Tikai cilvēki

Un tā vietā, lai atteiktu, ka vēlos diendienā būt kopā ar ģimeni, es piekrītu strādāt.

19.
Un tā vietā, lai atteiktu, ka vēlos diendienā būt kopā ar ģimeni, es piekrītu strādāt. Astoņas dežūras mēnesī, iespēja nopelnīt un šo to arī iemācīties man liekas gluži pieņemami. Pēc medicīnas skolas beigšanas es nemaz neesmu strādājusi, medmāsas ikdienas darbs man ir pasvešs, un tagad es slimnīcā būšu citā statusā, ne vairs sanitāre. Pa šiem četriem gadiem, kurus esmu pavadījusi lielpilsētā, pēkšņi miris slimnīcas vecais ārsts. Likvidēta arī dzemdību gultu mode. Dzīve ir pierādījusi, cik bīstami mātes un bērna dzīvībai ir dzemdēt tālu no centrālās slimnīcas. Ir bijuši traģiski gadījumi.
Atkal ierodos savā pazīstamajā divdesmit piecu gultu slimnīcā. Uztraukums kņudina pakrūti, kad eju uz pirmo dežūru. Vasarā pacientu nav daudz, vecīši un daži onkoloģiskie slimnieki, kam tuvojas dzīves ceļa beigas. Iepazīstos ar dokumentu kārošanu, paredzēto darba ritmu dežūrās. Man mugurā ir zilā māsas kleita, balts priekšauts un cepurīte ar sarkanu krustiņu. Es pati sev spogulī patīku, sevišķi ja uzsmaidu spoguļattēlam. Darba nav daudz un atliek laiks parunāties ar slimniekiem un cieminiekiem. Modē ir tā sauktais sanitārās izglītības darbs – pārrunas ar slimajiem. Pārrunātais pat jāiereģistrē speciālā burtnīcā.
Tas, ko pirmā kursa laikā esmu iemācījusies, te neder, un es nolemju pastāstīt par Ļeņingradu, tās arhitektūru. Pirmā gada laikā neesmu staigājusi aizsietām acīm. Studiju biedrene no Latvijas Vizma man ir uzdāvinājusi nelielu albumu ar krāsainiem Pēterburgas attēliem, tie ir objektīvi skaistuma pierādījumi. Gatavojoties sarunai par savu Alma mater es arī pati izglītojos. Man līdzi ir grāmatiņa “Trīs dienas Ļeņingradā.” To lasot, nākamajos kursos es vēl daudz ko ieplānoju redzēt, jo pirmais kurss vairāk bija jāvelta mācībām un lidošanai pa gaisu.
Ar medmāsas darbu man neiet tik labi, kā gribētos. Mācos izdarīt venozās injekcijas, uzzinot, kas ir laba un kas slikta vēna. Drīz piedzīvoju arī pirmo mirušo pacientu. Vakarā vecajai māmiņai vēl apčubināju segu un novēlēju labunakti, bet no rīta, verot palātas durvis, ieraugu pie viņas acs mielojamies mušu. Tā nemēdz būt ar dzīvu cilvēku. Pārdzīvoju kā skolniece šo nāvi, pie kuras neliekos vainīga. Tāda ir dzīve. Varbūt vecītes nāve ir tā sauktā “ķeizara nāve,” bez mokām un sāpēm. Nāve ienāca un dzīvības sveci nopūta.
Mājās jūtu sev veltītu labvēlību un mīlestību. Vecāki mūs visus trīs lutina un pilnībā uztic automašīnu. Ar vīru attiecības ir tik īpašas, ka neko labāku nevar vēlēties. Pat pirmslaulību aizrautība un romantika nobālē šīs vasaras kaislību un dvēseles prieka priekšā. Arī meitiņa pie rokas vien ķeras un manās acīs skatās, un es gribu viņu audzināt tik labi, cik vien var, bet varbūt tas ir bērnu mīlēt. Brīnos, kā pa šo garo gadu, kas tik svarīgs mana bērna attīstībā, es neesmu aizmirsta
Par rudeni un šķiršanos mēs neviens nerunājam, tikai reizēm atskan kāda gara nopūta, jo laiks ir nepielūdzams. Arvien īsāka diena un garāka nakts liecina, ka mūsu zemeslode visuma plašumos peld arvien tālāk un tālāk no saules. Dabā parādās agrīni rudens vēstneši, un kādu dienu dzirdu iedūcamies kombainus. Rudzu laiks! Mēs steidzamies būt kopā. Uzzied puķu dobē asteres, un šie ziedi nepārprotami liecina par šķiršanos, gribam mēs to vai negribam.
7. Par pakāpienu augstāk
Kad kalendārs atkal rāda augusta beigas, jāauj kājas. Laiks ir nepielūdzams. Tā ir objektīvā realitāte. Šķiršanās jau skumdina visus. Mīļā vecāmāte, garām iedama, kā nejauši noglāsta plecu. Tētis no dēlīšiem un auklām uzmeistarojis sienas plauktu mana kopmītnes kakta interjeram un ērtībām. Mamma uzšuvusi jaunu halātu un cepurītes. Liekas, ka pat suns Taksis skumji skatās uz manu pusi, bet varbūt es tā skatos uz mājās palicējiem un gudrais suns to jūt?
Mūsu meitiņa gan noprasa ļoti tieši: “Tu atkal aizbrauksi projām? Man tevis būs žēl. Kāpēc tu tik ilgi mācies?”
Tad viņa prāto, kāpēc lidmašīnas lido tik augstu un tepat mājai pāri, un velk aiz sevis baltu asti kā lielceļu. Arī viņa grib lidot līdzi. Lidošana ir tik noslēpumaina un sagaidīšana lidostā tik satraucoša. Šoreiz es nelidošu. Vīrs mani aizvedīs ar automašīnu. Esmu sakravājusi tik daudz vajadzīgu un nevajadzīgu mīļlietiņu un grāmatu. Atkal atstāju bērnu vecvecāku gādībā un ar laimīga ceļa vēlējumiem rīta krēslā nesteidzīgi uzsākam ceļu. Tas ir vēl mūsu kopīgais ceļš pa Pleskavas šoseju, tās ir mūsu šo brīvdienu beigas. Pelēkās ainas aiz loga pastiprina šo skumīgo noskaņu un tā līdz pašai Ļeņingradai – lietaina pelēcība. Pat debesis raud, darot šķiršanos vēl skumjāku. Kad sasniedzam mērķi, tavu prieku! Piecdesmit devītā istabā esam vienīgie iemītnieki. Abu augumu iesildītā kopmītnes gulta vēl ilgi manās atmiņās glabās tuvības siltumu. Es ceru, ka arī turpmāk mūs šķirs tikai kilometri. Atceros kāda dzejnieka teikto: Arī krastā, mans draugs, Vajag bāku, kas māj. Vajag tālīnas gaismas Un vēl tā, kas aiz tās. Nākošajā ziemā mēs nesalsim. Vīrs otrā rītā pamatīgi nosiltina logus un ar stingru roku piesit virs manas gultas jaunos plauktus. Kā gide vīram rādu pilsētas skaistumu. Cik labi būtu, ja mēs varētu palikt kopā! Bet varbūt tieši otrādi? Mūsu ģimenes saites stiprina tieši šīs bezgalīgās satikšanās ilgas? Pavadījusi savu dzīves draugu līdz pilsētas robežai, atgriežos ar pazemes transportu kopmītnēs un nu par laimi atrodu istabā pilnā sastāvā vecās istabas biedrenes. No somām tiek izcelti dažādi gardumi kopīgai maltītei. Studentija atkal ir kopā. Visu vasaru es par istabas biedrenēm nebiju pat iedomājusies. Kāds egoisms! Kopmītnes atkal šalc daudzbalsīgo sadzīves skaņu kakofonijā. Periodiski aizdūc gar logu tramvaji, un tiem ir cita skaņa nekā Rīgā. Uz soliņa kopmītnes skvērā studenti strinkšķina ģitāru, un ik pa brīdim ārdurvis dimd kopīgā ritmā. Jau ar pirmo vakaru klāt ir biļešu izplatītāji, jau rītā var iet uz koncertiem, teātriem, operu un ledus baletu. Tas ir jaukākais, kā kliedēt drūmos kopmītnes vakarus. Biļešu cenas ir pavisam pieņemamas, un māksla, ko piedāvā dižpilsēta ir augstākās raudzes. Šogad pilsētas zelta kupolu atspīdumā arī es jūtos savējā. Medicīnas studijas ir par kāpienu augstāk, garīgā bagāža aug, es mācos un tiecos tālāk. Nedrīkst pagurt un nolaisties! Trešais mācību semestris piesola jaunas zināšanas: histoloģiju – mācību par audu vissmalkāko uzbūvi, mikrobioloģiju – sīkbūtņu pasaules noslēpumus, bioķīmiju – organismu iekšējo procesu dzīvo ķīmiju. Turpinās anatomijas studijas ar valsts eksāmenu semestra beigās. V Vēl nav aizšķirta arī latīņu valodas grāmatas pēdējā lapa. Svešvalodā gan es “braucu” ar veco bagāžu. Neviens te necer medicīnas literatūru lasīt svešā valodā. Lasām krievu mācību grāmatas un arī pasniedzēji nav valodu entuziasti. Turpinās fizkultūra un labākais šinīs nodarbībās ir slēpošana ziemā. Pilsētas pievārtē ir brīnišķīga sporta bāze – Kargolova – ar labām slēpošanas trasēm un inventāru, par ko pašiem studentiem nodarbību laikā nav jāmaksā. Slēpot patīk pat man – fizkultūras sliņķei. Esmu jau pieradusi pie krievu mentalitātes. Grupā mani uzņem bez pretenzijām. Pati Latvija ar savu Jūrmalu un ārzemniecisko sadzīvi ir pievilcīga, un Ļeņingradā ciena arī studentus no Rīgas. Kaut kas jauns otrā kursa studentu dzīvē ir darba meklējumi. Ar stipendiju vien maizes rieciens daudziem ir paplāns un studentiem jātiek galā pašiem. No svaiga gaisa un mīlestības neviens nevar iztikt. Tad nu darba meklēšana kļūst tikpat svarīga kā mācīšanās. Daudzi iekārtojas no kopmītnes netālajā bērnu slimnīcā. Pārsvarā dežūras ir sestdienās un svētdienās, un nekāda ogu maize tās nav. Students pēc dežūras nav nekāds pārcilvēks, lekcijā tāda snauduļošana vien sanāk. Mūsu grupā strādā apmēram puse no studentiem, bet tikai vienam ir neticami laimējies peļņas ziņā. Anatolijs “pa blatu” ir dabūjis darbu pilsētas morgā. Šādas iestādes pilsētā esot tikai dažas un aizvien “pilnas līdz griestiem.” Pēc vecām krievu tradīcijām šī ir gandrīz vienīgā vieta, kur dod lielas dzeramnaudas par nelaiķa apģērbšanu, apkopšanu un iezārkošanu. Esot uz šo darbu lielas rindas un savi noteikumi: alga paliek starpniekiem, kas darbu izgādā un vēl pašam morga sanitāram jāzina, kā dalīties ar konkurentiem. Arī mums, studiju biedriem no Anatolija nelegālajiem ienākumiem tiek labums. Grupas biedrs nav skops un izmaksā visiem pusdienas studentu ēdnīcā. Reizēm visus aizved uz tuvāko iecienīto restorānu, ko saucam par “Pelēko zirgu.” Tad alkohols līst straumēm un drīz nevainīgā laika pavadīšana kļūst par postu. Grupas vīrieši te grēko īpaši – sāk kavēt nodarbības. Kad alkohols atraisa mēli, Toļa stāsta briesmu stāstus no morgā piedzīvotā, prāvas naudas banknotes svaidīdams pa labi un kreisi. Reizēm viņš zaudē pat jebkādu mēra sajūtu, piemirstot, ka uzticētie ķermeņi vēl nesen bijuši dzīvi cilvēki, mīlējuši, nīduši, cerējuši un vīlušies. Agrākais puisis kā puisis tagad kļuvis par ciniķi. Nu ir nauda un tā viņu maitā. Reizēm jūtamies Anatolija augstprātīgās izmaksāšanas dēļ neveikli. Tāds “maizes tēvs” var par daudz uzkundzēties un vēlāk prasīt norēķināšanos “graudā.” Tādi mājieni jau ir bijuši, un mēs reiz, kad Anatolijs atkal bravūrīgi uzmet desmit rubļu naudas zīmi ēdnīcas kasieres naudas šķīvim atsakām: “Aizrijies ar savu smirdīgo naudu!”