Kopīgs bizness arī pārbauda sadarbības un savstarpējas saprašanās spēju. Ne visi partneri, laulātie to spēj. Ja abi ar pienākumu, darbu un lomu sadalījumu nav apmierināti, nekas nesanāks. Agrāk vai vēlāk «īlens izlīdīs no maisa».
Daigai, manuprāt, ir izdevies atklāt un arī dzīvē īstenot (kas patiešām ir liels un vērtīgs sasniegums) visefektīvāko stratēģiju, kas ļauj savienot darba attiecības ar privātajām. Tā ir stingra robežas novilkšana, lai negācijas (jo tieši tās visu bojā) neienāktu no vienas jomas otrā. No abiem partneriem tas prasa briedumu, spēju un spēku nolikt malā personīgās intereses, aizvainojumu, vilšanos, gaidas un cerības – kopīgu interešu vārdā.
Vienas no lamatām ir arī distancēšanās, emocionāls atsalums, pārāk liela lietišķuma ienākšana sadzīvē. Šāda attiecību attīstības tendence vērojama, arī ilgstoši dzīvojot kopā un audzinot mazus bērnus. Pārim ir kaut kas jāiegulda, jāpiepūlas, jāpiedomā, lai saglabātu un uzpūstu liesmās romantikas un intimitātes dzirkstelīti. Lai nepazaudētu otru aiz veicamo pienākumu kalna.
Tomēr kopīgs darbs vai līdzīga darbošanās joma ir arī saistviela, kas cilvēkus satuvina. Kopā var labāk saprasties, dalīties grūtībās, palūgt padomu, palīdzēt. Ir milzīga sfēra, kas abiem kopīga un interesanta, un tas noteikti bagātina attiecības.
Arī dzīvesbiedriem ar līdzīgām profesijām ir vieglāk saglabāt tuvību un draudzīgumu. Domāju, ka kopīgs uzņēmums ir nopietns pārbaudījums katra briedumam, gudrībai, dvēseles spēkam un attiecību stiprumam. Lepnas var būt ģimenes, kam tas izdodas un vēl ilgstoši.
Var būt arī tā, ka kādā brīdī pienāk laiks atdalīties un iet katram savu ceļu. Tad nevajag baidīties. Tas nenozīmē neveiksmi, bet drīzāk piepildījumu un jaunu attīstības un izaugsmes loku.
Laimīgi kopā! Tādu iedomājamies mīlošu pāri, kas uzskata teju par zaudējumu katru šķirti pavadītu brīdi. Tomēr, kad lielā jūsma pārgājusi un kritušas «rozā brilles», izrādās, ka nemitīga kopābūšana vairs nav tik vienkārša. Vēl vairāk – tā jāmācās it kā no jauna, noliekot malā savu egoismu un kaprīzes. Daudziem pāriem laba skola ir kopīga ceļošana vai darbs, kā to stāsta Daiga un Edvīns. Lai arī sākumā viss nav tik vienkārši, ieguvums ir saskanīgākas attiecības un lielāks ģimenes miers. Kā šiem pāriem tas izdevies, komentē psihoterapeite Baiba Gerharde.
Svarīgi kļūt par sadarbības partneriem
Edvīns (39), strādā ar mūziku saistītā uzņēmumā
Kopā ar sievu Inesi aktīvi ceļojam jau vairākus gadus – kopš esam sajutuši, ko šis pasākums dod mūsu attiecībām. Ārzemju ceļojums ir ļoti labs veids, kā to darīt. Daudzi teiks, ka tas ir pārāk dārgi. Mēs ģimenē, piemēram, esam ierīkojuši «ceļojuma fondu», kurā katru mēnesi atliekam zināmu naudas summu, un naudas lieta vairs nav tik sāpīga.
Parasti attiecības «nokauj» ikdienas sadzīves sīkumi. Tāpēc ceļojums uz ārzemēm ir nevis «braukt uz», bet «aizbraukt no». Braucam projām no ikdienas, lai pievērstos sev pašiem. Taču tādā gadījumā labāk izvēlēties ceļojumu, kas prasa kaut nelielu piepūli. Vienkārša gulēšana pludmalē nederēs.
