Bērns beidzis pamatskolu. Vecāki, protams, ir laimīgi. Apdāvina bērnus, kā nu spēj.
Bērns beidzis pamatskolu. Vecāki, protams, ir laimīgi. Apdāvina bērnus, kā nu spēj. Vēlas šo notikumu atzīmēt, sasēžoties pie klāta galda. Netrūkst arī grādīgu dzērienu. Pašvaldības arī vēlas paust prieku. Daudzas dāvina naudu. Bērniem, protams, prieks. Pārējiem… dažam pieci lati liekas par daudz, citam arī desmit – par maz. Bet ko tad paši bērni? Viņi vairs nejūtas nekādi maziņie. Grib demonstrēt, ka ir izrāvušies no vecāku aizbildniecības valgiem. Ir pilnīgi patstāvīgi. Arī skolotājiem vairs nav nekādas teikšanas. Un bērni pauž savu pieauguša cilvēka izpratni pa savam. Piedzeras. Klīst visu izlaiduma nakti līdz pašai rītausmai. Pa tam lāgam kāds ir piekauts, kāds pakritis, kādam kļuvis nelabi. Vārdu sakot – grandiozas svinības.
Tā sestdien naktī pēc izlaiduma nerimās svinības uz soliņiem tieši zem maniem logiem daudzdzīvokļu namā. Plātīga bļaustīšanās, skaļi saucieni, kur galvenokārt runa par alu, vīnu un cigaretēm. Arī rupjības. Tas viss skanēja vienlaikus ar skaļu un nepārtrauktu durvju rībināšanu. Piecstāvu mājas iedzīvotāji to pacieta. Ko var darīt – bērniem svētki. Bet visbeidzot jaunieši nolēma piekaut kādu pārdzērušos un pagalam apnikušu tipu. Vispirms mīcīja viņu virs automašīnas motora pārsega, pēc tam spārdīja pa zāli. Darīja to draudzīgi, klusējot, grupā. Tad nu gan neizturēju un iejaucos. Atvēru logu un lūdzu, lai liek tam nabagam mieru.
Un tomēr man gribas teikt – viņi ir bērni. Vēl mazi un žēlojami. Ir tik muļķīgi redzēt, kā šie bērni ačgārni pauž izpratni par to, kas ir pieaudzis cilvēks. Varbūt tā tikai pārejas vecuma vaina? Varbūt. Pārslimos kā vējabakas un viss būs kārtībā. Varbūt. Bet var arī gūt sāpīgus punus.
Kāpēc tā notiek? Tūlīt būs Līgosvētki, un atkal – tas pats. Zaļoksnēji jaunieši piedzersies līdz kliņķim. Cik nav dzirdēts, ka gan pieauguši cilvēki, gan padsmitnieki, dzērumā braucot, izraisa autoavārijas, gūst smagas traumas vai pat iet bojā.
“Tas viss ir negarīguma rezultāts,” režisors un dramaturgs Ārijs Geikins nupat sacīja kādā radiointervijā. Šis piedzeršanās kults garlaicības dēļ. Alus reklāma televīzijā. Tā taču mudina dzert, jo alus – tā ir īstā dzīve. Vai tiešām dzīvot ir tik neinteresanti, tik banāli, ka vajadzīga aizmiršanās, vajadzīgs jautrības stimuls?
Bez nosodījuma un pārmetumiem, vienkārši fiksējot situāciju. Ir bail. No skaļuma, no aurošanas, no brutalitātes. Vai tad nekas cits nevieno? Svinības nelielos pulciņos. Ar ciemos iešanu. Tāpat latvieši izsenis svinējuši Līgosvētkus. Priecīgi, varbūt arī brīžiem skaļi, taču ne brutāli. Maigi. Tāpat kā bite ziedam pieskaras. Ar mīlestību. Un domājot par to, ka bērni jāsargā. Un tā – līdz 21 gada vecumam. Senāk tikai tad cilvēks skaitījās sasniedzis pilngadību.