(Krieviski tas skan efektīgāk.)Toļa sabožas tikpat kā kaislīgā mīlestībā atraidīts. Grupas sadraudzība ir sašķobījusies. Man tāds Anatolijs bijis- nebijis, taču bija jau ērti padzīvot brīvāk, kaut arī uz citu nelaimes rēķina. Vīrieši vēl kādu laiku biedrojas, uzrīko alkohola plostus. Tomēr drīz Toļu no darba vai nu atlaida vai izdzīvoja konkurenti. No malas skatoties gan likās, ka pats Anatolijs jūtas atvieglots, kā no īsa valga atlaists. Ne velti viņš sarunā izmeta: “Labāk vagonus lādēt nekā līķus mazgāt.” Laikam tekot, grupā atkal atgriežas mūsu kolektīvais gars. Arī Ļudai, mūsu jaunlaulātajai, kas nes arāba uzvārdu Saigud, vajag grupas atbalstu un sapratni. Vasaru un medusmēnesi viņa vadījusi Eiropas skaistākajās vietās un atgriezusies jau ar bērniņu zem sirds un mokās ar smagu, agrīnu grūtniecības toksikozi. Laikam jau saplūdušās dzimumšūnas ir tik atšķirīgas, ka to antagonisms ir nežēlīgā nelabuma iemesls. Arī Kahtans nu staigā norūpējies un pats nēsā pārtikas tīkliņus. “Te tev nu bija! Vairs neesi nekāds sultāns!” Dodu savus padomus – brokastot agri un guļus stāvoklī. Protams, vīra uzdevums ir šo ērtību sagādāt. Un Kahtans pat cenšas, tātad mīl savu krievu sieviņu. Tā kā esmu medmāsa, uzņemos izdarīt arī draudzenei parakstītās injekcijas mājās, lai nav jāstaigā uz poliklīniku. Tas viņai būtu pārāk mokoši. Kā jau cilvēks no kapitālistiskas valsts, pēc injekciju nobeiguma Kahtans pasniedz man prezentu. Kā sievas draudzenei un bijušo kāzu lieciniecei viņš dāvina rozā, mežģīnēm rotātu naktskreklu – ārzemju mantu. Pieņemu! Lai nu mans vīrs pabrīnās, kad uzvilkšu šo seksīgo veļas gabalu. Varbūt kļūs greizsirdīgs un domās, ka sievai uzradies pielūdzējs. Varbūt tāda ķircināšana nāks tikai par labu mūsu attiecībām? Nedomās taču neko sliktu. Taisnības labā jāsaka, ka mīlestība vai seksuālās attiecības kopmītnēs nav nekāds Dieva brīnums. Nav nemaz tik reti vakari, kad jāņem pār plecu savs spilvens un sega un jāiet pie draudzenēm pārgulēt un reizēm uzņemt arī pie sevis kādu kaimiņu istabas meiteni, kas negrib traucēt slepenās mīlestības baudītājus. Nebūsim naivi, tas notiek aizvien studentu sabiedrībā. Ir bijušas un būs gan nopietnas jūtas, gan vēja ziedi. Savu dzīves laimi meklē katrs un, jo dzīvē iet tālāk, jo mērķtiecīgāk, un aizņemtība mācībās nav šķērslis un uzticība saviem mājās pamestajiem iecerētajiem ir reta puķe, kas prasa labu kopšanu. Savā piezīmju blociņā, ko esmu glabājusi šos garos gadus atkal un atkal izlasu sen zināmās rindas: Esmu bagāts, man pieder viss, Kas ar mani ir noticis: Ātri skrejošās laimes stundas Un gaidu minūtes garas… Šinī mācību semestrī arī es laikam esmu pagurusi tik bieži uz mājām lidināties. Reizēm jau pat nodomāju: kas būs, tas būs. Ko es kā sargsuns pie būdas tupot nosargāšu? Liekas, ka nekas draudošs manās un vīra attiecībās nenotiek. Pats galvenais, lai es neko neuzzinu. Tuvojas grūta eksāmenu sesija: anatomija, latīņu valoda, kaudze dažādu ieskaišu. Katram no mūsu istabiņas ir savs pirmseksāmena rituāls. Vika mācās un reizēm visu nakti lasa un pārlasa. Žeņa tāpat kā es, jau laikus visas grāmatas noliek pie malas un liekas uz ausi. Irina ceļas agri un cenšas izzīlēt, kuru biļeti izvilks. Eksāmenā parasti gribu ieiet pirmajā tūrē, lai ātrāk viss būtu galā. Špikerus nekad nelietoju ne godīguma dēļ, bet tāpēc, ka neprotu špikot. Esmu egoiste un priekšā teikt kaimiņiem nemīlu, un pati uz to neceru, jo eksāmenā vēl vairāk nekā dzīvē katram savs krekls tuvāks. Abus eksāmenus nolieku uz “labi” un no prieka tūliņ pēc eksāmena aizlidoju ziemas brīvlaikā. Trešais semestris ir uzvarēts, un, lai velns par stenderi paliek, ja man tālākais neizdosies. 8. Nezaudējot galvu. Tikšanās saldums, kas garajās vientulības naktīs Pīterā bija tikai kā mirāža tuksnesī, šoreiz ir citādāks, nekā bija izsapņots. Brīvdienas nav īsākas kā parasti, nekas jau nav slikti, tomēr manī iezogas kādas šaubas, vai vispār ir reāli saglabāt ģimeni, turpinot šo bezgalīgo braukāšanas maratonu, nu jau tik ierastajā maršrutā. Kāda aita es biju, iedomājoties, ka viss ies kā pa diedziņu! Manas šaubas pagaidām ir intuīcijas līmenī, taču uzmācīgas kā odu bari Pleskavas purvos, kuru asiņainos kodienus bijām izbaudījuši braucot uz manu Alma mater augustā. Domās skanēja brīdinoša iekšējā monologa vārdi: “Var neattaisnoties šī labprātīgā atšķirtība. Kas tā par ģimeni – viens Rīgā, otrs Pēterburgā, bērns pie vecvecākiem? Vai zaudējums būs ieguvuma vērts? Laulības krīzi bez jebkādiem pierādījumiem es jūtu virmojam gaisā, un ar aizdomu nastu plecos ierodos kopmītnēs. Es zinu, ka pat metāls nogurst, ja ir pārmērīgi noslogots un nereti salūst gabalos. Bet vai es sev nesolīju visas aizdomas nolikt malā? Es pati atteicos no perētājas vistas lomas. Tagad ir jābūt reālistei un jāpadomā, varbūt vainīga ir tikai pārpūlētā nervu sistēma? Tā prasa mazu lutināšanu. To sapratusi es arī nolemju sevi palutināt. Bieži eju uz teātri “Tālās zvaigznes gaisma,” “Stāsts par izglābto mīlu,” “Taņa,” “Dievišķā komēdija”… Spēlē izcili aktieri, kas caur lugas vārdiem griež manas domas pareizā virziena. Kopā ar Viku eju uz ledus baletu, Edītes Pjehas koncertu. Viņa ir savas slavas zenītā un liriskās dziesmas vārdi ārstē manu apjukušo sirdi un varbūt greizo domāšanu. Arī Alisei Freindlihai pieder manas simpātijas. Arī kinoteātros noskatos “Karu un mieru,” “Spartaku,” “Mīluli no Jaunorleānas,” “Tīs musketierus.” Tik daudz redzēt kā šinī semestrī man neizdodas vēlākajos kursos. Ermitāžā tagad pavadu garas stundas un uzsūcu dvēselē mākslu un jūtos atkal uzlādēta. Daudzreiz gleznas mani uzrunā. Kaut vai Rubensa glezna “Akmeņu vedējs.” “Vai arī es esmu tāds akmeņu vedējs?” man ienāk prātā. Rodas īpašs noskaņojums pielikt plecu pie akmeņu krāvuma, kas it kā ir arī uz mana ceļa un neļaut manas dzīves ratiem apgāzties. Es paceļu savas domas augstāk par ikdienu, uz brīdi it kā atraujos no realitātes. Veselu mēnesi es nebraucu uz Rīgu, retāk rakstu vēstules, toties tās ir filozofiskākas un gaidu, lai viss nostājas savās vietās. Arī mācību priekšmeti nav tik smagi kā iepriekš. Tikai fizioloģijā es jūtos diezgan nelāgi, jo eksperimenti vai katru nodarbību ir ar man tik netīkamajām aukstasiņu klases pārstāvēm – vardēm. Pretīgums un pat bailes pret šo nevainīgo dzīvnieciņu man laikam nāk no bērnības, kad kādā ekskursijā puikas, kaitinot klases skuķus un, tā izrādot savas pirmās simpātijas, aizmeta man aiz apkakles nelaimīgo kustonīti. No pretīguma un bailēm es gandrīz zaudēju samaņu un biju kā nepieskaitāma. Toreiz pārdzīvotais stress sekas atstājis uz visu mūžu. Labi, ka mana grupas pāriniece pret vardēm izturas lietišķi un bez ceremonijām. Es savukārt varu to, ko nevar Taņa – baltās peles un žurkas viņai ir tas pats, kas man vardes. Nu “esam kvitā.” Studentu grupā mani īpaši ar vardēm neķircina. Tikai vienu reizi atnākusi kopmītnēs somā atrodu papīrā ievīstītu vardītes ķermeni. Viņa ir nobeigusies un tātad nekaitīga. Izliekos, ka neko nezinu un vainīgo nemeklēju. . Kādi mēs vēl esam bērni! Tās pašas uzmanības un patikšanas jūtas nākošo ārstu izpildījumā. Es zinu, kas to izdarīja… Pie izdevības šim “varžu karalim” es iedzelšu pa savai – baltiešu modei. Es jau sen manu, ka viena mūsu puiša skatieni ne reti vēršas manā virzienā, biežāk nekā vajadzētu. Nebūtu manas dzīves pieredzes, varbūt es nepamanītu gluži bērnišķīgo jūsmu. Jauns čalis, ir nedaudz pāri divdesmit. Vai tā nav viņa nelaime, mest skatienus, un “nedod Dievs” iemīlēties divdesmit septiņus gadus vecā precētā dāmā no Latvijas? Arī mani grupas biedri ir pamanījuši un reizēm uzvedas pat kā savedēji: te lekcijā man blakus vieta tieši viņam, te teātrī, grupai kopā apmeklējot izrādi, tieši tas pats. Ar uguni spēlēties nevajag, to man bērnībā mācīja vecāki vārda tiešā nozīmē, to es zinu arī pati, tomēr nolemju, lai straume mani kādu gabaliņu nes. Varbūt tieši tagad man vajag kādas jaunas emocijas, ieturot distanci? Vai liriska atkāpe man par ļaunu nenāks? Vai es kāda mūķene? Patreiz galvenais ir nezaudēt savu galvu, un uz to es ceru, jo patikšana nekādā ziņā nav no manas puses. Man nevajadzētu ciest nekādas sirdsapziņas mokas. Saka, ka sirdsapziņa cilvēkā ieaug kā riekstā kodols, taču tikpat nepamanāms esot tārps, kas riekstā iekļūst un sāk kodolu klusām grauzt. Prātoju, ka varbūt kļūdas jaunībā nāk par labu, ja tās nevelk līdzi prāta gados. Savus gadus es uzskatu jau par prāta gadiem. Lai jaunie mācās no savām kļūdām. Es nevaru aizliegt to jaunā studenta patikšanu. Tā ir viņa lieta. Viss šinī pavasarī pēkšņi nostājas savās vietās. Uz Pīteru bez iepriekšēja brīdinājuma atbrauc mans vīrs, visticamāk, lai glābtu mūsu laulību, kas bija tā kā mazas zemestrīces izbiedēta. Jau no pirmajām tikšanās minūtēm saprotu, ka spēsim visu vērst par labu. Ja kas arī bijis, tā vairs nav . vairākas dienas pavadām kopā Pēterburgas apskāvienos. Kā īstam vīrietim pienākas, vīram ir makā nauda, lai noīrētu viesnīcas numuru un arī atļautos mazas izklaides. Es piešķiru sev atvaļinājumu. Šinī semestrī kavējumu ir mazāk nekā parasti. Baudām divvientulību ērtos apstākļos un te – viesnīcā bez jaukajiem tuvības brīžiem es atklāju, ka esmu tā pārkrievojusies, ka naktī pamodusies ierunājos krieviski. It kā nekā īpaša, taču tas ir signāls, ka arī mana zemapziņa ir svešās, krievu valodas piesātināta. Es domāju krieviski un ikdienā to pat nebiju pamanījusi. Ak, Dievs, cik tas ir dziļi! “Cik labi ir tev, tu mācies mūsu, latviešu valodā, un tu neapzinies, kāda tā ir laime!” un es sāku raudāt. Pie tam, tās jau nav asaras par krievisko zemapziņas piesārņojumu, bet par visu to, kas milzis dvēselē. Par abu šķirto dzīvi, ar īslaicīgiem, kaislas tikšanās brīžiem. Par visu, visu to, kas vēl jāpārvar ilgajā brīvprātīgās trimdas laikā. Vēl četri gari gadi, vēl nav pat pusceļš noiets, bet citas izvēles vairs nav. Latvijas nacionālie kadri ir piesieti Pēterburgā. Katram savs liktenis. 9. Augšup – lejup… Pienāk laiks, kad uzzinām, kas ir medicīniskā propedētika. Tā sauc īsu medicīniskās zinātnes apskatu – galvenās slimību pētīšanas metodes un paņēmienus. Priekšmets ir diezgan garlaicīgs. Tā ir ābece, burti tālākajam darbam, tā ir tikai zināšanu atslēga, pats primitīvākais iesākums. Priekšmeta pasniedzēja ieved mūs slimnīcā, un ar to mēs varbūt būsim saistīti visu mūžu. Mūsu mācību bāze ir milzīgā, Kuibiševa vārdā nosauktā slimnīca pilsētas centrā. Esmu vīlusies, jo iestāde ir nemīlīga, lielām palātām, nolietotu aprīkojumu, telpas brēc pēc remonta. Jau ieejot klūpam kāju tūkstošiem izmīdītās bedrēs. Pelēkās augstās fasādes kolonnas neizceļ ēku, varbūt tikai liecina par vērienīgo ieceri. Tagad uz blakus esošo ēku fona “kuibiševka” ir kā bārenīte pelēkās drēbēs. Dzīvosim, redzēsim, kā mums – treškursniekiem te klāsies! Arī mācību telpas ir visai pieticīgas un pat trūcīgas. Gandrīz vai katrā slimnīcas nodaļā sastopam pa kaķim, labi barotam un pašapzinīgam. Varbūt tādā veidā notiek bioloģiskā cīņa ar grauzējiem, bet varbūt tas ir kāds mistisks simbols? Nodaļas personāla mīluļiem esot vārdi un pat tēva vārdi, un tie neesot nekādi sētas mizkastnieki. Iepazinuši kaķus mēs sākam iepazīt kārtību nodaļās un pamazām pietuvojamies slimniekiem. Mūsu pasniedzēja Poļina Ivanovna strādā pie savas disertācijas un meklē no studentu vidus sev palīgus, kas arī kaut ko varētu iegūt pētot plaušu slimību ārstēšanu turpat vai simt gadus atpakaļ. Esmu viņai laikam iepatikusies un mani uzaicina studentu zinātniskajam darbam. Būdama darba skudra es droši vien nopelnīšu arī labu atzīmi, tāpēc piekrītu. Nonāku slimnīcas pagrabā, ko sauc par arhīvu. Te milzīgi papīru kalni, pārsvarā palielās pakās sašņorēti. Mani apmāca, ko meklēt, kā meklēt un ko izrakstīt tālākai pētīšanai. Slimības vēstures ir krietna laika zoba sagrauztas. Vai rakstītāji paredzēja, ka pēc tik daudziem gadiem viņu darbs būs pētījumu objekts? Kaut kas te man asociējas ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Arhīvā ir silti, gaisā vēdās īpatnēja smaka vai varbūt smarža? Nu šķiroju šīs slimību vēstures un prātoju, ko no visa tā var mācīties. Bet