Ceļojumos ļoti svarīga ir sadarbība un saprašana, ka tas ir mūsu kopīgais projekts. Piemēram, braucot ar mašīnu, pierasts, ka par visu atbildīgs ir šoferis. Taču ārzemju ceļojumā to nevar atļauties! Šajā situācijā var vislabāk sajust, ka esi partnerattiecībās. Kā komanda, kurā abi ir atbildīgi, kā nokļūs galā.
Braucot kopā, svarīgi arī atteikties no savas komforta zonas. Sievietēm parasti patīk ilgi pucēties pie spoguļa, bet vīriešiem – skriet, maksimāli visu redzēt un pēc iespējas vairākās vietās «atzīmēties». Mēs esam sapratuši – jo vairāk pucējamies, jo mazāk redzam! Taču arī visu redzēt nav tas svarīgākais. Mums ar Inesi patīk izbaudīt vietu, kur esam ieradušies. Neejam uz muzejiem, bet, paķēruši līdzi vietējās «delikateses», sēžam jūras vai okeāna krastā vai kāda kalna galā. Brīnišķīga vieta ir parki un botāniskie dārzi, kur nesteidzoties pārrunāt dienas iespaidus. Savukārt tirgū var ieslīdēt burzmā, vērot vietējos, iepazīt ēdienus.
Uzskatu, ka ceļojuma plānošana, viesnīcu rezervēšana, biļešu sagāde un viss, kas ar to saistīts, tomēr ir veču lieta. Sievietei ceļojumam jābūt kā balvai. Tāpēc Inese neiesaistās šajās lietās, bet dod vispārīgas norādes, ko viņa gribētu redzēt, kur apmesties. Ceļojot kopā, vīrietim iespējams parādīt, ka viņš ir vīrietis, bet sievietei – ka viņa paļaujas uz savu vīrieti.
Nesajaukt darba attiecības ar privātajām
Daiga (37), līdzdarbojas vīra uzņēmumā
Jau pagājuši desmit gadi, kopš mūs ar vīru saista ne tikai kopdzīves ikdiena, bet arī darbošanās ģimenes uzņēmumā. Tas iesākās ar nelielu individuālā komersanta statusu. Vairāku gadu garumā tas attīstījās un uzņēma lielākus apgriezienus. Tajā laikā es studēju, bet bieži sestdienās un brīvajās dienās pieņēmu klientu pasūtījumus. Vēlāk vīrs izveidoja citu uzņēmumu. Paplašinājām pamatnodarbošanos citās jomās. Palielinājās ne tikai darba apjoms, bet arī mūsu uzņēmumā strādājošo skaits. Par spīti visām valsts ekonomiskajām pārmaiņām, kas ietekmēja arī mūs, esam cītīgi strādājuši un meklējuši dažādas iespējas, lai nodrošinātu uzņēmuma ilgtspējīgu un stabilu pastāvēšanu ar uzticamiem izpildītājiem. Visus šos gadus ar nelieliem pārtraukumiem esmu līdzdarbojusies un iesaistījusies nepieciešamajos darbos – no apkopējas līdz partnera statusam.
