Tā Līgovakarā pie ugunskuriem dziedās jāņabērni. Taču, kāpēc tā ir laba – retais no viņiem apjauš.
Tā Līgovakarā pie ugunskuriem dziedās jāņabērni. Taču, kāpēc tā ir laba – retais no viņiem apjauš. Pēc svinībām salauzītas un apvītušas tās lielākoties nomet, kur pagadās, jo nezina, ko ar tām darīt tālāk. Visticamāk, ka vainagu un zāļu klēpi vasaras saulgriežos lielākā daļa no mums uztver kā svētku simboliku. Nu kaut vai kā karodziņus valsts svētkos.
Jāņu vainagam vajadzētu būt tik bagātīgam, ka garajos ziemas vakaros, no tā ņemot stiebru pa stiebram un ziedu pa ziedam, varētu gūt saules spēku garajā ceļā uz jaunu vasaru. Vislielākais augu bioaktivitātes laiks ir 23.jūnijā no pulksten 12.00 dienā līdz pulksten 4.00 naktī. Nākamās Zāļu dienas ir 6. un 7.jūlijā. Mūsu senči to zināja un tāpēc neko citu šajās dienās nedarīja, kā vien vāca augus visam gadam un pina vainagus – maģiski noslēgtus apļus. Aplis darīja savu – noslēdza dzīvās radības biolauku un deva tam jaunu enerģiju.
Līgovakarā bioaktīvi spēcīgākos ozolkroņus galvā lika vīriešiem, sievietēm – maigākas enerģijas pilnos ziedu vainadziņus. Apvaiņagoja arī visus lopus. Pēc līgošanas senie latvieši vainagus neizmeta grāvmalā, bet gan pakāra pie sienas godavietā, lai no tā pa zariņam, lapiņai un ziediņam vārītu tējās, kas dziedēja un uzmundrināja. Tas nemaksāja ne santīma. Un nemaksā arī šodien. Tikai jāpārvar kūtrums un jādodas uz mežu, norām, pļavām un piekalnēm. Te ir viss, kas var cilvēku pabarot un dziedēt gan fiziski, gan garīgi.
Protams, plaši atverot naudas maku (tas maksā patiešām dārgi) homeopātiskajās aptiekās un izmantojot ekstrasensu piedāvājumus, to var izdarīt vienkāršāk. Viss jau ir savākts, izžāvēts, sašķirots un safasēts. Var jau būt. Bet kur paliek rasotie rīti miglā tītajās meža pļavās, kur visa dzīvā radība dzīvo pilnasinīgu dzīvi? Neizejot no četrām sienām, mēs nozogam sev ne tikai dabas enerģiju, kas ieplūst no kāju pēdām līdz pat matu galiem, bet arī izjūtas, kas mūs noliek uz zemes un liek saprast, cik patiesībā niecīgi esam. Ar visiem saviem superizgudrojumiem. Ar miljoniem un miljardiem. Ar smieklīgajiem ķīviņiem par augstāku varu. Ar nežēlīgājiem cīniņiem par savu vietu zem saules.
Kā mazs gariņš lielajā laika ritumā jūtos, kad dodos dabā gūt ne tikai fizisko līdzsvaru, garīgo lādiņu, bet arī sirdsmieru. Un saprotu, ka daba ir labākais ārsts, mierinātājs, uzmundrinātājs un enerģijas avots. Tā līdzās ir arī garajos ziemas vakaros, kad tējas tasē ar vīgriezēm, madarām, liepziediem un daudzām citām zālītēm smaržo bijusī vasara. Un kļūst silti un mierīgi.