mācīties šo to var: redzu toreizējās temperatūras un pulsa atzīmes lapas. Pāris teikumi veltīti slimā sūdzībām vai piederīgo stāstījumam. Tagad to sauc par anamnēzi. Mans pētnieciskais darbs norit klusā vientulībā. Par to, ka būtu pagrabā no kaut kā jābaidās, man neienāk pat prātā. Nevienas dzīvas dvēseles te nav, peles papīros nečabinās, klusums kā kapā un daudzreiz slimības vēsturēs lasu gala iznākumu, ko sauc – exitus letalis – nāve. Ja nav palīdzējušas kampara injekcijas, un slimība bijusi stiprāka par slimnieka gribu, tad ir noticis nāvīgs iznākums. Slimība ir bijusi viltīgāka nekā ārsta un slimnieka sadarbība. Šermuļi man pārskrien pār kauliem, redzot šādu slēdzienu. Slimības vēstures ar nāvīgo iznākumu man jāatlasa atsevišķā kaudzē. Tās īpaši pētīs Poļina Ivanovna un izdarīs savus secinājumus. Kad esmu slimības vēsturu tūkstošus pāršķirojusi, pasniedzēja mani mudina referēt par saviem pētījumiem studentu zinātniskajā konferencē. Mani secinājumi ir ļoti vienkārši: toreiz, simts gadus atpakaļ, kad cēla Pēterburgā Īzaka katedrāli, un jau bija uzcelta Ziemas pils ar kolosālo Triumfa arku un Pils laukumā jau stāvēja Aleksandra stabs ar eņģeļa figūru spicē, kuru pacēla vertikālā stāvoklī tūkstotis strādnieku ar vienkāršu mehānismu palīdzību, petrogradieši slimoja ar smagām plaušu slimībām, bieži no plaušu kaitēm mira, un ārsti varēja palīdzēt tikai ievadot injekcijās sirds līdzekli – kamparu. To deva lielās devās, līdz desmit kubiem reizē. Drudža mazināšanai lietoja aukstus apliekamos, dažādas tējas. Nodemonstrēju no arhīvā atrastā dažas slimības vēstures kā pierādījumu teiktajam. Nobeigumā atzīmēju, ka sūrais šīs pilsētas cēlāju liktenis veicināja arī daudzās plaušu slimības un arī toreiz ārsts un žēlsirdīgās māsas centās palīdzēt savu iespēju robežās. Cenšos, lai klausītāji nesnaustu un mana pirmā uzstāšanās neizgāztos. Rūpīgi ievākotās lapiņas ar maniem secinājumiem nododu propedētikas katedrā. Varbūt vēl kāds tur ieskatīsies? Par paveikto semestra beigās saņemu automātisko ieskaiti. Nenožēloju pagrabā pavadīto laiku. Nebūtu šī mana darba, nebūtu arī iespējas apciemot Poļinas Ivanovnas ģimeni, un es nezinātu, cik vienkārši dzīvo augstskolas mācību spēki. Kopš šīs pazīšanās zinu, ka patiesa inteliģence ir vienkārša un arī studentiem pieietama vismaz tur, kur mācījāmies mēs – latviešu nacionālie kadri, nākošie bērnu ārsti. Ļoti gaišas atmiņas paliek arī redzēto bērnu namā. Kad Ļudai un Kahtanam rodas mantinieks – meitiņa Nadja, nav cita varianta, kā līdz triju gadu vecumam uzticēt bērnu šai iestādei. Es nejūtu biedinājuma pieskaņu iestādes nosaukumā. Māte var bērnu apmeklēt, kad tikai vēlas. Te aug daudzi studentu bērni. Personāls un arī auklītes saprotas ar vecākiem, un pat es, uzdevusies par bērna krustmāti, varu reizēm Nadju paucināt. Protams, bērnu nams nav ideāls variants, taču aukli mājās ne katrs var atļauties. Tā vietā, lai zīdaini vazātu pa pilsētas transportu uz tā sauktajām “silītēm,” te bērnam ir pastāvīga māja un vecākiem ieeja nav aizliegta. Vēlāk uzzinām, ka šis bērnu namiņš ir mūsu mācību bāze, kur apgūstam vesela bērna attīstības likumsakarības, barošanu un dažādus noslēpumus, kā iemantot bērna uzticēšanos. Nu mēs redzam, ka mūsu Ludmilas Nadja atbilst visiem vesela bērna parametriem. Dienās viņa būs īsts skaistule, tāpat kā māte. Arī tēva gēni devuši savu – tumšāku ādas krāsu nekā eiropiešiem. Meitenei pie tam ir gaiši mati un zaļas acis. Viņa ļaujas sevi burzīt, mērīt un pētīt kā īsta modele. Pie tam blakus ir mamma, pie kuras paglābties. Mazulīte kļūst par visas mūsu grupas mīluli, bet Ludmilas laulību laiks pamazām tuvojas beigām. Es, būdama tuvākā draudzene, nesaprotu, vai arābam Ļuda ir vajadzīga tikai kā sieviete, vai viņš ir spējīgs uz ko lielāku. Vaicāta par to, draudzene izvairīgi atbild, ka to viņa pati vairs nesaprot: “Esmu ar viņu saradusi, viņš mīl bērnu. Tikai tagad es saprotu, ko esmu savārījusi… Kas notiks, kad Kahtans beigs institūtu un aizbrauks, ir neziņas miglā tīts…Te tev nu bija, studentu laulības ar garantijas laiku trīs gadi!” Man liekas, ka kaut kas nepatīkams jau vīd gaisā. Kahtans ir patoloģiski greizsirdīgs. Varbūt tas liecina par Allaha dēla jūtu patiesumu? Arī mana ģimenes dzīve dreifē pienākumu un pārpratumu jūrā. Vīrs jau ir piektajā kursā, ir glīts un iznesīgs vīrietis… Ko es varu darīt, ja viņš patīk ne tikai man? Taču viņš mani aizvien sagaida un pavada, raksta mīļas vēstules, uzmundrina grūtos brīžos. Ja Ļudai laulība visdrīzāk ir uz trim gadiem, tad manai ir pārtraukums – “taimauts” līdz mācību beigām. Esmu kā kompasa adata, kurai virziens vienmēr nosprausts uz Rīgu. Priecājos, ka brīvdienās neviena sieviešu kārtas būtne manai ģimenes cellei netuvojas. Lietiskus laulības pārkāpšanas pierādījumus mēs viens otra dzīvē nemeklējam. Esam sešu gadu ilgās atšķirtības pusceļā. Dzīves šūpoles iet gan augšup, gan elpai aizraujoties krīt lejup. Tomēr es vismaz sapņoju, ka mūs vieno ticība, cerība un mīlestība. 10. Misijas sajūta. Pirms jaunā gada braucu uz Ļeņingradu ar vilcienu. Pat neienāca prātā, ka daudzie braukt gribētāji izpirkuši gan lidmašīnu, gan vilcienu biļetes. Izvēlos studentu pārbaudītu metodi: kontaktējos pirms vilciena atiešanas ar, manuprāt, simpātisku un iejūtīgu pavadoni, sarunāju maksāt “ķepā,” un viņa mani ievieto savā matraču un veļas noliktavā. Priekšā atrodu vēl divas tādas pašas jaunas sievietes, arī studentes. Katrs ķepurojas, kā var, ja jātiek uz priekšu. Studējošā jaunatne ir izturīga un pacietīga, un saprot, kā mīkstināt vilciena pavadoņu sirdis. Visiem jādzīvo. Mazajā telpā liekas nežēlīgi karsti. Klausos, kā atkal dun sliedes ierastā muzikālā troksnī, vēl tālu līdz gala punktam. Braucot ar vilcienu vienmēr cenšos izgulēties, lai otrā dienā nebūtu miegamice. Farmakoloģija ir smags priekšmets, kavēt nedrīkst, tāpēc es sev atkal un atkal saku: “Jāguļ, jāguļ,” un cenšos ne par ko nedomāt, tikai par sliežu dunas mierinošo ritmu. Iekrītu beidzot miega valstībā. Pamostos no balss vilciena radiotranslācijas tīklā. Uzreiz nesaprotu, kur atrodos un tikai pēc brīža, kad balss atkārto tekstu, uztveru, par ko ir runa: kopējā vagonā atrasts vīrietis ar pārgrieztu rīkli un aicina kādu medicīnas darbinieku, kas varētu sniegt palīdzību. Jāpiesakās pie sava vagona pavadones… Paziņojumu atkārto vairākas reizes un vārdi par pārgriezto rīkli liekas tik šaušalīgi. “Gan jau kāds ārsts atradīsies, nevar būt, ka garajā vilciena sastāvā nav zinoša cilvēka,” prātoju. Pēc laiciņa radiobalss atkal atkārto vienu un to pašu. Nu esmu pamodusies un ierunājas mana sirdsapziņa. Kaut neesmu vēl ārste, nošļūcu no matraču kalna, uzvelku mēteli un piesakos pie pavadones. Ceru, ka notikuma vietā sastapsim veselu mediķu pulku. Pavadone paņem pirmās palīdzības kasti, un sākam ceļu cauri pārpildītajiem vagoniem līdz notikuma vietai – pēdējā vagonā. Jau pa gabalu redzu pašā vagona galā dzelzceļnieku formās tērptus cilvēkus un pamanu arī divus miličus. Daudzi pasažieri pašķir mums ceļu. Ar šausmām konstatēju, ka palīdzības sniedzēja būšu viena. Mierinu sevi: “Kas jādara, tas jādara! Ne tas vien dzīvē gaidāms.” Cietušais galvu atgāzis gārdz – tātad dzīvs. Daudz asiņu neredzu, tikai drēbes notašķītas ar recekļainu asins masu. Pētu, kas pārgriezts. Pulss uz miega artērijām abās pusēs jūtams. Redzu, ka trahejā, kas liekas tikai iegriezta, burzguļo putainas asinis. “Paskatīsimies, kas būs, ja paturēšu elpvadu, tikai ar ko?” sevī prātoju. Konsultējos ar miličiem. Izlemjam, ka noderēs kāds rakstāmrīks, ja uztīšu uz tā gala marles saiti. Tā arī darām. Kad tas izdarīts, elpai pavisam cita skaņa, gārgšana pierimst, tātad gaisa ceļš brīvs. Lai skats nebūtu tik briesmīgs, brūces augšējā daļā kaklu apsaitējam. Cietušais sāk pat kustēties un murmināt. Milicis netālu uz blakus esošās platās loga nomales atradis asiņainu bārdas nazi. Visticamāk, ka vīrs centies izdarīt pašnāvību, bet nevar taču izslēgt arī slepkavību. Tā nav mana darīšana. Dzīvībai, liekas, briesmas nedraud. Lugā, kur pietur vilciens, uz perona gaida ātrās palīdzības mašīna ar maniem nākamajiem amata brāļiem. Paceļot slimnieku iznešanai, atrodam arī pustukšu grādīgā dzēriena trauku. Alkohols ir viens no seniem narkozes veidiem, kas atņem prātu un jušanu. Pasažieri vagonā nomierinās, es kopā ar pavadoni atgriežos savā vietā. Nomazgāju ar svešām asinīm apķēpātās rokas. Pavadone man piesola karstu tēju. Esmu to godam nopelnījusi. Vilciens turpina ceļu. Līdz Ļeņingradai vēl piecu stundas. Manas puskupejas ceļa biedrenes guļ, it kā nedzirdējušas par notikumu vilcienā. Pēkšņi atkal ierunājas radiobalss: “Izsakām pateicību drosmīgajai sievietei, kas sniedza palīdzību cietušajai.” Tātad uzrunā mani, jo neviena cita mediķa tur nebija. Vaicāju pavadonei, vai tā var būt, ka neviena ārsta visā vilciena sastāvā nav. tālajos reisos bijuši visādi piedzīvojumi: dzemdības, kautiņos savainotie. Reizēm mediķi atsaucoties. Uz pieres jau nevienam neesot rakstīts, kas ir kas. Tā esot katra personīgā lieta. Šobrīd es domāju, ka manī vienmēr būs medicīnas darbinieka misijas sajūta un vienaldzības sūna uz manas sirdsapziņas neuzaugs. Liekas, ka esmu ideāliste un vēl nezinu, kāda dzīve ir ideālistiem un kāda materiālistiem. Kad izkāpusi no vilciena, virzos uz izeju pilsētā, man pietuvojas kāds pajauns vīrietis, nepārprotami, lai kaut ko teiktu. Tā arī ir: “Jūs nu gan esat entuziaste! Es redzēju, kā jūs cēli aizsoļojāt Sančo Pansa pavadībā. Pats esmu šauras medicīnas nozares speciālists.” “Kāpēc tad neatsaucāties?” vaicāju. “Mana profesija ir zemāk par jostas vietu… Ticiet man, kad paies maksimālisma gadi… protams, visu cieņu! Tad sapratīsiet, ka miegs ir saldāks par pārgrieztu rīkli, kas uz jums neattiecas. Vēlu sekmes!” Nu es atceros, ka nakts gājienā uz notikuma vietu redzēju šo vīrieti mīkstā vagona tamburā smēķējot. Es vēl uzgrūdos viņam un atvainojos. “Bet jūs jau negulējāt. Es jūs redzēju smēķējot.” “Taisnības labad teikšu kā bija, man vienkārši negribējās ķēpāties. Pārgriezta rīkle, tas ir tik riebīgi.” Kādu gabaliņu ejam uz vienu pusi, taču manī ir nepatika, varbūt pat skolnieciska protesta līmenī pret šo ciniķi. Mums katram savs ceļš. Kopmītnēs istabiņas meitenēm un grupas biedriem protams pastāstu par “rīkles griezēju,” piepušķojot vēl šo to klāt. Gribas taču palielīties, kā tad es spēju savu varoņdarbu paturēt tikai sev vien? Varbūt arī citiem ir līdzīgi piedzīvojumi? Tik asu pārdzīvojumu nevienam vēl nav bijis, ja nu vienīgi mūsu Anatolijam, morga sanitāram. Šos stāstus esam dzirdējuši jau agrāk. Mēs, medicīnas studenti, esam tendēti uz piedzīvojumu, palīdzības sniegšanu ekstremālās situācijās. Tā mēs sevi apliecinām kalpošanai