Lai gan vienmēr mūsu darba attiecības bijušas vadītāja un izpildītāja attiecības, nekad neesmu to izjutusi. Mēs darām katrs savu darbu, un mūsu ikdienā iezīmējās lietišķums. Tomēr, ja tā padomā, mūsu darba attiecības var raksturot kā vadītājs – iniciators, partneris. Vīram bieži ir dažādas idejas par uzņēmuma attīstīšanu un sadarbības partneru meklēšanu. Es uzklausu, tad kopīgi izvērtējām visus plusus un mīnusus. Viņš vienmēr ir uzklausījis manu viedokli, bet es cenšos to pieņemt un saprast katras situācijas vismazākos sīkumus. Bijis tā, ka ir ļoti lieli pasūtījumi ar īsiem izpildes termiņiem. Pats par sevi saprotams, ka vīrs to visu organizēs un darbosies ar papildu slodzi pasūtījuma izpildē, bet es, minimāli iesaistoties darbā, uzņemšos ģimenes saimniecisko darbību. Viņam dodoties komandējuma braucienos, es uzņemos uzraudzīt uzņēmuma darbību un tikt galā ar ikdienas ģimenes pienākumiem. Līdz ar to mums nekad nav bijušas domstarpības par darba grafiku. Visgrūtākais, strādājot kopā, ir nesajaukt darba attiecības ar privātajām. Darbā nedrīkst pastāvēt personiski aizvainojumi vai pārmetumi. Nepieciešams ieturēt distanci – piekrist vai nepiekrist, iebilst un papildināt! Privātās attiecības jāsargā kā dārgums, tām jābūt svētām un tīrām. To var saprast un novērtēt tikai pēc ilggadējas kopā darbošanās pieredzes.
Strādājot kopā, vislielākais ieguvums ir pieredze – spēja skatīties uz lietām un apstākļiem ne tikai no vadītāja skatpunkta, bet skatīties tam pāri un daudz plašāk. Vēl – prasme risināt dažādus uzdevumus, nebaidīties pieņemt lēmumu, uzticēties, saprast un pieņemt. Pirms gada pieņēmu darba piedāvājumu arī kādā citā uzņēmumā. Tas bija vislielākais izaicinājums manai ģimenei – ka es spēju tikpat enerģiski un atbildīgi darboties arī citur. Darbavietas maiņa tikai uzlabo manas darba prasmes. Līdz ar to tiek uzkrāta pieredze, caur kuru sniedzu atbalstu uzņēmuma vadīšanā. Turpinu līdzdarboties uzņēmuma attīstībā, kas kļuvis par mūsu neatņemamu kopdzīves sastāvdaļu.
Ceļošana kā jebkura kopīga aizraušanās, īpaši, ja saistīta ar grūtību pārvarēšanu, satuvina tajā iesaistītos, šajā gadījumā – vīru un sievu. Kopā dodoties nezināmajā, var otru labāk iepazīt. Viņš vai viņa atklājas vēl nebijušās situācijās. Izgaismojas ikdienā nemanītas personības šķautnes, kas dažreiz būtiski maina viedokli par partneri. Tāpēc ceļojums, it īpaši pirmais, ir pārbaudījums partneru attiecībām un jūtām.
Pārim nākas mācīties sadarboties, paļauties vienam uz otru jaunos apstākļos, esot cieši saistītiem, jo nav jau kur sprukt. Iespējams, to var salīdzināt ar kopīgu maltītes gatavošanu vienā pašaurā virtuvē. Ne visiem pāriem tas izdodas. Dažreiz sadarbība veidojas viegli un spontāni kā Edvīnam un Inesei, dažreiz pie tās jāpiestrādā.
Jo saskanīgākas vērtības, uzskati, ceļojuma mērķi, jo skaidrāks priekšstats par savām un otra stiprajām un vājajām pusēm, jo vieglāk atrast kopīgu valodu, pārvarēt dažādus šķēršļus, gūt prieku un gandarījumu.
Jebkurš ceļojums arī ir brīnišķīgs piedzīvojumu, jaunu iespaidu un emociju avots. Ir tik labi tajā būt kopā ar sev tuvu cilvēku, dalīties. Tas ļauj arī atlikt malā, pārvarēt un aizmirst ikdienas dzīves grūtības, nesaskaņas un ķildas. Nereti attiecības uzplaukst tieši regulāros ceļojumos. Tie ir kā «bateriju uzlādēšana».
Ceļojot divatā, ir arī daudz laika, ko veltīt otram. Braucot mašīnā, ejot pārgājienā, esot līdzās, var risināt dažādas garumgaras sarunas, ieklausīties, izstāstīt.
Manuprāt, vīrieši un sievietes, kas kopā ceļo un to izbauda, ir saderīgi, tuvi un bagāti savās attiecībās.
