “Nē”, bet pēc tam noteica – ja būs vismaz četri pāri, var mēģināt. Apsolīju, ka četri pāri būs,” smejoties atceras Inese Toka. Tautisko deju tradīcijas Liepnā bijušas jau izsenis – agrāk šeit jau bija savs kolektīvs, kas vēlāk apvienots ar Pededzi, kur no Liepnas dejoja četri pāri. “Liepnai savs kolektīvs – tas skanēja gluži kā sapnis,” teic ne tikai teātra kolektīva vadītāja, bet nu jau arī “LAI” dejotāja I. Toka.
Vidējās paaudzes kolektīvā ir 19 dalībnieki, savukārt jauniešos – 20. “Jauniešu kolektīvā ir studenti, kuri ikdienā nedzīvo Liepnā. Puse kolektīva dalībnieku brauc no citām vietām, tostarp, no blakus pagastiem Jaunannas un Mālupes. Kā tas notiek praktiski? Mēģinājumi ir sestdienās. No Jaunannas dejotājus ved vecāki, bet no Mālupes vedu es. Tā ir viņu pašu izvēle, un, jau stājoties kolektīvā, viņi zināja, ka transporta iespēju nebūs. Vecāki atbalsta bērnu izvēli un palīdz viņiem nokļūt mēģinājumos,” stāsta J. Kalēja.
Pāri attālumam un ikdienas rūpēm
Arī vidējās paaudzes deju kolektīvā nedejo Liepnas pagasta iedzīvotāji vien – dejotāji brauc arī no Alūksnes, Mālupes. “Organizējot mēģinājumus pieaugušajiem, jāņem vērā arī viņu ikdiena. Visi ir strādājoši, ar ģimenēm, tāpēc pieaugušajiem mēģinājumi ir darbdienu vakaros. Vēl ir tāda nianse, ka cilvēki strādā maiņu darbu, ir zemessargi vai robežsargi, citi pat strādā Igaunijā. Priecājos par katru, kuram ir vēlme dejot un viņš rod iespēju piedalīties mēģinājumos, jo ļoti labi saprotu, ka tas nav vienkārši,” stāsta J. Kalēja. Abiem kolektīviem mērķis ir piedalīties nākamajos Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos 2028. gadā. “Ceru, ka mēs tur tiksim. Potenciāls ir – atliek vien strādāt. Jauniešiem ir arī tuvāks mērķis – nākamā gada maijā piedalīties vērienīgā notikumā, Jauniešu deju svētkos Liepājā, kas pulcēs dejotājus no visas Latvijas. Strādāsim un cerēsim, ka varēsim tur būt,” stāsta J. Kalēja.
Vidējās paaudzes deju kolektīvā dejo dejotāji ar pieredzi, bet jauniešu grupā pievienojušies arī dalībnieki, kuri nekad iepriekš nav dejojuši, taču tagad izlēmuši – gribu dejot. “Pusgads paiet, kamēr tiekam līdz normālai stājai un polkai. Nav viegli, bet jaunieši strādā centīgi, un tad viss sanāk. Protams, ir brīži, kad rokas nolaižas, tomēr tad sev atgādinu – šis ir mans sirds darbs, man patīk tas, ko daru. Tādēļ strādāju, neskaitot stundas, ieguldot savu brīvo laiku. Ir gandarījums redzēt jaunieti, kurš iepriekš neprata polku, bet tagad dejo ar apgarotām acīm. Tas ir miljonu vērts. Visi to varbūt pat nesaprot. Visi mani dejotāji ir malači,” teic J. Kalēja. Viņa uzskata, ka visi, kuri regulāri piedalās mēģinājumos, ir pelnījuši iespēju piedalīties arī skatēs, un nav pareizi atlasīt tikai labākos dejotājus. “Nevar cilvēku “noņemt no trases” tikai tāpēc, ka kādam nepatīk. Mans viedoklis – ja viņš nāk uz mēģinājumiem, iegulda darbu un attīstās, jāļauj sevi pierādīt arī skatē,” viņa uzsver.
Jauni tērpi – jauns spēks
Kolektīvi izveidojās, taču, lai dotos uz koncertiem, nācās vilkt mugurā vairāk nekā desmit gadus vecus tērpus. Līdzšinējie nebija arī vienoti – blūzes katram atšķīrās, un ne vienmēr tās derēja kā uzlietas. “Zinājām, ka caur Alūksnes lauku partnerību iespējams iesniegt projektu un saņemt finansējumu, taču to nevar darīt paši kolektīvi – nepieciešama biedrība. Sākumā domājām dibināt jaunu organizāciju, bet sarunu gaitā uzzinājām, ka Liepnā jau darbojas biedrība “Liepna – manas mājas”, caur kuru varētu piesaistīt līdzekļus. Biedrība bija, ideja arī – atlika vien to uzlikt uz papīra un iesniegt projektu,” stāsta projekta vadītāja, kolektīva “LAI” dejotāja Viktorija Teterovska.