tautai, cilvēkiem, cietējiem, tādai misijai jau mūs gatavo, un dzīve reizēm pārbauda, kā mēs tam esam gatavi. Vai mūsos ir patiesa cilvēkmīlestība vai tikai poza? 11. Grauz kaut elkoņus. Pirmo reizi vecgada vakarā būšu prom no mājām. Nekādu ilūziju par gadu miju kopmītnēs. Zinu, ka tas būs ļoti skumīgi. Taču šoreiz tam tā ir jānotiek. Jau otrajā janvārī ir jābūt “uz strīpas.” Civilajā aizsardzībā nevienu nodarbību nedrīkst izlaist. Pat bērnu ārstiem civilā aizsardzība! Tā sakot, ja gribi mieru, gatavojies karam. Ja mūsu institūtā nebūtu kara katedras, daudz ko par armijas lietām nezinātu. Galvenās karavīru gudrības sešu nedēļu garajā ciklā apgūstam, un visu pirmā: “zaldāts” guļ, bet dienests iet. arī man vēl Ļeņingradā jāatsēž noliktie gadi – tas ir minimālais laiks. Daudzreiz jāpaliek uz vietas, kaut sirds no krūtīm lec ārā. Tā arī šoreiz – grauz kaut elkoņus, bet paliec, kur esi. Visi vilcieni un lidmašīnas ir projām, un laiks neapstājas. Kopmītnes pirmajā stāvā ir ūķis, ko sauc par mazo zāli ( lielā ir lasītava), tur top gaisotne karnevālam. Šinī reizē devīze – daudzu tautību bērni. Pa laikam te notiek dejas, taču ne priekš manis. Šoreiz pakļaujos grupas biedru pierunāšanai, jo man ir vienalga, ar ko un kā es būšu kopā divpadsmitos. Arī karnevāla maska top improvizējot ar atlasa violetas krāsas pidžamu. Arāba sieva Ļuda atrod savās lietās melnu parūku. Toreiz tādas ir modē un es pārtopu par japānieti, vai kaut ko uz to pusi. Par japāņiem es nezinu neko vairāk kā pārējie. Kopmītnēs dzīvo arī bariņš vjetnamiešu un es tikpat labi varu būt viņu māsa. Uzlieku melnas brilles un maska gatava. Liekas, ka jaunības azarts man nav vēl svešs. Karnevāls ir īsts jampadracis. Šampanietis netiek žēlots un reibums nu ir normāls “agregātstāvoklis.” Man jau nopietni “piekantējies” kāds jauneklis musketiera maskā, kas pēc pazīmēm spriežot, atgādina manas grupas biedru un kaismīgo pielūdzēju, to pašu, kas vardīti manā somā iebāza kā simpātiju apliecinājumu. Laikam ejot es neprasu, kas ir noticis ar viņa jūtām, bet nu es nojaušu, ka šovakar kaut kas te labi nebūs: cieši piekļāvieni dejas laikā, karsta alkohola aromāta apdvesta elpa gar manu ausi. Divus gadus atpakaļ es ar viņu nedaudz paspēlējos… Vai tagad jauneklis atkal vai vēl joprojām uz kaut ko cer? Viņš ir Dagestānas krievs, pārtikušu vecāku dēls. Dzīvo Ļeņingradas jaunajā rajonā, kur īrē vienistabas dzīvokli ar visām ērtībām. Droši vien noskatījis sev Jaungada nakts kompānijai japānietes maskā ģērbto pazīstamo sievieti. Mana rūpe ir tā, ka es esmu šī sieviete, kurai visu laiku dzīvē bijuši pietiekoši stingri principi: nelēkt augstāk, kā varu, neiet pa vējam, ja tas pūš grāvī, nestrēbt karstu un domāt ar prātu. Galvenais, ka man te kopmītnēs nav ne sarga, ne drauga, tātad ar valšķībām, pat būdama maskā, es nu nekādi nedrīkstu spēlēties. Es zinu, kā vīrieti izprovocēt uz tālākām, neprognozējamām tuvības lietām, un, ja es to negribu, tad nemanot ir jāpazūd. Jā! Nemanot man jāpazūd, kamēr maskas nav kritušas un es kontrolēju situāciju. Mani pat pārņem panika. Mans pielūdzējs ir tik neatlaidīgs, nu jau pat uzbāzīgs. Arī mani šis vīrietis cenšas izprovocēt. Jaungada nakts kaislības, droši vien, te sitīs augstu vilni. Šaubos, ka karnevāla trakumā kāds būtu tendēts uz platonisku mīlestību un tukšas cerības neviens nelolo… Īsi pirms pusnakts, kad valda mazs apjukums un visi gaida Kremļa kurantu skaņu divpadsmito stundu, es laižos projām uz savu otro stāvu un stūra istabu. Te neviena nav, visi priecājas. Drošības dēļ aizslēdzu durvis no iekšpuses. Reproduktorā atskan pēdējais Kremļa kurantu gongs – Jaunais gads Ļeņingradas platuma grādos ir klāt, un es jūtos viena, pamesta, kaut pati sevi ar vientulību nosodījusi. Tanī pat laikā zinu, ka gadu mija nav nekas īpašs, tā ir kā spēle, kurā piedalās visi planētas pilsoņi, katrs savā laikā, kamēr beidzot visi ir iegājuši jaunajā gadā. Tā katru gadu Zeme griežas ap sauli ar noteiktu ātrumu,: pavasaris, vasara, rudens, ziema, un atkal cits jaunais gads. Tā aiziet arī mums dotais laiks… Pēc laiciņa kāds sāk klaudzināt pie mūsu istabiņas durvīm, dauzās arvien skaļāk, uzstājīgāk: “Es zinu, ka tu tur esi! Atver, lūdzu!” Izmisīgi sauc musketieris no karnevāla. “Ej ellē!” pie sevis nočukstu. Es negribu nevienu, nekādas tukšas izskaidrošanās. Es nevienam neko neesmu parādā, es nevienam neko neesmu solījusi. Man derdzas visi un viss. Derdzas šis jaunais gads, nolādētās kopmītnes, mana stulbā iedomība panākt dzīvē savu. Es pat sev derdzos! Vai es par daudz nebiju iedomājusies? Vai es tagad esmu tā pati, kas sākot studijas tik tālu no mājām? Viss mainās, pat akmens gadu gaitā pārmainās. Mainās domāšana, citāda kļūst mūsu garīgo vērtību skala, un neviens nav pierādījis, ka uz slikto pusi. Varbūt arī mūsu morālās tīrības latiņa ceļas uz augšu, nevis grimst kādu pēkšņu iegribu purvā? “Atver! Es izgāzīšu durvis!” nu jau balss ārpusē rēc. Atraidītais kavalieris vēl nav nomierinājies. “Pamēģini gan! Spēks ir, prātu nevajag,” es pie sevis spriežu. “Durvis es nevēršu un tu caur atslēgas caurumu neielīdīsi. Kopmītņu durvis ir norūdītas un nevienas izlauztas nemana.” Pēc laiciņa, vēl paklaudzinājis un laikam pamazām nomierinājies, musketieris atstājas. Šis cietoksnis paliek neieņemts. Apsēžos pie mūsu daudz pieredzējušā galda un uzrakstu uz mājām vīram vislabāko un visdzejiskāko vēstuli, kādu jebkad esmu rakstījusi – gandrīz kā dzeju. Manas emocijas ir izrāvušās no dvēseles spīlēm. Laiks iet un tas pagaidām ir ūdens uz mūsu dzirnavām. Kā man gribas jau pirmajā janvārī aizbraukt uz mājām kaut uz vienu dienu, kaut vienu stundu! Bet tāpat, kā saka, ka nav iespējams grauzt savus elkoņus, bez pārdabiskiem spēkiem tas šoreiz nav iespējams. Uz spēles tad būtu likts viss – ieskaites, eksāmeni. Šoreiz nē! Es pieņemu, ka manas kājas ir pielīmētas pie zemes, uz kuras stāvu patreiz. Tikai mans gars var sapnī pabūt mājās. Kad no Jaungada sagaidīšanas pārnāk istabiņas biedrenes, esmu jau savā gultā un atslēgusies no visiem kopmītnes trokšņiem. Tiešām ir jāprot, kad vējš brāžas un grib visu aizraut pa gaisu, ieķerties kaut vai durvju stenderēs un palikt uz vietas. Kā es rītā justos, ja pamostos svešā dzīvoklī un būtu rīkojusies pret saviem principiem? Agri no rīta eju uz centrālo sarunu vietu un apsveicu savējos Jaunajā gadā un ticu, ka arī Rīgā vīrs nav pamodies ar citu sievieti pie sāniem. Galvenais, lai tam noticu un tad viss ir kārtībā. 12. Lāpa, kas jāaizdedzina. Pienāk astotais mācību semestris un jūtos kā īstena ļeņingradiete: krustām – šķērsām esmu izbraukājusi gandrīz visus pilsētas rajonus, iepazinusi lielos veikalus. Karte, ko agrāk nēsāju somā, lai spētu orientēties lielpilsētas ielu labirintos, vairs tikpat kā nav vajadzīga. Esmu iepazinusi daudzās piepilsētas kultūrvēsturiskās vietas: Pavlovsku, Puškinu, Repino Zeļenogorsku. Skaistums neaptverams! Īpašas attiecības man ir ar Pēterhofu, jo te savā jaunības rītausmā vienu vasaru kungiem kalpojot uzturējusies mana vecmāmiņa – Sīļu māte, lielā manas meitiņas aukle, kamēr es mācos. Tā gribējās, lai arī viņa vēl reizi apmeklē šo pasaku valsti zemes virsū, taču šī mana vēlēšanās nepiepildās. Tālāk par savu sētu vecāmāte vairs nekāro. Pa šiem četriem Pēterburgas gadiem daudz baudīts no brīnišķīgajām pilsētas kultūras akām. Piesaista teiksmainās vietas: Vasaras dārzs ar Pētera Pirmā namiņu un vectētiņa Krilova pieminekli. Te ik uz soļa antīko statuju klātbūtnē var atpūsties, domājot vai arī nedarīt neko un tikai skatīties uz zeltaini balto dārza vārtu pinumu. Te aizmirstas visas nedienas. Vismaz tādu iespaidu uz mani atstāja šī neaizmirstamā vieta. Ja tomēr vēl sirds nav mierīga, tad vajag tikai pāriet pār Marsa laukumu, bagātīgāko pilsētas puķu dārzu, kura centrā pie mūžīgās uguns atdusas vīri, kas piedalījušies lielajās revolūcijas cīņās, papildinot iepriekšējo laukuma vēsturi, par kuru ekskursantiem stāsta mazāk un izvairīgi. Te ir oficiālās un neoficiālās tikšanās, un te sēžam arī mēs, Latvijas ārstu nākošā paaudze, gaidot atgriešanās laiku mājās. Pēterburga ir mums laba pamāte… Kamēr dzīvošu, tikmēr šo pilsētu vienmēr pieminēšu ar cieņu un pateicību sirdī. Ar katru mācību semestri paliekam gudrāki, pašpārliecinātāki medicīnas zinātnē. Astotais mācību semestris ir kā maratons pa daudzo, vēl neapgūto mācību priekšmetu katedrām slimnīcās. Tiekam pie sava galvenā maizes darba priekšmeta – bērnu slimībām, gan infekcijām, gan bērnu ķirurģijas, ortopēdijas. Nopērku par grūti ietaupīto naudu visu desmit sējumu “Rokasgrāmatu pediatrijā.” Nu esmu lepna! Pasniedzēji arvien atgādina: “Ja zināšanu nav galvā, tās jāmeklē grāmatās. Par labu ārstu liecina plaša speciālās literatūras mājas bibliotēka.” Jau no agrākiem laikiem zinu spārnoto teicienu, ka students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedzina. Bez aizrautības un pašuzupurēšanās pediatrijā nevar. Bērns nav pieaugušais miniatūrā, un tas, kas raksturo saslimušu pieaugušo nav raksturīgs bērnam. Bērns vienmēr jāpieņem kopā ar māti, lai cik histēriska vai emocionāla viņa būtu. Mazulis ir savas ģimenes spogulis, un piekļūt pie vienīgās patiesības ir jāprot. Ja nav abpusējas uzticēšanās, nav arī panākumu. To visu mums māca. Mācoties par svešiem bērniem, ar šausmām apjēdzu, cik daudz esmu palaidusi garām sava bērna attīstībā. Jābrīnās, ka viss tur mājās ritējis bez sarežģījumiem. Bet varbūt tikai es neko par meitiņas slimošanu nezinu? Esmu tik tālu un līdzēt arī varu maz. Liekas, ka bērns pat nav slimojis, vismaz ne tik nopietni, lai ziņotu man. Pastāv jau uzskats, ka savus bērnus un radiniekus ārstēt nevajag, jo emocijas var ņemt pārsvaru pār saprāta balsi. Ļeņingradas pediatrijas institūta galvenā bāze ir bērnu slimnīca, ļoti līdzīga Bērnu slimnīcai Rīgā, kuras paspārnē beidzu 3.medicīnas skolu un daudz ko tur esmu iemācījusies. Nu neskatījos uz vienu otru slimību, kā auns uz jauniem vārtiem. Gods un slava šīs skolas pasniedzējiem, jo uz tur gūto zināšanu pamata droši varēju būvēt pediatrijas saprašanas nākošo stāvu. Arī bērnu barošanā mazie rīdzinieki baudīja Ļeņingradas medicīnas skolas atziņas, un arī tas nebija priekš manis nekas jauns. Humanizēto sauso maisījumu ēra vēl nebija pienākusi. Vecāki no piena virtuvēm nēsāja stikla pudelītes ar vajadzīgo “tumīti” vai kefīriņu. Bērni auga un attīstījās pareizi arī toreiz. Katram laikam sava mode. Tikai dažas lietas nav mainījušās un viena no tām ir dzemdības. Kā mācību priekšmets tas jāapgūst katram ārstam un jau studiju gados jāpieņem vismaz desmit dzemdības. Jau to uzzinot vien pārņem satraukums. Viens ir lasīt grāmatā, kā notiek bērna dzimšana, pavisam kas cits redzēt dabā un vadīt šo Dieva nolemto procesu, līdz