Roberts Zvejnieks ir apņēmīgs jaunietis, kurš nākotnē vēlētos savu dzīvi saistīt ar Api un Alūksni. Nesen viņš ieguva jau otro maģistra grādu, šoreiz pilsētekonomikā, un tic, ka dzīvē daudz ko var sasnieg tieši tie, kuri nebaidās no darba un nesūkstās.
– Kas tevi mudināja iegūt otro maģistra grādu?
– Pēc ģimnāzijas pabeigšanas īsti nezināju, ko darīt. Tā kā tētis bija saistīts ar būvniecību, nolēmu doties turp. Pēc sešu gadu klātienes studijām ieguvu inženiera grādu ceļu būvē. Jau tajā pašā gadā tirdīja nemiers – ir jāmācās vēl, jāpaplašina savs redzesloks. Rīgas Tehniskajā universitātē nesen bija izveidota jauna programma – pilsētekonomika, kurai pieteicos un kuru studēju neklātienē – līdztekus darbam. Studijas otrajā maģistrantūrā uztvēru jau pavisam citādāk. Es darīju visu ar lielāku atdevi un lielāku interesi, jo tā bija paša iniciatīva. Iespējams, biju jau vairāk pieaudzis un sapratis, ko dzīvē gribu darīt un sasniegt. Lai arī brīžiem šķiet, ka daļa no mācību vielas dzīvē tikpat kā nenoderēs, bet arī tās lietas ir jāiegaumē, jo tas paplašina tavu redzesloku. Diemžēl šodien jaunieši bieži vien skatās šauri, reizēm ir sajūta, ka ir tāda kā taisnvirziena domāšana, domāšana tikai par šodienu, par šo brīdi. Bet ir jādomā par izglītību, par to, ko gribu šajā dzīvē paveikt.
Izglītība vienmēr noder. Būtu jau interesanti redzēt statistiku, cik cilvēku bez izglītības ir izsitušies un ko tad nozīmē izsisties. Kādam izsisties nozīmē būt par celtnieku vai vienkārši atrast darbu, citam izveidot savu uzņēmumu un dot darbu cilvēkiem. Ir jāizvirza mērķi, jātiecas uz tiem un palaikam tie jāpārskata. Izglītības nevar būt par daudz, un cilvēks bez izglītības nepazudīs.
Jaunieši bieži vien saka, ka kaut ko nevar iemācīties, jo tas ir sarežģīti. Es, kad gāju uz lekcijām, domāju – ja jau šis vecais lektors to ir iemācījies, kāpēc es to nevaru? Vai tad es esmu sliktāks par viņu? Ir jāpārvar slinkums, un tad visu var izdarīt. Augstskolā mācīties nebūt nav grūti, ir vienkārši jāiemācās sevi disciplinēt un jāizprot, kāpēc es to daru. Vai tikai papīra dēļ vai tāpēc, lai dzīvē ko sasniegtu?
– Pastāsti par Alūksnes veloceliņu tīkla risinājumu, kura autors tu esi!
– Strādāju par ceļu inženieri un darbā redzu, ka visur, kur tiek būvētas jaunas ielas, tiek būvēti arī veloceliņi. Arī Apē būs veloceliņš, un uzskatu, ka arī Alūksnē tādiem būtu jābūt, taču no Alūksnes novada pašvaldības neredzu iniciatīvu. Izveidoju veloceliņu karti un ievietoju to internetā, vēlāk iesniedzu šo karti arī pašvaldībā.
Kā arguments pret veloceliņu izveidošanu tiek izmantots tas, ka satiksmes intensitāte nav pietiekami liela. Tas, manuprāt, ir ļoti muļķīgs arguments. Lai arī kāda būtu satiksmes intensitāte, nodalīt riteņbraucējus no autobraucēju plūsmas ir tikai pozitīvi. Tas ir daudz drošāk. Standartos nav minēts, sākot no kādas satiksmes intensitātes būtu jābūvē veloceliņi, bet tur ir rakstīts, ka, izveidojot veloceliņus, uzlabojas drošība. Taču pašvaldība uzsvēra to, ka nav intensitātes un standartā nav minēts, ka veloceliņam obligāti būtu jābūt. Tas, manuprāt, ir ļoti neprofesionāli. Es gan turpināšu vēl izteikt idejas pašvaldībai un ceru, ka tās uzklausīs. Teritorijas plānojumā tomēr veloceliņi ir iekļauti, bet reālos projektos tos neieliek. Kāda jēga tad no teritorijas plānojuma? Pašvaldībā man arī atbildēja, ka visā Pils ielas garumā nevarēs izbūvēt veloceliņu, jo centra zonā to nevar izdarīt šaurības un privāto zemju dēļ. Bet tie taču ir pārsimts metri! To var uztaisīt no slimnīcas līdz centram un no centra līdz Torņa ielai. Nekas, ka vidusposmā iztrūks veloceliņa, bet centrs taču būs sasniegts.
