Pagājušajā nedēļā norisinājās pirmais Latvijas lauku kopienu parlaments. Tajā piedalījās arī biedrības “Alūksnes lauku partnerība” koordinatore Santa Harjo-Ozoliņa, Alūksnes un Apes novada fonda priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece, Dr.A.Misiņa medicīnas muzeja vadītāja Ilze Baltais un biedrības „Apes Attīstības Atbalsta kluba” valdes priekšsēdētāja Laura Pope.
Parlamentā pavisam piedalījās aptuveni 190 lauku kopienu aktīvisti un atbalstītāji no visiem Latvijas reģioniem. Diskutējot darba grupās un daloties pieredzē, tika izstrādāts rīcības plāns, kas paredz kopienu, pašvaldību, ministriju un Saeimas vienotu rīcību turpmākos divus gadus.
Tā ir kvalitāte, kuru uzreiz var sajust
Parlamenta tikšanās notika Latgalē. S.Harjo-Ozoliņa atzīst, ka tā ir bijusi ļoti pareiza vietas izvēle. “Lai gan tiek runāts par Latgales lielo atpalicību ekonomiskajā jomā, tomēr latgaļiem ir ar ko lepoties, un mājinieku attieksme bija ļoti sirsnīga un viesmīlīga. Daudz kas ir panākts ar pašu cilvēku ieinteresētību un līdzdarbību procesos. Laukos cilvēki ikdienā strādā ļoti daudz, un šis darbs netiek apmaksāts. Latgaļi ir spējuši atrast savus fantastiskos cilvēkus, kuri dara fantastiskas lietas. Galaprodukts, kuru viņi izveido, ir ļoti kvalitatīvs. Viss ir nostrādāts līdz pēdējai detaļai, katrs sīkums ir pārdomāts. Tā ir kvalitāte, kuru uzreiz var sajust,” viņa saka.
Ir jāsaprot, kāpēc mēs kaut ko darām
Parlamentā tika secināts, ka viens no latviešu trūkumiem ir tas, ka mēs pietiekami augstu nenovērtējam sevi, savu vietu un to, kas mums pieder. “Mums ir jāsaprot, kāpēc mēs kaut ko darām un vai mēs gribam darīt to, ko mēs darām. Ne vienmēr tas tā ir. Ir arī jāsaprot, ka finanses ir svarīgas, taču tās daudzreiz nav primārās. Ir jābūt gatavam darīt to, ko tu dari, ir jābūt gatavam atdoties šai lietai simtprocentīgi. Tieši tad arī citi to spēs sajust,” uzskata S.Harjo-Ozoliņa. Vissvarīgākā ir attieksme, ka vietējie cilvēki paši spēj ietekmēt savu nākotni, jo tieši mēs to veidojam. “Katrs šābrīža ieguldījums rada nākotni, un visiem aktīvajiem ļaudīm ir jāiet kopsolī,” viņa saka. Alūksnē ir ko darīt un piedāvājums ir ļoti plašs. “Man ir žēl to cilvēku, kuri brauc uz mazpilsētu ar lielpilsētas gaidām. Es nemaz negribētu Alūksnē Rīgu. Ja gribam lielos megaklubus – kāpjam autobusā un braucam! Katrai videi ir savas priekšrocības un plusi, kuru nav citās teritorijās. Tieši šie plusi ir jāņem vērā, jāizprot un jāattīsta,” uzsver S.Harjo-Ozoliņa.