Alūksnes lauku partnerība vasarā bija izsludinājusi projektu iesniegšanas kārtu kopienu aktivizēšanai un jauniešu iniciatīvām. Tagad projekts “LAI tā ŽAGARU būda rūc!” jau ir atbalstīts Lauku atbalsta dienestā. Projekta kopējās izmaksas ir 49 372,93 eiro, tajā skaitā ir publiskais finansējums 44 435,64 eiro. “Lai gan projekts ir apstiprināts, tā īstenošanai nepieciešams arī līdzfinansējums 10 % apmērā. Ne biedrībai, ne pašiem dejotājiem tādas naudas nav, tādēļ plānojam piesaistīt ziedojumus, lai projektu varētu īstenot. Mēs dejojam arī vietējo iedzīvotāju priekam, tādēļ katrs ziedojums būtu labs ieguldījums mūsu kopīgajā darbā. Šobrīd naudu esam aizņēmušies, taču tā būs jāatdod, tādēļ ļoti ceram uz sabiedrības atbalstu,” teic V. Teterovska.
Projekta ietvaros abi deju kolektīvi iegūs jaunus tērpus – gan meitenes, gan puiši, sākot no kurpēm līdz ziedu vainadziņiem vai cepurēm. Jauniešu kolektīvam būs jauni talkas tērpi, kas sastāvēs no lina krekliem, pastalām, zeķēm, meitenēm priekšautiem, lakatiem un ziedu vainagiem. Vidējās paaudzes kolektīvam paredzēti jauni vasaras tērpi un svētku tērpi. Iegādes un komplektēšanas process nav vienkāršs. “Nevaram vienkārši ieiet veikalā un izvēlēties, kas labāk patīk, kā to darām, pērkot ikdienas apģērbu. Esam uzrunājuši uzņēmumu, kas apņēmies nokomplektēt visu nepieciešamo. Viss būs roku darbs – piemēram, saktas gatavos kalēji, kreklus šūs šuvējas, brunčus audīs audējas. Ar šo projektu atbalstām rokdarbniekus un amatniekus, kuri realizēs mūsu tērpus,” stāsta V. Teterovska. Plānots, ka visi tērpi būs pilnībā gatavi līdz nākamā gada augustam, kad paredzēts Deju uzvedums un sadancis ar sadraudzības kolektīviem.
Abiem kolektīviem plānots iegādāties arī mēģinājumu tērpus. “Tas meitenēm sastāv no krekla, svārkiem un botēm, bet puišiem – no krekla, šortiem un botēm. Deju botes ir speciāli veidotas un pielāgotas dejotājiem, ar divdaļīgu zoli, kas nodrošina pēdai atbalstu un atsperīgumu. Tādējādi dejotājiem nav jāizmanto pastalas vai katram savi individuālie apavi, kas lielākoties ir cieti un nepiemēroti dejai. Kādam varētu likties, ka prasām daudz un projektā esam paredzējuši par daudz, tomēr jāsaprot, ka pretendēt finansējumam varam tikai vienu reizi, tādēļ iekļāvām visu, kas svarīgs dejotājam un dejas baudītājam. Lai nav tā, ka pēc gada saprotam, ka vajadzēja vēl kaut ko, bet pieteikties vairs nav iespējams. Protams, kad tērpi būs saņemti, būs jādomā arī par to uzglabāšanu – jāievēro specifiski noteikumi, piemēram, tērpus nevar turēt saulē, lai neizbalētu, un jānodrošina, ka tie neizzūd vai netiek sabojāti, ja tos katrs glabātu mājas apstākļos,” stāsta V. Teterovska.
Deja – dzīves daļa un kopības spēks
Par kolektīva nosaukumu dejotāji paši stāsta, ka ilgi meklējuši piemērotāko, apspēlējot arī vietvārdus, apvidvārdus. Tomēr izšķiroša nozīme bija pašai pirmajai dejai, ko jaunais kolektīvs mācījās – “Lai tā būda rūc”. Šie vārdi tik ļoti raksturojuši viņu apņēmību, ka visi bijuši vienisprātis – tas būs viņu nosaukums. Diemžēl dziesmas nosaukumu nevarēja reģistrēt kā kolektīva nosaukumu, tāpēc dejotāji palikuši tikai pie “LAI” un pārējo atstājot kā kolektīva saukli – lai tā būda rūc! Kad dejo kopā ar jauniešiem, sauklim pievieno arī viņu nosaukumu “Žagari”, kopā sanākot – lai tā žagaru būda rūc! “Esam pateicīgi Janai, ka viņa uzņēmās vadīt kolektīvu, jo zinām, ka šis nav viegls darbs. Taču mūs visus vieno mīlestība pret deju. Mums visiem kopā ir ļoti forši. Ir izveidojusies cieša saikne. Protam gan dejot, gan svinēt dzīvi,” saka I. Toka.
