Vēsture sastāv no cilvēku dzīvju savijumiem, un katra nodzīvotā diena, pat visniecīgākais mirklis, galu galā kļūst par vēsturi. Tāpēc īstā vēsture ir dzīve pati – pārliecināta ir Jeļena Makoveičuka (dzimusi Alksne), kura desmit gadu laikā savas dzimtas izpētīto vēsturi apkopojusi vēsturiskā romānā “Vienas dzimtas vēsture”. Grāmatā atklāts Jeļenas dzimtas stāsts astoņās paaudzēs, kas stiepjas pāri vairākiem gadsimtiem un valstu robežām, bet visa sākums meklējams tepat Latvijā un arī Jaunlaicenē.
Piektdien Jeļena no Zviedrijas bija ieradusies Latvijā, lai prezentētu grāmatu Apē un Jaunlaicenē. Vietējiem iedzīvotājiem vairāk zināms Jeļenas vecvectēvs Indriķis Alksnis, kurš bija cienīts un godāts Kantorskolas direktors Jaunlaicenes pagastā. “Darbs ar dokumentiem sniedz tikai faktus, bet romānā personas atdzīvojas. Faktu un informācijas vākšana un apkopošana nebija viegls darbs, taču, turot rokās nodrukātu grāmatu, ir gandarījums. Kādreiz dzimtas vēsture man nelikās īpaši svarīga, bet tagad saprotu, ka esmu paveikusi kaut ko patiesi vērtīgu un paliekošu,” teic Jeļena. Grāmatas rakstīšanu viņa pielīdzina detektīva darbam – tas atklāja ne vienu vien pārsteigumu un jaunas atziņas par dzimtas dzīvi.
Meklējot dzimtas mājas
“Man uzvārds ir Makoveičuka, kas ir vīra uzvārds, bet dzimtais uzvārds – Alksne. Vectēvs bija latvietis, apglabāts netālu no Valmieras. Piedzimu Ļeņingradā, tur arī uzaugu un mācījos. Esmu bioķīmiķe, aizstāvēju disertāciju – pētīju sirds un asinsvadu slimības. Izveidojās ģimene, dzima bērni, bet 1980. gada politiskās reformas jeb perestroikas laikā laimīgā dzīve pārvērtās izdzīvošanā. Kad man piedāvāja strādāt Zviedrijā, piekritu, un tur ar ģimeni pavadījām trīsdesmit gadus. Taču vasaras joprojām pavadu Rūjienā. Kāpēc tieši Rūjiena? Atceros, ka bērnībā katru vasaru braucām uz Latviju, jo vectēvs tad jau dzīvoja Rīgā. Regulāri viesojāmies arī Rūjienā pie vectēva māsīcas dēla – komponista un diriģenta Ēvalda Siliņa. Mums tur ļoti patika, un mamma pirms aptuveni četrdesmit gadiem nopirka vecu māju, tāpēc katru vasaru Rūjienā atgriežos. Kādā sarunā Ē. Siliņš man atklāja, ka vienu lietu dzīvē gan nav izdarījis – viņš nezināja, kur piedzimusi viņa mīļā vecmāmiņa. Tas bija tik skumji, ka es apsolīju onkulim atrast šo vietu,” atminas Jeļena.
Atklājums Jaunlaicenē
Tas izdevies 2007. gadā. “Biju tikai dzirdējusi no vectētiņa, ka dzimtas saknes meklējamas netālu no Apes. Sazinājos ar Alūksnes muzeju, cerot, ka man varēs palīdzēt. Nepaguvu vēl aizbraukt līdz Alūksnei, kad jau saņēmu zvanu – Jaunlaicenes autobusa pieturā mani gaida sieviete ar baznīcas grāmatu rokās, kurā bija ieraksts par Alkšņiem. Tā es pirmo reizi satikos ar Noru Sudari. Ļoti labi atceros to dienu drebošām rokām atvēru grāmatu un ieraudzīju bagātīgu informāciju par manu ģimeni. Kopš tā brīža šķita, ka vairs nevaru dzīvot ierasto dzīvi – sāku caurskatīt vecās kartes, baznīcu grāmatas. Darīju to vakaros pēc darba. Lielākā problēma bija dokumentu valodas – vācu un igauņu, kuras es nepratu, turklāt gotu rakstība neatbilda mūsdienu burtveidam, daži burti bija pilnīgi citādi, rokraksts nesalasāms, daudz svītrojumu un saīsinājumu.