kuram mūs pasniedzēja ir mērķtiecīgi vadījusi un arī nesekmīgas atzīmes nav žēlojusi. Četri un pieci var nopelnīt tikai perfekti zinot visu no sākuma līdz beigām. Es atkal jūtos kā laimes bērns, jo manā zinību bagāžā ir sanitāra praksē piedzīvotais. Un tomēr, neskatoties uz to, es nejūtos droša, kad jāstiepj pretī rokas tam dzīvajam kamoliņam – bērnam, kas laužas lielajā pasaulē. Ļeņingradas dzemdību namos sāk pielietot jaunu atsāpināšanas metodi – dzemdētājai veic tā saukto epidurālo anestēziju – ievada noteiktā mugurkaula smadzeņu līmenī atsāpinošu vielu. Studentus iesaista šī modernā bezsāpju procesa pētīšanā. Arī es izdaru šos vērojumus simts dzemdētājām un jūtos atkal lepna, jo reizēm dažas sieviņas nosauc mani par dakteri. Cik salds liekas šis vārds, kuram līdzi nāk liela atbildība! Beidzot mēs drīkstam dziedāt mūsu institūta studentu dziesmu, kuras piedziedājumu varētu tulkot sekojoši: Par dzīvi tu atbildi vienmēr, Un ceļš tas viegls ne gluds, Tik turies, dakteri, lai dūša stingra, Lai netrīc roka, kad notrīc sirds! Nu mēs saņemam arī Pediatrijas institūta nozīmīti. Tāpat kā vidusskolas pēdējā klasē notiek žetonu vakari, arī mūs ievada pēdējā taisnē. Kā saka, suns nu ir pārkāpts, bet vēl palikusi aste, un izrādās, tas nav tik vienkārši, jo aste ir kupla. Varbūt pat vēl grūtāk ir pārkāpt suņa asti nekā pašu suni. Jāizvēlas, kādai medicīnas specialitātei piegriezt vislielāko vērību, jo aptvert visu ir neiespējami. Es zinu, ka nekad nebūšu ķirurģe vai ausu – kakla – deguna slimību speciāliste. Nekad nevarētu savu dzīvi saistīt ar ādas slimībām, nemaz nerunājot par tādām nozarēm, kuras pat neuzdrīkstos pieminēt, kur dūšai jābūt kā mietam, un man tādas dūšas nav. Stāvēt pie mirstoša bērna gultiņas, redzēt vecāku izmisumu un dzirdēt ārstam adresētus pārmetumus arī tad, ja viss izdarīts pareizi, kā saka latīniski – lege artis. Nē! Arī to es nevarēšu! Vai vispār es neesmu par daudz uzņēmusies? Jo vairāk es mācos un uzzinu, jo vairāk mani pārņem nedrošība. Visdrīzāk es būšu kādas poliklīnikas pediatrs, pie kura vedīs bērnus uz profilaktiskām apskatēm un potēm, kur slimie bērni nebūs pārāk slimi, kur mājas vizītēs varēs izšķirties, vai bērnu ievietot slimnīcā, vai varu uzņemties ārstēt mājās. Mēs visi studenti esam kļuvuši nopietni, cenšamies pēc iespējas vairāk uzzināt, un protams, mūsu sarunās aizvien biežāk runājam par medicīnu, bērnu slimībām un retāk atļaujamies kādas studentu vaļības. Daudzi grupas biedri jau ir ģimenes cilvēki, kurus spiež arī sadzīves nasta. Rūpes! Rūpes! Dažādas rūpes. Arī Ludmila jau aizvadījusi uz Bagdādi savu Kahtanu, paraudājusi savu laiku un samierinājusies. Nadja tagad apmeklē bērnu dārzu un nedēļas beigās nāk uz kopmītni kā uz mājām. Viņa ir ne tikai skaista, bet arī talantīga, muzikāla, jau mācās lasīt un ir tik saprātīga, kā liels cilvēks. Ludmila pati ir atplaukusi, atkal labi mācās, šķiršanās ir pārsāpēta. Beigas labas, viss labs… Arī mana Dūdiņa – meitiņa iet pirmajā klasē. Pirms skolas sākuma izspēlējām mazu teātri, pie skolas durvīm fotografējāmies it kā pirmajā skolas dienā. Tā kā abi mani vecāki ir skolotāji, bērns pie skolas gaitām jau ir pieradis, jo ir manu vecāku satelīts jau labu laiku. Ar daudz ko nākas samierināties. Nav nekādu lielu dvēseles satricinājumu un ,mūs spārno cerības , ka pavisam drīz būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies. Kamēr mēs tā domājam, liktenis mums gatavo jau jaunu pārbaudījumu. 13. Kā zibens no skaidrām debesīm. Pēc laimīgi pavadītās vasaras, visrosīgākās, kāda bijusi manu mācību laikā, ar interesantu mācību praksi rajona slimnīcā, ar gaišām cerībām nākotnē, atgriežos mācību vietā. Vīrs gatavojas sākt ārsta darbu. Rīgas medicīnas institūtu viņš jūnijā ir pabeidzis. Nu visi mūsu sapņi drīz īstenosies. Liekas, ka nekas nevar stāties mūsu ceļā. Un tad notiek kaut kas tāds, ko nekādi nevarējām paredzēt. Nelabvēlīgā politiskā situācija valstī liek valdībai pastiprināti rūpēties par bruņotajiem spēkiem. Sakarā ar notikumiem Čehoslovākijā mainās kara stratēģija, un tas iespaido tikko Rīgas medicīnas institūtu beigušos ārstus – vīriešus, kuru veselības stāvoklis atbilst prasībām. Nu par kadru virsnieku brīvprātīgi un piespiedu kārtā uz divdesmit pieciem gadiem iesauc arī manu vīru. Te nelīdz nekas. Valsts intereses ir augstākas par mūsu sīkajām ģimenes lietām.. ko mums nozīmē virsnieka formas cepures zaļā apmale un medicīnas dienesta simbols uzplečos? Viss ir nostājies ar kājām gaisā. Ja vīram būtu bijusi pat nojausma par gaidāmo, viņš būtu izvēlējies mācības Medicīnas kara akadēmijā un vismaz studijas būtu vienā pilsētā. Tagad, kāds nu viņš kara ārsts? Pat nedienējis armijā! Arī Rīgas medicīnas institūtā nav bijusi izveidota kara katedra, nekādu militāro zināšanu. Tomēr viņš ir ietērpts armijas uniformā, ar reglamenta novilktām dzīves robežām. Nu esmu oficiera sieva, armija drīz saņems arī vēl vienu bērnu ārstu. Arī mana profesija kara pilsētiņās ir pieprasīta. Savu “oficeršas” statusu pat neapjēdzu. Ejot pa ielu varu pieķerties tikai pie viņa kreisās rokas, jo labā ir paredzēta armijnieku sveicināšanai. Tas ir tik neierasti. Tikai tagad pamanu, cik Rīga ir oficieru pilna. Agrāk es tam nebiju piegriezusi nekādu vērību. Vienīgais pozitīvais, manuprāt, ir tas, ka pagaidām viņa pārprofilēšana par armijnieku notiek Rīgas kara hospitālī un alga ir krietni lielāka nekā parastam ārstam. Ja izvaicāju, kādi ir jaunie kara ārsta pienākumi, saņemu nenoteiktu atbildi: “Esi dzirdējusi, ka armijā iet bojā visādos negadījumos karavīri? Mans pienākums ir pavadīt bojā gājušos zārkos uz tēva mājām. Jāraksta papīri, jāsalutē pretim nākošajiem virsniekiem un jādzer šņabis.” Tāds reglaments! Vīram iedotas trīs virsnieka drēbju kārtas: ikdienas, tā saucamā gimnastjorka, ar siksnu sajožams krievu krekls, galifē bikses – sūnu zaļā krāsā, brūns, garš šinelis, garie zābaki. Katrai dienai sūnu zaļš uzvalks, īsie zābaki un zaļi krekli, un svētku uzvalks, pelēcīgi zils, balta šalle, balts krekls un pelēks šinelis ar dzelteni svītrotu jostu, ādas zābaki, un attiecīgas cepures, no laiviņas līdz apaļai virsnieka cepurei ar kokardi un spožu nagu. Par formu ir sajūsmināta tikai mūsu meita. Tēva, virsnieka statuss viņai patīk. Var braukt līdzi uz Oktobra svētku parādi, kur tēva dienesta mašīna stāv valdības tribīņu aizmugurē, un ir daudz interesanta, ko redzēt. Kas te jādara jaunizceptam medicīnas leitnantam? “Ko teiks, to darīs!” vīrs atsaka. Tāda dzīve nu būs mūsu ikdienā: pēc reglamenta arī darīs. Tāpat kā agrāk bieži braucu uz Rīgu. Mazāk problēmu ar naudu, kas par to, ka dvēselē tukšums? Institūta mācību priekšmeti liekas kā vienaldzības miglā mērcēti, uz tiem eju kā automāts. Negribas neko! Latviešu studenti, pamanījuši manas jaunās rūpes, var izteikt tikai līdzjūtību, kamēr grupas biedri uzskata, ka man ir īpaši veicies, tā esot laba tālākās karjeras iespēja. Krievi nesaprot, ka mūsu dzimtene nav tā lielā un plašā, par kuru viņi tik labprāt dzied. Mana bezizejas situācija ir tikai mana rūpe. Tas nekas, ka bērni mācīsies ik pa brīdim citā skolā un visa manta čemodānos. To visu ir piedzīvojusi mana istabas biedrene Žeņa, kas pat nevar saskaitīt, cik vietās ģimene dzīvojusi un kurās skolās mācījusies. Viņa saka: “Interesanta dzīve!” Es tā nevarēšu. Manai ģimenei uzliktais pārbaudījums ir svina smags. Sāku iepazīt bezmiegu. Vakaros riju miegu nesošas tabletes, un no rīta ar smagu galvu eju uz mācībām. Manas ģimenes sargeņģelis ir no mums novērsies. Vēlā rudenī vīrs aizbrauc uz nenoteiktu laiku uz “sboriem,” jeb mācībām mežā. Ne adreses, ne vietas, kur satikt, tikai kaut kāds numurs. Saņemu pa pesimisma pilnai vēstulītei, kur galvenais moto: “Ir jau labi, dzer tik šņabi!” Piektā kursa smagākais mācību priekšmets ir tiesu medicīnas ekspertīze. Mācāmies par vardarbīgas nāves cēloņiem, viss jāredz ar savu aci izdarot sekcijas mirušajiem. Arī tas ir smagi. Vienīgi mūsu Anatolijs te jūtas kā zivs ūdenī. Viņš visu uztver bez emocijām. Man liekas, ka gumijas priekšauts un citi atribūti, kurus nenosaukšu viņam pat piestāv. Viss bez emocijām. Brīnišķīgs ir pasniedzējs, profesors, katedras vadītājs. Liekas, viņš pat mīl savus mirušos pacientus. Lekcijas ir saturīgas un konkrētas. Viņa vadībā apmeklējam pat Kunstkameru, kur tagad Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs. Lielās cilvēcības vadīti veram arī morga durvis. Tā ir vesela mirušo valstība. Nu redzam, ka nav nemaz tik mierīgi šinī astoņu miljonu pilsētā. Ir slepkavības, izvarošanas, ļaunu slimību pieveiktie jaunos gados. Ne mūžam neaizmirsīšu zēnu, kas bija pakāries savā pionieru kaklautā tāpēc, ka skolā viņam bija atrastas galvas utis, par ko nokaunināts. No šī brīža sapratu, ka bērni var būt neaprēķināmi, un viņu dvēsele ir tik viegli ievainojama. Pārdzīvojumu nasta šinī ciklā ir tik psiholoģiski smaga. Vēl neesam attapušies no redzētā, kad no rīta atnākot uz nodarbību uzzinām, uzzinām, ka mūsu profesors pēkšņi gājis bojā aizrijoties. Kāpēc Liktenis tā izrīkojās ar šo gudro cilvēku? Tāda nu ir dzīve! Viņa bērēs izraudu arī visu savā dvēselē sakrāto grūtumu, it kā man būtu miris kāds tuvinieks. Šinī dzīves periodā jūtos kā no laivas izsviesta. Arī priekšmeti ir sarežģīti. Mācāmies arī operatīvo ķirurģiju un topogrāfisko anatomiju. Vispirms teorētiski apgūstam veicamo operāciju tehniku. Daži studiju biedri, kas gatavojas ķirurga karjerai, klīnikā asistē ķirurgiem. Asistēšana ir palīdzēšana – spaiļu uzlikšana, āķu turēšana, paplašinot operācijas lauku. Dažiem pat uztic “aizšūt” brūci. Pirmie mūsu pacienti ir dzīvnieki, biežāk suņi, pilsētu ielās saķertie klaiņojošie, bijušie četrkājainie draugi. Iepazīstos ar vivāriju – tās ir speciāli iekārtotas telpas ar būriem un traukiem, kuros dzīvo un tiek aprūpēti un baroti mūsu nākošie “pacienti.” Te sadraudzībā dzīvo atsevišķos būros vardes, žurkas, peles, truši. Mūsu rīcībā ir trīs aitas, no kurām iegūst vakcīnas eksperimentiem. Visvairāk ir suņu. Redzam, ka tos kopēji īpaši mīl. Man gan nepatīk šo kustoņu nolemtība. Tie ir mūsu mācību līdzekļi. Kā pateicība ir uzcelts piemineklis sunim, kas demonstrējis Pavlova mācību par gremošanas procesiem un citu. “Paldies tev, sunīt, arī no manis!” saku, kad pienākusi mana kārta griezt viņa dzīvajā miesā. Man un Ļudai, manai asistentei jāizoperē žultspūslis. Sākumā jūtu savu roku un kāju trīcēšanu. Kamēr kolēģis dod suņukam narkozi, jānomierinās. Spalvu operācijai paredzamajā vietā otrais asistents. Citas izejas nav, jāgriež. Asiņošana nav liela, vienu otru lielāku asinsvadu ar klemmi aizķer pasniedzējs. Pārsienam tos ar ketguta (kaķa zarnas) diegu. Pasniedzējs skaidro, drošina. Atrodam žultspūsli zem aknu