…Negaidīts telefona zvans pāršķeļ klusuma pārņemto istabu.
…Negaidīts telefona zvans pāršķeļ klusuma pārņemto istabu. Atpūtas krēslā sēdošā sieviete satraukumā iekšēji saraujas, brīdi it kā sastingst, lai tad pastieptu roku pēc zaļganpelēcīgās klausules.
“Tas droši vien ir kāds nepazīstams zvanītājs, kas nezina manu mobilā telefona numuru,” ir pirmā doma, kas viņai īsajā brīdī iešaujas prātā. Tanī jaušas šķietama neapmierinātība par kāda uzdrošināšanos iztraucēt.
Balss, kas atskan klausulē šķiet nepazīstama. “Jums zvana Sarmītes mamma,” zvanītāja pirmā sāk telefonisko iepazīšanos, nespējot apslāpēt satraukumu, kas jaušas ik elpas vilcienā. Laikam jau ir patīkamie un nepatīkamie zvani. Pirmajos vārdi kā ratu riteņi veļas lejup no kalna, otrie ir kā sāpoši zobi – ar grūtībām izceļami.
“Skaidrs,” Asnate domās izčukst.”Tā ir tās sievietes māte, ar kuru tagad mans šķirtais vīrs dala pusi gultas.” Gaidot nākamo teikumu, viņa mēģina rast izskaidrojumu zvanītājas rīcībai. Atbildi izbrīnam nenākas ilgi gaidīt.
“Jūs, tikai jūs man varat palīdzēt! Man ir kauns par savu meitu, bet pietrūkst padoma, kā no šī kauna atbrīvoties, kā apstādināt notiekošo,” zvanītāja moka teikumu pēc teikuma, piesaukdama gan Sarmītes neattaisnojamo uzvedību, gan mazbērnus, kaimiņus, visu dzīvi.
Bērni ir pārāki visam
“Es mīlu mazbērnus un negribu, ka viņiem jānoraugās, kā māte “medī” kārtējo vīrieti, bet pašu tēvs ir atstumts malā. Kādu mācību viņi no tā gūs dzīvei? Vai to, ka šodien sievietes mainījušās lomām ar vīriešiem? Nezinu, kā rīkoties, lai vestu meitu pie prāta. Likt viņai saprast, ka bērni, nevis veča bikses ir pārāki par visu,” mātes sašutums rūgst kā mīkla pāri abras malām. Vārdi ik pa brīdim sajaucas ar šņukstiem.
“Labi, ka mūs šķir telefons. Ja aci pret aci, tad nezinātu kā mierināt,” Asnate, mēģinot izsekot vārdu birumam, steidzīgi veido skatienam neatklājamu aizsardzības joslu.
Tad viņa tagad būs tā glābēja, tā pasargātāja un izšķīrēja? Savādas pārākuma un uzvarošu noskaņu trīsas aužas visapkārt.
“Lai tiek pašas galā. Lai izkaujas, lai… Vai es kāda triecienvienība, ko var raidīt uzbrukumā?” Asnate domā, paralēli mēģinādama ieklausīties klausulē skanošo vārdu lietū.
Vai pasaulē sieviešu brunču trūkst
“Tu labāk pazīsti arī to vīrieti, pēc kura Sarmīte gluži kā bez prāta. Bijāt tak ilgus gadus precēti. Parunā ar viņu, lai atsakās no manas meitas, lai atrod sev citu, lai ļauj atgriezties pie likumīgā vīra. Bērniem tēvs vajadzīgs. Vai pasaulē sieviešu brunču trūkst? Nē, viņam manējā skuķa savajadzējies. Kā akli palikuši, bez goda, bez atbildības, bez…” balss klausulē pamazām iegūst draudīgu pieskaņu. Ja nevar pa labam, jārunā citādāk.
“Palīdzi, es tevi lū…” Asnate lēnām nospiež telefona mēlīti.
Lai pašas tiek galā
Brīdi Asnate jūtas kā ar ledainu ūdeni aplieta. Viņa – padomdevēja. Kārļa savulaik noniecinātā sieva, kas nav pratusi bērnus pareizi audzināt, garšīgi ēst gatavot. Sieva, kas jau pirms vairākiem gadiem likusi izsāpēt šķiršanās radītajām mielēm.
Un tagad viņai jākļūst par palīglīdzekli citas sievietes dzīves sakārtošanai tikai tāpēc, ka mīlas, kaut gan diezin vai to var nosaukt par mīlestību, lietās iejaukts viņas šķirtenis.
“Lai viņi paši tiek galā, kā grib!” Asnate, nevarēdama rimties, nemierīgi skaita soļus no loga līdz dīvānam un atpakaļ, uzmezdama tramīgu skatienu telefonam. Nav drošības, ka tas atkal neiezvanīsies.
Varēsi atgūt šķirto vīru
“Jūs iedomāties nevarat, kas tur notiek. Sarmīte ar Kārli “pielej” vīru un noliek gulēt, bērnus iesūta otrā istabā, lai skatās televīziju, bet paši ņemas pa otru. Viendien atkal mazos vienus atstāj pie dīķa, nebaidoties, ka var notikt kas slikts. Vārdu par maz, lai izsacītu šādu meitas un brūtgāna attieksmi. Biju aizgājusi uz Sarmītes darbavietu, runāju ar vadītāju, lai klauvē pie sirdsapziņas, bet par mani pasmīkņāja. Viņiem tāpat pietiekot rūpju. Tu, Asnatīt, varētu aprunāties ar Kārli un Sarmītes likumīgā vīra vecākiem, kuriem šķiet, tas ir normāli, ka vedekla citam karas kaklā, bet viņu dēlu aizmirst ar godu no mājas uz darbu pavadīt. Parunā gan, lai tiek kauns! Padomā, tu taču arī varētu Kārli atgūt,” Asnatei liekas, ka telpā nav nekā cita, kā tikai Sarmītes mātes lūpām izrunātie vārdi, kas līdzīgi klusiem tēliem ložņā pa grīdu, aptinas galda kājām, uzmetas augstu pie griestiem.
“Negribu neko atgūt! Negribu!” Asnate abām rokām aptver galvu. Kliegt, nevis mierināt viņai gribas.
Nav viegli tā pazemoties
Pirmspusdienas miers ir izgaisis kā tieva dūmu strūkla augsti zilajās debesīs.
“Laikam jau Sarmītes mātei patiesi sirds pelēka svina pielieta. Kaut ko tādu lūgt cilvēks uzdrošinās vien tad, ja tiek pātagots izmisuma pātagām. Laikam gan nav viegli tā pazemoties,” Asnatē jaušas žēlums pret veco cilvēku.
“Tā rīkoties spēj tikai māte, kas vienlīdz pārdzīvo kā maza, tā pieauguša bērna kļūdas. Vai es tā varētu?” Asnate mēģina analizēt sevi. “Ne -va -rē -tu,” viņa skaļi dala vārdu zilbēs.
Telefona zvaniem sieviete šodien neatbildēs. Arī cilvēka rīcības nosodījumam neļausies, par citu rīcību atbildību neuzņemsies. Tikai Sarmītes mātes gan mazliet žēl.