“LAI” dejotājs Guntars Zadumovs dejo kopš pirmās klases, ir bijis tikai viens pārtraukums, pusotrs gads. “Man tas patīk. Gribas dejot un kaut ko darīt. Deja ir kustība – citi sporto, mēs dejojam. Protams, lielākais gandarījums ir būt starp dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Cik svētkos esam bijuši, nevar pat izskaitīt. Daudz!” stāsta G. Zadumovs. Laikā, kad Liepnā nebija sava kolektīva, viņš un citi liepnieši dejoja kolektīvā Pededzē. “Kopumā tie bija apmēram desmit gadi. Bet sirdī gribējās pašiem savu kolektīvu. Esam savas vietas patrioti, tāpēc gribējās tautā nest tieši Liepnas vārdu. Mēdz teikt, ka skaļi izteiktai domai ir spēks, un viss salikās tā, ka mums Liepnā atkal ir deju kolektīvi. Vajadzēja tikai vienam pajautāt, augstāki spēki to sadzirdēja un sakārtoja,” teic “LAI” dejotāji I. Toka un G. Zadumovs.
Vidējās paaudzes deju kolektīvā dejo dalībnieki arī no Alūksnes un Mālupes. “Patīk dejot, tādēļ braucam. Mūs visus vieno mīlestība pret deju, tāpēc esam te. Nebiju dejojusi daudzus gadus, kopš skolas laikiem, bet, izveidojoties kolektīvam Liepnā, uzreiz pievienojos. Ļoti patīk atmosfēra kolektīvā, ” stāsta Rasma Eglīte no Alūksnes. Viņai piekrīt arī Ilva Akermane no Mālupes, piebilstot, ka dejošana sniedz ne tikai prieku, bet arī labu pašsajūtu. “Man tas ir veids, kā izrauties no ikdienas. Strādāju no mājām, tāpēc deju mēģinājumi ir iespēja izkustēties, satikt cilvēkus un gūt enerģiju,” piebilst I. Akermane.
Lai būtu vēl daudz “lai”
Lai gan abas jaunietes ir no Liepnas, ikdiena viņām aizrit citviet – Katrīna Brice mācās Rīgā, bet Sintija Krauja – Balvos. Tomēr ik sestdienu abas ir Liepnā uz deju mēģinājumu. “Deja mums vienmēr ir bijusi sirdī. Komanda ir saliedēta, visi esam forši un draudzīgi. Kolektīvā valda ļoti veselīga gaisotne – tā ir mūsu brīvā laika pavadīšana, kur vienmēr ir jautri. Mācāmies, cenšamies, pilnveidojamies. Jana ir ļoti forša vadītāja. Jau skolā kā skolotāja viņa mums bija kā draugs – vienmēr atbalstīja,” vērtē abas jaunietes. Viņas ir pārliecinātas, ka tautiskās dejas ir Latvijas tradīcija un kultūras bagātība. “Tām ir nozīme – tās parāda, ka, pat ja esam maza valsts, varam rādīt savu skaistumu visai pasaulei. Dejojot šādā mazā ciemā, mēs parādām vecākajai paaudzei, ka arī jaunie tur godā latviešu tautas vērtības,” stāsta jaunietes.
Katrs deju solis Liepnā stāsta par kopību, sirdsdarbu un mīlestību pret tradīcijām. Kolektīvi “LAI” un “Žagari” pierāda, ka, ja ir vēlme un entuziasms, pat vislielākie izaicinājumi ir paveicami. Un, kamēr vien būs dejotāji, latviešu tradīcijas neizzudīs. Paši dejotāji sev vēl, lai būtu raits deju solis, lai dejas mīlestība neizzūd, lai turpinātu turēties kopā… lai būtu vēl daudz “lai”.
Tērpiem būt!
Biedrība “Liepna – manas mājas” aicina iesaistīties projekta līdzfinansēšanā, veicot pārskaitījumu uz bankas kontu:
LV74HABA0551037109915, ar norādi projektam “LAI tā ŽAGARU būda rūc!”.