malas, baltu, kā zivs peldpūsli. Pārsienam visus žultsvadus, atkal uzliekam klemmes un nogriežam pūsli. Darbs tuvojas otrajai daļai – aizšūšanai. Kaut kā tiekam galā. Asistents ir ļoti labs, strādājam saskanīgi. Kad pirmā patstāvīgā operācija ir galā, uzelpoju: “Tomēr es to veicu!” “Jūs visu darījāt apmierinoši,” saka pasniedzējs, “Taču ķirurgs no jums neiznāks.” Es tam piekrītu: “Man žēl griezt!” atsaku. Arī suns, tāpat kā cilvēks var dzīvot bez pūšļa. Pāris dienas pēc operācijas vēl apmeklēju savu pacientu, dzīvs gan, tomēr saguris. Reizēm būs jāgriež dzīvā miesā arī man. Jau zinu, ka katram praktizējošam ārstam jāmāk veikt traheotomiju – elpvada atvēršanu ar operācijas palīdzību, kas visbiežāk jādara difterijas slimniekam, kad difterijas plēves aizsprosto traheju. Esot jāprot arī izoperēt aklās zarnas piedēkli – apendiksu un jāprot sniegt palīdzību dzemdībās. Sīkās ķirurģiskās manipulācijas katrs apgūst pēc vajadzības. Viss šis semestris man ir ar skumju piegaršu. Visur rēgojas tikai sliktais. Tā iet, jo pašas dzīvē nav nekāda prieka. Esmu pat sākusi kašķēties ar draudzeni Viku. Zvaigžņu stāvoklis virs manas galvas nav labvēlīgs. Nekādas izklaides neiet pie sirds, jūtu, kā pieglumē mana dvēsele. Un tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm ziņa, ka vīram piešķirts atmaksāts atvaļinājums braucienam uz dienvidiem. Aprīlī drīkstam aizmirst visu pasauli ar tās negācijām. Ja tā nebūtu, liekas, mūsu nervu sistēmas neizturētu. Kamēr vīrs dienestā, esmu daudz mācījusies, nodarbībās parādu nav. Ar prieku uzņemu šo izklaides iespēju. Nekur neesam ceļojuši, tagad tas ir kaut kas jauns un nebijis. Uz Gruziju! Mēs no Maskavas traucamies atpūsties ar lielo TU – 154 deviņu kilometru augstumā. Nav nekādas neomulības sajūtas, jo mēs atkal esam kopā un priekšā bezrūpīgas četras nedēļas, īsta Dieva dāvana. Vienīgais, kas man nepatīk, ir vīra armijas forma, taču ceļojumā tā pat ir privilēģija. Ja biļešu lidmašīnas reisos nav civilajiem, armijniekam vienmēr atradīsies. Priekš pastaigām dienvidos līdzi ir civilās drēbes. Tomēr labāk, ja blakus ir virsnieka formā ģērbies vīrs, jo vietējie vīrieši tad nemet tik bezkaunīgus skatienus uz gaišo sievieti. Vispār vietējās sievietes redzu maz. Arī kinoteātrī pārsvarā vīrieši, ģērbušies melnos uzvalciņos. Savas pērles, sievietes, laikam tiek rūpīgi glabātas mājās. Ar mazu lidmašīnu braucot apskatīt Batumi, gan var secināt, ka vietējās sievietes, tās ap pusmūžu, lidmašīnu izmanto kā ikdienas pārvietošanās līdzekli, pie tam, bez pavadoņiem. Tikai melni lakati galvā ir obligātā garderobes piedeva. Vai kāds brīnums, ja uz manu gaišo matu cekulu un citādu ietērpu vietējo ļaužu reakcija ir nosodoša? Cita zeme, citi tikumi un savi gruzīnu likumi. Drīz secinām, ka pilnīgi neprotam dīki pavadīt laiku. Palmu vēdekļi, mandeļkoku ziedošais krāšņums, Melnās jūras zaļi – melnie viļņi, agrais pavasaris nevilina visu dienu pavadīt laukā. Kūrortpilsētā vēl tukšs un kluss. Atpūta būs grūta lieta. Mūsu apmešanās ir viesnīcā Rica, parastā, pat trūcīgā istabelē ar izlietni pie durvīm. Par to algu, kas pienākas manam oficierim, nekas vairāk nesanāk. Arī ēdienkarte ir vienveidīga, griķi rītā, griķi vakarā. Toties vismaz gulta ir pietiekami plata un ērta. Tā kā pie Melnās jūras aprīlī ir lietus periods, lielo dienas daļu tajā arī pavadām, vai nu negausīgi mīlējoties, vai lasot līdzpaņemto biezo romānu par Napoleonu Bonapartu un viņa Džozefīni. Lasot atkal atgūstu latviešu valodas raitumu, jo sen jau krieviski domāju un saprotu, cik viegli ir pārkrievoties. Armijai līdzi pa visu Savienību braukājot jau otrajā paaudzē mēs kļūsim par padomju tautu. Par to negribas ne domāt, ne runāt. No armijas ir jātiek vaļā, tikai mēs vēl nezinām kā. Vīram gan esot kāds plāns, taču līdz galam to atklāt nav gatavs: “Nāks laiks, nāks arī padoms. Stresi un dzīves pārmaiņas iespaido cilvēka psihisko stāvokli.” Es nesaprotu tikpat kā neko. Viņš ir ārsts, bet es vēl nē. 14. Liktenim ar kāju neiespersi… Atgriezusies no dienvidiem, esmu grupas uzmanības centrā: saules iedegums, dīkā dzīve un mīlestības terapija ir mani tā atspirdzinājuši, ka nu atliek tikai ķerties pie nokavētā. Atvedu visiem, kas mani gaidījuši Melnās jūras krasta apaļos oļus. Šo dabas dāvanu kā velti uzdrīkstos atvainošanās par kavējumiem vietā uzbērt arī uz pasniedzēju galda: “Tā nu ir bijis, oficiera sieva pildīja savu sievas funkciju pie Melnās jūras.” Neviens arī nepiktojas par manu ilgo prombūtni. Manis pašas ziņā ir kārtot mācību parādus. Divu mēnešu laikā, kas vēl līdz piektā kursa beigām, jāauļo gan uz rīta plūsmas nodarbībām, gan pēcpusdienās atstrādāt “astes”. Jūras krastā savāktos akmentiņus kabatā skandinādama, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi un man neeksistē ne tautieši, ne grupas biedri. Man vienkārši tam nav laika. Esmu egoistiska, bet citas izejas nav. Katra minūte dārga. Tad kādu dienu, jau maija beigās, kad sekmju grāmatiņā jau sakrājušies ieskaišu ieraksti, un arī Ļeņingradā atnācis vēlīnais ziemeļzemes pavasaris, ieklausos sevī un bez šaubīšanās saprotu, ka vairs neesmu viena, esmu stāvoklī. Tieši tas vēl trūka, lai vēl vairāk samezglotos jau tā sarežģītā dzīve. Institūta sestais un pēdējais kurss nebūs vienkāršs. Bērnam taču jānāk pasaulē janvāra beigās. Apstulbusi no jaunatklājuma, pāra dienas nekur neatrodu miera. Liktenim ar kāju neiespert, un laikam jāpieņem, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Otrā bērna radīšanai ir arī pēdējais laiks: man būs trīsdesmit, meitiņai deviņi gadi. Ja ne tagad, tad varbūt pat nekad. Sēžu skvēriņā pie kopmītnes durvīm, kur neatceros, ka būtu sēdējusi un pieņemu lēmumu: kā lemts, tā arī būs. Studentes arī pēdējā kursā laiž pasaulē bērnus, kaut tik bērns manās miesās izaugtu vesels! cik daudz dažādu kroplību un iedzimtu slimību saskatīts! Tpu! Tpu! Spļauju pār kreiso plecu. Arī no vīra ne ziņas, ne miņas. Bija jau paredzams, ka viņa daļai būt Rīgā lemts tikai uz īsu laiku. Saņemu tikai telegrammu, ka adrese ar jauno dienesta vietu sekos. Baiļojos un ceru, ka tas nebūs aiz Polārā loka. “Mieru! Tikai mieru!” es sevi suģestēju. Gluži ciešami nokārtoju sesiju un mani dekanātā atlaiž uz valsts praksi pēc manas dzīves vietas. Kur ir mana dzīves vieta? Izrādās, ka Paplakā, kara pilsētiņā Liepājas rajonā. Meklēju kartē, jo tur es nekad neesmu bijusi. Paplaka ir mazs punktiņš blakus Priekulei, Vaiņodei, bet iepriekšējā dzelzceļa stacija pirms Vaiņodes, kur man nav jāizkāpj braucot ar Mažeiķu vilcienu uz jauno dzīves vietu ir Elkuzeme. Tā man savu atrašanās vietu apraksta vīrs. Ak, Elkuzeme! Kaut man tevi nebūtu jāredz! Kaut es pamostos kā no ļauna sapņa savā dzīvoklī vai vecāku mājās! Taču tā nenotiek. Pēc Elkuzemes stacijas un īsa vilciena ieskrējiena melnā nakts tumsā sasniedzu Vaiņodi. Mani uz perona sagaida vīrs. Gandrīz nepazīstu, jo bārdainu savu dzīves draugu vēl neesmu redzējusi. Bārda patīkami bužina manus vaigus un asara, kas tur iekrīt no maniem acu kaktiņiem, varbūt viņam nav sajūtama. Kopš dienvidu ceļojuma neesam tikušies. Ar armijas automašīnu “Gaziku ” sasniedzam jauno dzīvesvietu. Vīram vēl nav dzīvokļa, tikai nemīlīga istaba virsnieku tā saucamajā viesnīcā. Jūtamies tik nožēlojami, kā vēl nekad. Lai cik pieticīgi mēs arī būtu, šāda sadzīve jau otrā dienā liekas neciešama. Pēc pāris mēnešiem, kad es atkal būšu Pēterburgā, vīram sola dzīvokli, veselas trīs istabas. Būs miteklis vēl vienam armijas bērnu ārstam, pulka ārstam un viņu bērniem. Varbūt dažiem tā liekas laba perspektīva. Vieta nav slikta, netālu Liepāja, uz Skodu Lietuvā var braukt lētas zosis uz Mārtiņiem pirkt. Nav jau te pasaules gals, bet Latvijas un Lietuvas pierobeža. Paplakā dzirdu tikai krievu valodu. Tikai viena virsnieku ģimene ir latvieši, kas te dzīvo jau labu laiku. Pie tās arī turos, kamēr vīrs medpunktā ārstē karavīru noberztās kājas, ved nopietnāk slimos uz lazareti un “ņem provi” ēdnīcā. Respektīvi pēc uztura nobaudīšanas sniedz rakstisku atļauju ēdienu kā nekaitīgu izsniegt dienestā esošajiem. Palikt te ilgāk par pāris nedēļām nespēju. Braucu atkal uz savu dzimto pusi. Tikai te jūtos mājās – vecāku atbalstīta. Meita ir sajūsmā, ka gaidu brālīti un mēs par to daudz runājam. Sagādāju pēdējam studiju cēlienam piemērotu apģērbu, izeju valsts praksi sava rajona slimnīcā un gandrīz dziedot internacionālus vārdus: “Šī būs pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks!” pirmajā septembrī ierodos savā kaujas laukā. Bērns manā ķermenī ne kopjams, ne mazgājams, dabas māte visu dara pati pēc saviem likumiem. No profesionālajām zināšanām, izprotot šos likumus, daru ko varu – pareizi ēdu, daudz kustos, esmu akurāti ģērbusies un frizējusies. “Skaista grūtniece!” saka manas istabas biedrenes. “Tu esi atplaukusi!” spriež grupas biedri. Garīgi jūtos mierīga, jo nu daru lielo sievietes darbu un grūtniecība nav slimība. “Kā tu to vari? Es sajuktu prātā! Tu taču esi pilnīgi apsēsta!” atklātības uzplūdos vaimanā Vika. Arī viņa gatavojas iestūrēt laulības ostā. Draudzeni noskatījis Kara medicīnas akadēmijas students. Vika ilgi šaubās, mīl vai nemīl vīrieti, kurš sakās Viku mīlam. Katrai no mums savas rūpes. Draudzene grib palikt Ļeņingradā un saka jā! vārdu. Laulības ir laimes spēle. Kā dziesmā dzied: “Uz laimi visi cer, kas spēlē, bet vienmēr laimēt tas nav ļauts…” Esmu grūtniecības hormonu ietekmē un dzīvi uzņemu tādu, kāda tā ir. Tikai skumstu, ka man nav vīra palīdzīgās rokas, kas pasargātu ikdienas gaitās. Varam viens otram rakstīt tikai gādīgas vēstules. Studentu ikdiena mani ierauj savā mutulī un nav pat laika , lai apcerētu savu dzīvi. Mūs nodarbībās radina pie ikdienas bērnu ārsta darba. Nodarbojamies jaunuzceltajā poliklīnikā – tai līdzekļi nav žēloti. Arī ārstiem un māsiņām ir ērti darba apstākļi. Ēka tika būvēta mūsu acu priekšā un paši piedalījāmies gatavās ēkas telpu spodrināšanā. Tādā bērnu iestādē prieks strādāt. Skaistas telpas disciplinē gan vecākus, gan studentus. Drēgnajās Ļeņingradas rudens dienās te ir silti un mājīgi un valda ierasts darbs. Mūsu pasniedzēja ir vecāka dāma, tā ap sešdesmit, bet enerģijas viņai milzums. Pieredzējusi smagos blokādes laikus, kad bads pļāvis pilsētas iedzīvotājus, kā savā laikā mēris. Savu pamatīgo ārsta pieredzi viņa pasniedz aristokrātiskā mierā. Pamanījusi, ka esmu grūtniece, pelnu viņas īpašu labvēlību. Pat tradicionālo tējas dzeršanu mācību pārtraukumā viņa sasaistīja ar mana attīstībā esošā bērna vajadzībām. Esmu aizkustināta un reizēm arī jūtos neērti. Viņa ir kā mīļa vecmāmiņa, bez mazākajām senilitātes pazīmēm, arī pasniedzējas palama ir mīļa – Korobočka (cibiņa). Oficiāli, protams, viņu uzrunājam vārdā un tēva vārdā. Mājas