– Kas tev ir palīdzējis pārvarēt šķēršļus?
– Esmu pateicīgs mammai, tētim un vecvecākiem par audzināšanu. Viņi mani iedvesmo. Jaunietim ir jāiemāca strādāt, un tad viņš dzīvē mīlēs darbu. Mani iemācīja mīlēt darbu. Tagad mani vairs nav jāpiespiež. Vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši, teikuši, lai es eju un daru, nevis to, ka es nevarēšu vai man nesanāks. Tā vispār ir ļoti liela problēma mūsdienu sabiedrībā, it sevišķi Apes un Alūksnes novados, kur daudzi jaunieši bieži vien saka, ka kaut ko nedarīs, jo viņiem jau nekas nesanāks. Viņi baidās no neveiksmes. Ziedonis reiz teica, ka bailes ir nezināšana. Tā jau arī ir, jo tu nezini, kas tevi sagaidīs, bet ir vienkārši jāmēģina. Pašlaik mani ļoti atbalsta draudzene Arita, kas vienmēr palīdz ar padomu. Es no viņas daudz mācos.
Skolotājiem skolā ir jārada bērnā sajūta, ka viņš var, pat ja bērnam kas nepadodas. Ir jāuzslavē par to, kas sanāk. Ģimnāzijā, kur es mācījos, ir ļoti labi un profesionāli skolotāji. It īpaši gribu uzsvērt Ingunu Vilemsoni, kura katram deva ticību sev. Viņa aicināja dažādus uzņēmējus, kuri dalījās ar mums savā pieredzē. Inguna ir ļoti atraktīva un jautra. Viņa nekad nedalīja skolēnus gudrajos un ne tik gudrajos, turīgajos un ne tik turīgajos. Tieši dalīšana ir pats sliktākais, kas var būt. Nevar izaugt par labu cilvēku, ja esi šķirots pēc sekmēm, uzvedības vai tā, no kādas ģimenes nāc. Man tas ļoti nepatīk, un es to uzskatu par negodīgu. Ja pedagogs būs profesionālis, tad viņam visi būs vienlīdzīgi un viņš atradīs pieeju katram bērnam. Godīgi sakot, ja es vēl mācītos, tad izvēlētos tieši pedagoģiju.
Esmu dzirdējis, ka daudzi saka kādam – ko tad tu? Tu jau nevarēsi. Tad vēl ir apsmiešanas problēma, kad par cilvēku smejas, ja viņam kas nesanāk. Reiz pirms kādām volejbola sacensībām kāds puisis man teica, ka viņš nemēģinās, jo viņam jau nekas nesanāks, taču spēles laikā viņš redzēja, ka daži spēlē vēl sliktāk par viņu. Kāpēc gan nepamēģināt? Nu un, ka tev liekas, ka nesanāks. Arī augstskolās bieži vien neiesniedz dokumentus, jo uzskata, ka citi ir labāki. Kāpēc? Tas ir tāds vājums cilvēkos, bailes, ka par tevi smiesies.
– Ar kādiem sporta veidiem esi aizrāvies?
– Esmu aizrāvies ar pludmales volejbolu, florbolu, hokeju. Ar draudzeni braukājam ar velosipēdiem un skrituļslidām. Kādreiz nodarbojos ar BMX riteņbraukšanu, frīstailu un arī nedaudz motosportu. Jāsaka paldies krusttēvam Agrim, kas mani vienmēr ir atbalstījis, lai arī kādu sporta veidu es izvēlētos.
Sports saistās ar disciplīnu, un tā ir ļoti laba lieta. Man nepatīk, kā Alūksnes sporta skola tika nolaista bijušā direktora laikā. Treniņiem jābūt vispusīgākiem, un jāpanāk, lai jaunieši tajos vairāk iesaistītos. Ja katru dienu jāiet uz treniņu, jauniešos izveidojas apziņa, ka ir jāiet un jādara. Redzot savu treniņu rezultātu, rodas motivācija turpināt un izveidojas raksturs, attieksme pret darbu. Sports palīdz izvirzīt mērķus, un, tāpat kā sportā tu centies sasniegt mērķus, tā ir arī dzīvē. Es gribu augt, nevis palikt uz vietas. Tas mums būtu jādara – jācenšas augt un sevi disciplinēt.
Tiem, kuriem trūkst disciplīnas, es varu ieteikt iet armijā. Tiem, kurus es pazīstu, tas tiešām nācis par labu. Daži mani draugi nav bijuši nopietni, bet pēc armijas viņi kļūst daudz sakarīgāki, jo ir tā apziņa, ka tu esi karavīrs un nevari vairs atļauties darīt visu, ko gribi. Tāpat tur tiek ieaudzināta mīlestība uz Latviju, kuras diemžēl daudziem latviešiem pietrūkst.
– Kādu tu redzi Alūksnes un Apes novadu?