Galu galā man izdevās atrast vietu, kur piedzimusi onkuļa Ēvalda vecmāmiņa. Tur bija piedzimis arī mans vecvectēvs Indriķis, jo Ēvalda vecmamma bija viņa māsa,” stāsta Jeļena.
No arhīviem līdz grāmatai
Mājas atradušās Rūjienas pusē, netālu no Arakstes, lauku sēta “Simmi”, kas tagad ir Igaunijas teritorijā. Jeļenai izdevās atrast zemes īpašnieku, kurš viņai parādīja mežā vietu, kur vēl bija pamanāmi vecās mājas pamati. Pēc gada, izpētījusi ievērojamu daudzumu materiālu un aprunājusies ar vietējiem, viņa aizveda onkuli Ēvaldu uz Igauniju un parādīja mājas pamatus mežā, kur dzimusi viņa vecmāmiņa. Sapnis bija piepildījies. “Kamēr meklēju Ēvalda vecmāmiņas dzimšanas vietu, man radās ārkārtīgi liels materiālu klāsts. Gribēju, lai viss, ko pa kripatiņai esmu savākusi, neaizietu nebūtībā. Tāpēc radās doma rakstīt grāmatu saviem dēliem. Turpināju meklēt informāciju, braucu uz bibliotēkām, muzejiem, kapsētām. Esmu apmeklējusi pilnīgi visas vietas, kas aprakstītas grāmatā, un runājusi ar vietējiem iedzīvotājiem,” stāsta Jeļena.
2020. gadā grāmatu izdeva krievu valodā un autore to uzdāvināja radiniekiem un tuviniekiem. Lasītāji bija ieinteresēti, atsauksmes – pozitīvas, un autorei tika jautāts, vai grāmatu varētu izdot latviešu valodā. Pēc diviem gadiem liktenis Jeļenu saveda ar Intu Kagaini no Rūjienas, kura sāka interesēties par Jeļenas dzimtu. Inta bija ļoti ieinteresēta un piedāvājās to iztulkot. Divu gadu kopīgs darbs vainagojās ar latvisko izdevumu.
Saknes un mantojums
Grāmatas darbība sākas 1816. gadā, kad zemnieku ģimene dzīvo jau iepriekš pieminētajās mājās “Simmi”. 1825. gadā zemniekiem sāka piešķirt uzvārdus, un ģimene ieguva uzvārdu Alksnis. 1868. gadā ģimene pārcēlās uz mājām “Ošboli” Rūjienas pusē. Tajās dzimis arī Jānis Rūdolfs Alksnis, Senāta loceklis, kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par Latvijas civillikuma izstrādāšanu. Kopumā grāmatā ir septiņas nodaļas un katra veltīta kādai no vietām, kur dzimta tobrīd dzīvojusi.
Jeļenas vecvectēvs, I. Alksnis, vairāk nekā 50 gadus vadīja Jaunlaicenes pagastskolu (Kantorskolu), sākot karjeru kā skolotājs. Skola tajā laikā bija jauna, tādēļ Indriķis tai apkārt veidoja parku viņa stādītie koki aug vēl šodien. Viss mainījās 1917. gadā, kad skolu sasniedza Vācijas karaspēks, un Indriķi apcietināja, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām. Ar sievas neatlaidību viņu izdevās atbrīvot īsi pirms nosūtīšanas uz Vāciju.
Pensionēšanās gadus pāris bija iecerējis aizvadīt Apē, kur nopirka nelielu mājiņu, bet vēlāk pārcēlās pie meitas uz Valmieru. Indriķis bija viens no pirmajiem skolotājiem, kurš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Skolotājs sevi un ģimeni dēvēja par īsteniem malēniešiem. Grāmatu iespējams iegādāties internetveikalā https://ej.uz/vienasdzimtasvesture.
J. Makoveičuka iesaka katram, ja vien ir interese, sākt apkopot savas dzimtas vēsturi. Tas būs vērtīgi, vien patiešām jāgrib un jāsaprot, ka tas aizņems daudz laika.