vizītēs pie “vīrusainiem” bērniem Korobočka mani nesūta, jo bērna radīšanas procesā vīrusi var būt ļauna lieta. To mēs redzam praktiskajā darbā bērnu slimnīcā pie neiznēsātiem bērniņiem. Tas atkal man ir kā brīdinājums. Kas tik viss nenotiek pasaulē! Ko es iesākšu viena šajā milzīgajā pilsētā, ja Jānītis izlobīsies no savas siltās vēdera mājiņas nelaikā, neuzbarojies, sīks kā tārpiņš un bezpalīdzīgāks nekā laikā dzimušie? Te nu gan ir uzskates līdzekļi grūtniecei – studentei, kas rada lielo dzīvības brīnumu! Kā dievlūgšanu pie sevis skaitu vai simto reizi: “Kaut tik viss būtu labi!” Nu jau Jānītis mani bieži izglāsta, nomierina un reizēm kā aprājot arī paspārda. Sieviešu konsultācijā , kuru regulāri apmeklēju, mani mierina un pārliecina, ka viss norit labi, tikai svarā nepieņemos, kā vajadzētu. Taču bērns jau nav teļš, kas jānobaro. Man te ir sava teorija: galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Jauns mācību priekšmets pēdējā kursā ir psihiatrija. Ar satraukumu veram lielās Skvarcova – Stepanova psihiatriskās slimnīcas vārtus. Līdz šim esam mācījušies tikai par miesas jeb somatiskajām slimībām, nu pienācis laiks pētīt garīgās kaites. Kāpēc tautā šādu iestādi sauc par “trakonamu?” Vai te visi slimnieki trako? Ikdienā līdzcilvēki cenšas no šīs iestādes kontingenta – slimajiem izvairīties. Vai tāpēc, ka šie slimnieki ir neaprēķināmi savā rīcībā? Bet katrai slimībai ir sava seja, kaut gan sakot, ka katrs prātā sajūk pa savam. Šīs slimības ir tik komplicētas. Sešu nedēļu laikā kaut ko nopietnu apgūt nevarot, un diezin vai kāds no mūsu grupas vai no tautiešiem vēlēsies sevi ziedot šādai nepateicīgai karjerai? Ievietošanu garā slimo klīnikā tautā uzskata par kaunu vai par sodu un garīgos slimniekus nosauc nievājoši. Saka: “Tam jau nobrukuši bēniņi, slīpais jumtiņš, visi nav mājās, tas dzīvo citā pasaulē, sajucis prātā, dumjš un dumjš…” Arī režīms lielajā psihiatriskajā kombinātā ir īpašs: durvju rokturi tikai personālam, aizrestoti logi, lai slimie neizlēktu caur stikliem uzbudinājuma gadījumā, trako krekls ar milzīgi garām piedurknēm, lai piesietu un fiksētu uzbudināto. Vienu otru te izolējot, kā nepieskaitāmu brīvdomātāju, te varot satikt gan Aleksandru Puškinu ar visām dzejas vārsmām, gan pašu Vladimiru Iļjiču. Jo augstāks bijis intelekts līdz saslimšanai, jo sarežģītāka konfabulācija (izdoma). Mūs, studentus māca, kā runāt ar šiem slimniekiem, uzklausīt, neko kategoriski neuzspiest, bet arī nepiekrist slimnieka spriedumiem, necensties viņu pārliecināt vai izturēties ar aizdomām. Tas ir ļoti neierasti un vismaz man nepadodas. Es zinu tikai vienu, ka man ir decembra sākumā jānoliek psihiatrijas eksāmens vēl līdz sesijas sākumam, jo janvārī ir jādzimst bērnam. Kad es par to, pēc cikla nobeiguma ieminos katedras vadītājam, viņš dziļdomīgi nopūšas un nosaka eksāmena datumu. Pāršķirstījusi lekciju konspektus un paplāno psihiatrijas mācību grāmatu, noteiktā dienā un stundā veru profesora kabineta durvis. Mani laipni atsēdina pie masīvā rakstāmgalda, piedāvā aromātiskas tējas glāzi greznā metāla turētājā. Nervozēju, kad sāksies eksāmens un kādi būs jautājumi. “Kas jums šinī priekšmetā vislabāk patika?” profesors vaicā. “Es nezinu, viss likās sarežģīti.” “Tad jau jūs galveno esat sapratusi. Nozare ir ļoti sarežģīta un jums atvēlētajā laikā neiespējami daudz maz iejusties. Galvenais ir jāpamana bērnā pirmās psihiskās slimības pazīmes. Arī to nevar atklāt uzreiz, tikai ar pieredzi.” Profesors nu prasa manu sekmju grāmatiņu: “Ar kādu atzīmi pati savas zināšanas vērtējat?” vaicā. “Ar apmierinoši,” klusi nomurminu. “Ja nu jūs tā sakāt, ticēšu,” un profesors tā arī ieraksta – apmierinoši. Novēl laimīgi dzemdēt un pavada līdz durvīm. Esmu gan atvieglota gan samulsusi. Protams, vairāk nekā uz “trīs” es psihiatriju nezinu. Arī Jānītis piekrīt, iesperot ar kājiņu pa manu, nu jau krietni piebriedušo augumu. Vēl dažas dienas Ļeņingradā, lai nokārtotu bērnu ķirurģiju. Saņemu vērtējumu “labi”. Gadās ļoti laba biļete par akūtu apendicītu bērniem, ortopēdijas jautājums par plakano pēdu un vispārējā ķirurģijā par sterilitāti un dezinfekciju. Nu varu doties pašas izkārtotā dekrēta atvaļinājumā. Uz rokas arī sieviešu konsultācijas grūtnieces apmaiņas karte. Mani pavada gan istabas meitenes, gan grupas draudzenes līdz pat vilciena vagonam. Te es viņām zvēru, ka marta sākumā būšu atkal uz strīpas. Četrus atlikušos mēnešus līdz institūta beigām esmu gatava kaut uz ceļiem rāpot, lai tiktu savējiem līdzi. Nekas ar mani un bērnu vienkārši nedrīkst notikt. Lai viss būtu labi, jādomā tikai gaišas domas. 15. Savāda ģimene. Atbraucot Paplakā pašas izkārtotajā dekrēta atvaļinājumā pārliecinos, ka nevar ticēt armijas priekšniekiem, vismaz par dzīvokļa piešķiršanu – nē. Tas rada vēl lielāku nepatiku pret vīra militāro dienestu. Par kādiem tēvu grēkiem šis iesaukums armijā mūža garumā? Kur te redzama tā varenība par kuru piekliegtas visas avīzes? Vai te kāds prasījās: “Iesauciet mani, es gribu par kara ārstu!” Pagaidām vienīgais mierinājums, ka esam Latvijā, kaut par rītdienu nav drošības. Katra nakts ir pietiekoši gara, lai paspētu saņemt jaunu pārdislokācijas pavēli jau no rīta. Vakaros joprojām veramies caur svešo viesnīcas logu. Ko tur var saskatīt? Katrā ziņā nekādas gaišas nākotnes vīzijas. Kaut kur tālu lielā meitiņa mīlēta un lolota dzīvo vecvecāku paspārnē, vecākus līdz šim redzējusi pa svētkiem un brīvdienām. Arī tagad nevaram atļauties visi dzīvot kopā. Ja es nebūtu šeit, droši vien vīrs pēc vietējās tradīcijas garlaicību remdētu alkoholā. Gribētājiem apreibināties arī šeit šī dzira izstieptas rokas attālumā. Bezjēdzīgā veģetēšana sēj savu postu visā pilsētiņā. Kā pretoties alkohola varai, par to neviens nedomā. Dzeršana ir tradīcija. Uz ko es te skrēju? Pa galvu pa kaklu liekot eksāmenus cerēju vismaz sakārtot piešķirto dzīvokli. Kā putnu māte cerēju uz savas ligzdiņas iekārtošanu kaut uz pāris mēnešiem. Nu nekā! Jau grasos braukt pie lielajiem armijas dūžiem. Izgāzīšu savu grūtnieces vēderu, sitīšu dūri uz galda! Partijas komitejas apmeklējuma variants mums atkrīt, jo vīrs nav komunists. Varbūt tas arī ir galvenais šķērslis, jo sākot dienestu pats no šī goda atteicās. Tagad dzīvokļa nepiešķiršana, iespējams, ir sods par nepaklausību. Kad liekas, viesnīca būs mājvieta uz ilgu laiku, vīrs atnāk pusdienās ar priecīgu ziņu: atbrīvojies viens dzīvoklis, un tas nu piešķirts mums. Jau otrā dienā mūsu nākošajā mītnē ierodas pāris karavīri šo to pielabot, pienaglot, beidzot izdzer pa divsimts gramiem “vodkas”. Nu varam sākt ievākties. Mantas gan maz, tikai daži koferīši ar drēbēm. No lazaretes vai sazin kurienes mums atved galdu un krēslus ar metāla kājām. Dīvānu gan nopērkam paši. Nu būs savs kaktiņš . armijniekam lieka manta ir slogs, jo pārceļoties uz jaunu vietu mēbeles parasti līdzi nevadā, bet pārdod vietējiem civiliedzīvotājiem “pie sētas.” Vīrs uzmeistaro atkal plauktu uz auklām kā man kopmītnē. Varam svinēt dzīvokļa iesvētīšanu. Atnāk kapteiņa Ūdrīša ģimene, vienīgie tuvākie latvieši. Baidāmies savas sirdis izkratīt, varbūt arī viņi ir “stukači,” kam uzdots papētīt Bārdaiņa, tas ir mana vīra ģimenes noskaņojumu. Nekādas brīvdomības armijā nevar atļauties, tad drīz var nonākt dienēt pie “baltajiem lāčiem.” Arī uz Ziemassvētkiem mazītiņu eglīti vīrs atnes savā koferītī, lai neviens pat nenojauš, ka mums ir Ziemassvētki. Paši kaunamies par savu mazdūšību. Triju sveču liesmiņu gaišumā prātojam par tālāko dzīves perspektīvu. Būs jāpieņem vecāku piedāvājums un faktiski vienīgā iespēja divus mēnešus veco bērnu atstāt pie viņiem. Jāgaida mana Likteņa nolemtā stunda. Izstrādāju nākotnes plānu. Dzemdēt braukšu pie savas akušieres, kas strādāja mana ciema slimnīciņā un tagad vada Rīgas rajona slimnīcas dzemdību nodaļu. Savs liktenis jāliek tanīs rokās, kam uzticos. Kā es spēju izturēt visus šos mūžīgos pārbraucienus. Tas kļuvis jau par manu dzīvesveidu. Apmetos pirms paredzētā dzemdību termiņa pie savas mātes māsas un gaidu radību laiku. Vienmēr kaut kas jāgaida: tikšanās, vasaras brīvdienas, tagad bērna piedzimšana. Pēc tam gaidīšu institūta beigu zvanu. Visu dzīvi kaut ko gaidu un par kaut ko cīnos. Nemiers mani dīda gadiem. Ar lielu atvieglojumu uzelpoju, kad sākas dzemdību sāpes, tātad drīz viss atrisināsies. Taču starp manām dzemdībām ir deviņi gadi, pašai arī nav pirmā jaunība, un nekas nenotiek tik ātri. Divdesmit divas stundas es ciešu spītīgā pacietībā, kā jau savā dzīvē radusi, kamēr ieraugu savu bērnu. Man par pārsteigumu tas nav nekāds Jānītis, bet meitiņa, kas sver trīs kilogramus un trīssimts gramus. Tas nemaz nav tik slikti, ņemot vērā manu trauksmes pilno dzīvi. Viņa man liekas tik mīļa, tik skaista un nu es zinu, kas ir sievietes svētlaime. Jauns rīts atnāk ar padarītu darbu. Nerēķinot dažas sīkas komplikācijas, viss ir ritējis tā, kā to apraksta mācību grāmatā. Pēc nedēļas ceļojam uz Paplaku trijatā. Lielā meita, māsu apskatījusi tikai nosaka: “Bērns kā bērns, tikai maza gan.” Viņa zina, ka pēc pāris mēnešiem, kad braukšu atpakaļ un mācībām, māsiņa būs ar viņu kopā, kamēr es jūnijā sasniegšu savu mērķi. Tāda savāda ģimene mēs esam – katram savas gaitas un savi uzdevumi. Ir tikai cerības, ka beidzot viss būs kā cilvēkiem: kopīga dzīves platība, ikdienas gaitu saskaņa un vienādi dzīves vērtību kritēriji. Man šobrīd pat neienāk prātā, ka varētu būt arī citādi, un ne viss būs tik gludi kā izsapņots. Vai tiešām pēc diviem mēnešiem man pietiks spēka kā kādai dzeguzei pamest savu bērnu? Šaustu sevi ar dažādiem pārmetumiem: “Kā tu tā vari? Tu nu gan neesi nekāda māte! Kur ir tavas mātes jūtas? Normāla sieviete tā gan nespētu!” Taču es atrodu arī attaisnojumu savam lēmumam par katru cenu atgriezties Ļeņingradā uz pēdējo, divpadsmito semestri: “Es taču nepametīšu bērnu svešā vietā. Viņai pie maniem vecākiem būs labi un mīlestības arī netrūks. Mamma ir vēl spēka gados un tikai mazbērniņa dēļ aiziet pensijā. Viņa ir pārliecināta, ka tiks galā. Par aukļiem vēl noderēs arī abi mani brāļi – divdesmit un septiņpadsmit gadus veci jaunekļi. Ne mīlestības, ne uzmanības mūsu bērniem netrūkst.” Vīram te atliek pieņemt tikai to, ko esmu nolēmusi, jo viņš ir dienestā un par viņa dzīvi viss ir skaidrs – jādien līdz pensijai. Te nekādi grozījumi nav gaidāmi. Tomēr nē, vīrs kaut ko savās domās “perina,” jo izeju varot atrast vienmēr, tikai labi jāmeklējot. Palicis sava trīsistabu dzīvokļa plašumā, viņš solās to arī darīt, tas ir, meklēt izeju no šī armijas labirinta. Marta mēnesī atkal savs laiks jāpavada mežā, “sboros,” nometnē bez ērtībām, tas viņam nākšot par labu… Kad pienāk marta sākums, saņēmusi visus savus dvēseles spēkus, turot sev doto vārdu, gatavojos atgriezties Ļeņingradā. Nav viegli pamest nepilnus divus mēnešus veco bērnu. Traka, traka māte es esmu! Liegt bērnam krūti un aizbraukt? Pat nevienā kinofilmā es neesmu redzējusi tādu sižetu, trūkst pat vārdu, lai izteiktu savas izjūtas. Man liekas, ka es raudu uz iekšu, un asaras birst man tieši dvēselē. Es to jūtu. Vai tad būtu vieglāk pēc gada, ja es pat paņemtu tagad akadēmisko atvaļinājumu. Tiešām patiesi ir kaut kur lasīti vārdi, ka vislielākais spēks ir palikt uz vietas. Mana vieta ir Pēterburgā. Tā mani devītajā martā sveic ar zeltā mirdzošu, no miglas izkāpušu Petropavlovskas torņa smaili. Kautrīgi agrīnā pavasara nojausmas stari, izgaismodami pilsētas simbolu, sveic atgriežoties savā Alma mater. Te es palikšu līdz uzvarai, divdesmit sestajam jūnijam. Saspļauju saujās un ķeros pie nokavētā. Šis semestris ir tikai tāda pamatīga atkārtošana un gatavošanās valsts eksāmeniem. 