– Iepriekšējā sasaukuma laikā daudz kas ir sācis attīstīties. Es beidzot redzu pārmaiņas, jo pirms tam viss bija bēdīgi. Man patīk, kā strādā Dzintars Adlers. Man prieks, ka viņš ir saglabājis vietu pašvaldībā. Ielas tiek remontētas, atbalsts ir arī nevalstiskajām organizācijām. Ir tiešām apsveicami, ka jauniešu centram ir jaunas telpas. Ir fantastiski, ka jauniešiem ir ko darīt un viņiem ir kur aiziet. Ir arī volejbola laukumi, bērnu atpūtas laukums Pilssalā. Drīz būvēs gājēju tiltu no Pilssalas uz Tempļa kalnu. Arī pils ir atjaunota. Daudz kas notiek, un par to man ir prieks. Taču uzskatu, ka uz Rīgu ir jābrauc ar vēl skaļākām balsīm. Par kultūras namu man sāp sirds. Ir skumji, kā Kultūras ministrija atrakstījusies, kāpēc projekts nav ticis atbalstīts. Apgalvojumi nebija pamatoti, un pašvaldībai vajadzēja iet ar cirvjiem un lāpstām un sisties par kultūras namu. Kā ministrija var aizliegt ko tādu, kas ir izgājis caur Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju?
Alūksnē trūks arī kontroles pār būvniecības, rekonstrukcijas procesiem. No pašvaldības puses būtu jābūt zinošiem speciālistiem, kuri saprot, kas notiek. Tā, piemēram, kultūras nama iekšpusē bija remonti, kuri ir prasti un nekvalitatīvi. Liela problēma ir tā, ka uzvar iepirkumi ar zemāko cenu. Vajadzētu būt tā, ka atmet lētāko un dārgāko un skatās vidus variantus, skatās kvalitāti, taču diemžēl tā nenotiek.
– Kā, tavuprāt, varētu mazināt cilvēku skepticismu?
– Skepse, neticība un pesimisms laikam ir tāda vidējā latvieša raksturīgākās īpašības. Iespējams, tā ir mentalitāte, vēsturiskā pieredze, bet, iespējams, mēs paši izvēlamies tā dzīvot. Manuprāt, ir ļoti grūti tam tikt pāri, taču skolām būtu ļoti jāstrādā pie tā. Ja vadība ir laba, tad pozitīvisms aizies arī tālāk. Ja pašvaldībai izdotos piesaistīt investorus, kas radītu jaunas darba vietas, tas skepticisms varētu arī izzust, taču tas ir maz ticams. Ir jāstrādā ar jauniešiem un bērniem. Ir jāaicina uz skolām labie piemēri, piemēram, alūksniešus, kuri ir ko panākuši. Vietējiem ir jāredz, ka viņi nedzīvo sūnu ciemā. Ir iespējas un ir jādarbojas.
– Kur tu redzi savu nākotni?
– Es savu nākotni redzu Apē. Tur man ir māja, un kādreiz tur noteikti gribētu atgriezties. Es nevaru teikt, ka Rīgā palikšu vēl desmit gadus, jo man jau agrāk gribētos atgriezties. Apē ir brīnišķīga vieta, tur ir miers. Arī skolas laikā katru piektdienu devos uz Api, parasti centos laiku pavadīt tur.
Tie, kuri uzskata, ka Alūksnē un Apē nav ko darīt, ir auguši ar apziņu, ka viņi var būt tikai darba ņēmēji, bet ne devēji. Mums ir jāieaudzina uzņēmēju domāšana. Arī skolās vajadzētu mācīt, ka tev ir iespēja kļūt par darba devēju, nevis tikai par darba ņēmēju. Tad cilvēks varēs dzīvot un strādāt jebkurā vietā, viņam nevajadzēs visu laiku rauties uz kādām lielpilsētām. Arī es gribētu pats izveidot uzņēmumu, jo es gribu attīstīt Api un Alūksni. Es gribu dot cilvēkiem kādreiz darbu. Mana doma nav tik daudz pelnīt, bet gan izveidot sev apkārt labāku sabiedrību. Bez darba cilvēki ļoti degradējas. Ja būs darbs, cilvēki kļūs laimīgāki, laipnāki un situācija uzlabosies.
– Ko tu novēlētu Alūksnes un Apes novadam un tā cilvēkiem?
– Nesūdzēties, neslinkot un strādāt! Ņemt pozitīvo un nekreņķēties par sīkumiem! Nevajadzētu arī otram pārmest. Ja arī kas noticis, tas jau ir pagājis. Ir jāskatās uz priekšu. Es nezinu, vai tik viegli izdosies mainīt mūsu mentalitāti, taču galvenais ir censties. Nav vajadzības citam citu nolikt, ir jāmācās atbalstīt. Sabiedrība neattīstīsies tad, ja cits citu vilks pie zemes.
