Pavisam nesen iesaistījos kādā sarunā par dāvanu pirkšanu. Tas ir grūts uzdevums, lai arī cilvēks, kuru vēlos apdāvināt, nereti ir labi pazīstams. Turklāt izvēlēties piemērotu dāvanu ir grūtāk, ja jubilārs ir cilvēks ar zināmu dzīves pieredzi. Mana sarunu biedrene par piemērotu dāvanu savai draudzenei bija iecerējusi ieejas biļetes uz kādu teātra izrādi Alūksnes novada Kultūras centrā. “Kādēļ gan man jābrauc uz Rīgu vai Valmieru, lai noskatītos kādu labu teātra izrādi, uzdāvināšu viņai biļeti uz kādu no izrādēm un nopirkšu arī sev,” sarunā viņa atklāja man.
Vistuvākā izrāde jau oktobrī – “Lomu spēles”. Pjērs ir ģimenes cilvēks, bet, kamēr viņa sieva ar dēlu devušies atpūtā uz slēpošanas kūrortu, direktors nolemj pie sevis uz mājām uzaicināt bārā nejauši satiktu jaunu meiteni. “Šķiet, uz šo izrādi savu jubilāri nevēlēšos aicināt,” izlasījusi izrādes aprakstu, saka sarunu biedrene. Nākamā ir “Pannas Teātra” izrāde “Sieviete kā konfekte”. Tās aprakstā teikts, ka stāsts ir par sievieti, kura prot padarīt sevi par gardumu, kuram nekad nebeidzas derīguma termiņš. “Nu, laikam arī šī nebūs piemērota dāvanai cilvēkam cienījamā vecumā,” jau ar rūgtuma pieskaņu balsī saka mana sarunu biedrene.
Viņa vēl cerēja uz izrādi “Pidžama sešiem”, bet, jau to piesakot, norādīts, ka tā ir pikanta komēdija, kas stāsta par kādu Bernāru, kurš ir uzsācis dēku ar jaunu modeli. Tikmēr viņa sieva Žaklīna uzsāk dēku ar sava vīra labāko draugu Robēru.
“Ak, vai! Atkal mīlas dēkas?!” nu jau mana sarunu biedrene savu sašutumu neslēpj.
Neatradusi kāroto, viņa apskatījusi arī kaimiņnovadu iedzīvotājiem piedāvāto repertuāru. Cēsīs tas pats, plus vēl “Kopdzīves ģenerālmēģinājums”, arī smilteniešus aicina “smieties” izrādē “Glābjas, kas var”, kurā kāds Džons vienlaicīgi dzīvo divas paralēlas dzīves ar divām pavisam atšķirīgām sievām. “Kopdzīves ģenerālmēģinājumu” piedāvā arī gulbeniešiem, bet balvenieši aicināti uz “Sievieti kā konfekti”. Šajās lugās nav nekā sveša, pārsteidzoša vai jau iepriekš neuzminama, tās visas runā par intrigu apvītu attiecību krīzi.
Tikai Rīgā teātra mīļi var apmeklēt tādas teātra izrādes kā “Indulis un Ārija”, lugu, kura komentārus neprasa. Nacionālajā teātrī arī “Ilgu tramvajs” – 20. gadsimta klasika, “Oligarhs”. Dailes teātrī “Meistars un Margarita”, “Meža gulbji”, “Sapnis vasaras naktī” un citas, Liepājas teātrī “Visi mani dēli”, “Rītausma vakaros”, Valmierā “Ļaunais gars”, “Nodevība” un tā tālāk.
Tikai reģionu iedzīvotājiem tiek piedāvātas šīs viegla satura komēdijas ar guļamistabas pieskaņu. Vai tādēļ, ka rīdziniekiem mēs šķietam tik aprobežoti un sekli domājoši? Vai arī mūs bez mantas un seksualitātes meklēšanas nekādi augstāki ideāli nenodarbina? Bet, iespējams, tādēļ, ka, viņuprāt, nespēsim samaksāt par ieejas biļeti.