16. Uzvara. Latviešiem Jāņu diena! Līgo! Līgo! Bet es atgriežos no pēdējā valsts eksāmena. Visi pieci nolikti labi. Neviens tik labu iznākumu arī manā ģimenē nav paredzējis. Mans sargeņģelis ir bijis ar mani un izvadījis pa ērkšķaino un akmeņaino ceļu līdz uzvarai. Kad istabiņā satiekamies visas piecas, izrādās, katra esam nopirkusi pa šampanieša pudelei. Kuģus nolaižot ūdenī, tos iesvēta pret korpusu sasitot šampanieša pudeli. Arī mēs, kā transā, no balkona salutējam savai uzvarai ar putojošā dzēriena šaltīm. Urrā! Mēs esam laimīgas! Viss ir galā! Piepildām arī pa glāzei un saskandinām: “Par ilgi kalto uzvaru!” Sasprindzinājums ir bijis tik liels un pārdzīvojums par paveikto ir šī brīža vērts. Ir tik milzīgs nogurums, ka noguļam kā nosistas gandrīz divdesmit četras stundas, pa brīdim pamostoties un atkal aizmiegot laimīga cilvēka miegā. Beidzot atgriežos reālajā pasaulē: man taču šodien lidostā jāsagaida vīrs, lielā meita un mamma. Viņi grib būt klāt brīdī, kas tik ilgi gaidīts, un kopā cīnoties, pienācis. Tikko paspēju ieauļot lidostā, kur simtiem reižu esmu bijusi, aizbraucot un atbraucot. Pirmo reizi es kādu sagaidu. Man atved rožu pušķi, un tik mīļus ziedus es nekad neesmu saņēmusi. Tūliņ uzzinu, ka mazā meitiņa esot pilnīgi vesela. Viss ir brīnišķīgi! Tagad es saprotu, ka vājāka sirds var arī laimes sajūtu neizturēt. Manējā auļo no laimes kā neprātīga. Kā es šo dienu gaidīju! Mans bārdainais vīrs ir savā vislabākajā izskatā. Šoreiz mani nekaitina virsnieka parādes forma. Te ir vieta, kur ar to var lepoties. Lai mans klusais pielūdzējs redz, kāpēc es ne uz vienu pat paskatījusies neesmu. Mamma ir atvedusi man, jaunajai bērnu ārstītei, pienācīgu svinību tērpu – melnu kleitu ar baltu mežģīņu žabo. Kleita ir kā uzlieta. Skaisti! Nu mēs svinam savus svētkus. Ar virsnieka stalto stāju un izskatu izdodas smalkā restorānā dabūt galdiņu svētku pusdienām. Nezinu, kā svinīgo brīdi izjūt meita, taču es pat nezinu, ko teikt, un vai vispār kaut kas ir jāsaka. “Gaudeamus igitur, iuvenes dum sumus!” ir mūsu tosts no studentu himnas. Otrā rītā vienpadsmitos ir izlaidums. Lielā auditorija ir stāvgrūdām pilna. Ar acīm sameklēju savējos, viņi visi trīs izskatās tik vienoti. Pēc rektora svinīgās uzrunas seko tradicionālais medicīnas institūta studentu Hipokrāta zvērests. Zvēram! Ik pēc katras kursa vecākā nolasītās frāzes atkārtojam: “Zvēram!” Mēs esam no sirds gatavi kalpot slimajiem, nežēlojot neko. Diplomus nodod katras grupas vecākajam, jo mūsu, jauno ārstu ir par daudz, lai katram paspiestu roku un izsniegto daudzo gadu darba algu. Ieskatos zilajā diplomā. Jā! Tā ir taisnība, ne sapnis, esmu ārste – pediatre. Atzīmju lapā, kas pievienota diplomam, četrdesmit deviņos priekšmetos novērtējums: trīs reizes esmu saņēmusi teicami, deviņas reizes apmierinoši, divdesmit septiņas reizes labi, un desmit ieskaites. Tāds ir sešu gadu darba rezumējums. Nākošajā dienā lidojam uz mājām. Negribu kavēties ne minūti. Ilgojos pēc mazās meitiņas. Tik ilgi neesmu viņu redzējusi. Laiks lidojumam ir labvēlīgs – reti, balti mākonīši kā pūkaini lakatiņi zem mums. Lidmašīna dūc kā milzīga kamene un mēs atgriežamies mājās. Pirmo reizi mūžā mani pārņem neomulīga sajūta, kaut kādas bailes no lidojuma. Sēžu kā sastingusi un ar trīcošu sirdi gaidu, kad lidmašīnas riteņi pieskarsies Rumbulas zemei. Tie ir mani pārpūlētie nervi, kas rada šo sajūtu. Mans lidojumu mērs laikam ir pilns. 17. Uz pulvera mucas. Kā ir sēdēt uz pulvera mucas, nemaz nezinot, kad tā ies gaisā? Kurš ir uz šādas mucas sēdējis, tikai tas zina, kāda ir sajūta būt mūžīgā trauksmē. Mums tik reti izdodas atpūsties un no ikdienas atslēgties. Nu Paplakā dzīvojam visa ģimene kopā – abas māsiņas un mēs abi ar vīru – virsnieku. Esmu pelnījusi kādu atpūtu. Vasara ir skaista, silta, saules pielieta. Tomēr šis apvidus man nepatīk. Radusies kāda nerealitātes sajūta, pat autobusi liekas neīsti, cilvēki norūpējušies, sevī ierāvušies. Pati jūtos kā Liepājas jūrmalas slīpā priede, vēju noliekta. Vai mēs tādi neesam, armijas vēju purināti? Nē! Mūsu bērni tā nedzīvos, te nav mūsu mājas un nekad nebūs. Te nav draugu, paziņu loks ir neinteresants. Šis laiks, kas te aiziet, nav mūsu laiks. Arī vīrs domā, ka nepieciešamas krasas pārmaiņas. Tam esot pēdējais laiks… Viss jau esot izdomāts. Vīrs bez liekiem vārdiem kādā vakara stundā izstāsta savu plānu. Viss tiek izteikts tik klusi, ka pat pele to nedrīkst dzirdēt, un izteiktajam virsū jāuzspiež klusēšanas zīmogs. Arī es ar bērniem nedrīkstu būt notikumu fonā. Tas būs viena aktiera teātris. Vīra dzīves fonam ir jābūt drūmi bezcerīgam, sieva un bērni projām, bijis ģimenes skandāls. Psihiskā trauma ir bezcerību provocējusi, dzīves apnikums būs kā loģisks iznākums. Neviens neko nedrīkst nojaust, pat ne tuvinieki. Rudens ir depresiju uzliesmojumu un pašnāvību laiks… Vai nu tagad, vai nekad, velnam atdotais pirkstiņš ir no nežēlīgajām ķetnām jāizrauj, lai tas maksātu, ko maksādams. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta un kamēr atbrīvošanās ideja ir dzīva. Atkal ir rudens, beidzot es esmu mājās. Mazā meitiņa vairs neuzmet lūpiņu, kā mani pirmās reizes ieraugot. Svešā tante nu ir jau pieņemta kā savējā. Mājas rūpes aizņem ikdienu. Vadu lielo meitu uz skolu, gaidu ziņas no Paplakas. Vēstules ir norunāts nerakstīt, jo izspēlētais konflikts ir ar tādu scenāriju. Beidzot! Pienāk oficiāls paziņojums, ka mans vīrs, sakarā ar saslimšanu ievietots Kara hospitāļa neiroloģiskajā nodaļā. Mana dvēsele gavilē, bet sejai uzliktā maska pauž bažas un nožēlu. Jāauj kājas un jābrauc pie nelaimīgā vīra. Nojaušu, ka katrs solis un teiktais vārds tiks uzmanīts un attiecīgi novērtēts. Nedrīkstu kļūdīties. Ar rūpīgi uzliktu nomāktības masku ierodos sešpadsmitās nodaļas durvju priekšā. Durvju zvanu noskrapstinu vairākas reizes, iekams tās atveras. Izstāstījusi vajadzību, tieku aicināta pie ārstējošā ārsta. Tātad tagad pratinās mani. Kāpēc? Vai iepriekš jau bijušas domas par pašnāvību? Kāda bijusi mūsu kopdzīve? Un tā bez gala. Veselu stundu jaunais armijas psihiatrs ievāc sev vajadzīgās ziņas. Es cenšos, lai tās ir ne tikai ticamas, bet arī noderīgas svarīgā komisēšanās dokumenta sastādīšanai. Mūsu sarunu valoda ir krievu, liekas, latviski viņš nesaprot, vai vismaz izliekas vietējo valodu nezinām. Man sarunu valoda nekādas grūtības nesagādā, runājam kā krievs ar krievu. Arī pēc vecuma esam apmēram vienaudži. Man liekas, ka mans sarunu biedrs ir kokains, nejūtīgs karjerists, bez jebkāda ārsta takta, laikam viņa prieks ir pacientam ieriebt. Šī nav vienīgā reize, kad tiekos ar vīra ārstējošo ārstu. Viņa modrā eksperta acs liekas ar lielu caurspiešanās spēju. Tomēr mēs būsim gudrāki un nezaudēsim modrību. Kā lielu pretimnākšanu man apsola īsu satikšanos ar vīru. Kāda būs šī tikšanās? Te ir kā cietumā un arī vīru ieved sanitārs kā kādu arestantu. Platām acīm skatāmies viens uz otru. Šī acu valoda ir skaidrāka par vārdiem. Vīrs izskatās nonīcis, tieši tā kā vajag. Varbūt telpā ir apslēpti mikrofoni un diezin vēl kas? Pastāstu par bērniem, prasu, ko gribētu lai atnesu ēst. Man gan liekas, ka viņš pašu nelabo apēstu, tomēr atsaka, ka nav apetītes un arī bezmiegs moka Ja kāds vēro mūsu tikšanos, ceru, ka iespaids ir pareizs: pie depresīvā vīra ieradusies nomāktā sieva. Solos vēl otrā dienā atnākt, atnest kaut ko lasāmu. “Neko negribu, neko!” atsaka mans slimnieks. Viena šīs lugas epizode ir nospēlēta. Kas zina, cik cēlienu tai būs. Mums gan ir ellišķīgi grūta loma. Labirints, pa kuru jāmācās izkļūt vēl nav izpētīts. Tomēr labāk dažus mēnešus “trakonamā,” nekā visu mūžu armijā. Ekspertīzes laiks ieilgst. Laikam eksperti nolēmuši “ņemt” ar vārdzināšanu. Braucu uz tikšanos pāris reizes mēnesī. Tikai daži skopi vīra žesti liecina, ka viss rit cerīgi. Pārējie radinieki, kas arī nāk ciemos, patiesību nezina un arī nedrīkst zināt. Tā gribas vīra mātei pateikt, lai neuztraucas par to teātri, taču nedrīkst. Tas var dārgi maksāt. Arī viņu ārsts izvaicājis. Labi, ka mātei par dēla slimību ir patiesas rūpes. Kad pienāk vecgada vakars, tas pats ārsts – eksperts mums paziņo, ka vīra dokumenti par komisēšanu kā dienestam nederīgu tiek nosūtīti uz Maskavu. Šī ziņa ir liels pārbaudījums un mūsu lomas grūtākā vieta, jābūt taču bēdīgam. Zudušas labās karjeras iespējas un tā tālāk. Man liekas, ka ārsts gaida šo mūsu īsteno prieka reakciju, lai atklātu simulāciju. Vajadzīga milzīga savaldība. Tagad vīram dod kaut kādas zāles, un viņš patiesi ir nomākts. Kad viņu no slimnīcas izrakstīs? Tikai tad, kad no Maskavas atsūtīs dokumentus. Beidzot atvadoties vīrs mani noskūpsta un es saprotu, ka viņš ir dzīvs vīrietis. Kaut neviens to nebūtu fiksējis! Kaut nu nebūtu aculiecinieku īsajām atvadām! Taču vēl vajadzīga milzīga pacietība, jo dokumentus no Maskavas atsūta tikai marta beigās. Pulka ārstam ir goda pilns uzdevums, nogādāt mūs bijušajā dienesta vietā. Tāda ir kārtība pēc armijas reglamenta. Arī pēcspēlei ir jābūt izturētai, nevaram taču spriņģot kā pavasara saulē izlaisti jēri. Vienu nakti mums vēl pieder dzīvoklis ar visām ērtībām. Mēs esam dzīvi, mēs esam brīvi! Varbūt šis ir viens no laimīgākajiem mūsu dzīves brīžiem. Dzīvoklī noteikti nav neviena liecinieka un spiega. Ar savu armijas mantu otrā rītā mēs viegli tiekam galā. Dīvānu par puscenu pārdodam Ūdrīšiem, virsnieka formas drēbes iekaram sienas skapī. Lai nu tās valkā citi! Jau vakarā sēžamies vilcienā un braucam mājās, pavisam projām no šīs dzīves. Mūs gaida mājās un sen jau esam nolēmuši sarīkot brīvlaišanai par godu Ziemassvētkus, kuru šinī gadā mums nebija. Tādu svētku mums vēl nav bijis – izpušķota eglīte pirmajā aprīlī. Dvēseles svētki ir neaizmirstami! Mēs zinām šo svētku augsto cenu. Grūtākā loma dzīves teātrī ir nospēlēta.