Gunita Līce, alūksniete:
Nekad neesmu jutusi nekādu diskrimināciju saistībā ar savu dzimumu. Man nekad nav bijušas problēmas atrast darbu. Protams, sabiedrībā valda iedalījums, kuri ir vīriešu darbi un kuri ir sieviešu, bet, manuprāt, daudzas sievietes spēj izdarīt pat vairāk par dažu labu vīrieti. Tas vienkārši ir tāds stereotips, un man, par laimi, nav nācies ar tādu saskarties. Arī maniem draugiem nekas tāds nav atgadījies un neviens man neko tādu nav stāstījis.
Parasti jau atsaka darbu tad, kad tu neatbilsti kvalifikācijai, bet varbūt kādam darba devējam zem atteikuma slēpjas arī cita motivācija. Var jau būt, ka darba devējam ir svarīga arī uzņēmuma seja. Varbūt kāds viesnīcas administrācijā vēlas redzēt tikai sievietes, jo tad klienti top atvērtāki. Vismaz par šādu motivāciju neviens nevēlas runāt, jo to var pārprast. Piemēram, ja darba devējs vīrietis pieņem darbā sievieti, nevienam nav nekādu jautājumu par diskrimināciju, jo varbūt vīrieši nepiesakās, varbūt vīrieši neatbilst kvalifikācijai. To īsto iemeslu jau mēs nezinām, bet, manuprāt, mazpilsētās šāda problēma nevarētu pastāvēt. Te tomēr skatās, vai tu esi spējīgs paveikt savu darbu, un ir pilnīgi vienalga, kāda dzimuma tu esi. Mazpilsētās tā jau trūkst darbaspēka, kur nu vēl šķirot pēc šādiem kritērijiem. Tiem darba devējiem, kuri diskriminē cilvēku, balstoties uz viņa dzimumu, būtu jāpiespriež kāds sods. Es uzskatu, ka to noteikti nevar atstāt bez ievērības, jo tādā gadījumā tas kļūst par normu. Nezinu gan, kādu sodu vajadzētu piešķirt, bet izteiktam brīdinājumam tam noteikti vajadzētu būt.
Valdis Pepernieks, uzņēmējs:
Ja ir labs strādnieks, tad ir vienalga – sieviete, vīrietis vai kāda minoritāte. Galvenais, lai cilvēks ir labs strādnieks. Pagaidām gan neviena sieviete nav pieteikusies par traktoristi, bet pieteikties drīkst! Ir darbi, kurus vairāk dara sievietes, bet ir arī tādi, kurus vairāk dara vīrieši. Lauksaimniecībā vairāk strādā vīrieši, sievietes, piemēram, ravē dārzu. Manos uzņēmumos vispār strādā vairāk sieviešu, pavāri vīrieši, salīdzinot ar sievietēm, ir mazā skaitā. Tā kā tur nav nekādas diskriminācijas, galvenais, lai cilvēks spēj pildīt savus pienākumus. Es skatos tieši pēc šī kritērija. Alūksne jau ir maza, tāpēc parasti par darbinieku var zināt jau iepriekš. Varbūt viņam ir kāda veselības problēma, kura neļauj strādāt kādu specifisku darbu, bet varbūt arī ir atkarība no alkohola. Tā noteikti nav diskriminācija. Nezinu iemeslus, kāpēc kāds varētu tā dalīt cilvēkus. Tie varētu būt kādi aizspriedumi, kāda nepatika. Cik cilvēku, tik viedokļu. Katram jau ir savi plusi un mīnusi. Pieļauju domu, ka kādam vienkārši varētu nepatikt sievietes. Ja tāda problēma rodas tad, manuprāt, vispirms būtu jāizrunājas ar darba devēju. Nebūtu pareizi uzreiz skriet un sūdzēties. Varbūt iemesls ir pavisam kāds cits. Tieši tāpēc būtu jāizrunājas. Es skatos uz to, ko cilvēks ir spējīgs izdarīt. Atsijāšana nav diskriminācija. Darba devējs vienkārši vēlas atrast strādnieku, kurš atbildīgi un kvalitatīvi veiktu savus pienākumus. Ja cilvēks ir labs strādnieks, tad man nav svarīgs viņa dzimums vai kāds cits iedalījums.
Jana Petrova, alūksniete:
Ir dzirdēti šādi gadījumi. Man gan nav nācies ar to saskarties, taču maniem paziņām ir bijušas aizdomas, ka viņus nepieņem darbā viņu dzimuma dēļ. Nezinu, cik katrs gadījums ir pamatots, bet, ja cilvēks atbilst visiem kritērijiem, bet viņu nepieņem, viņam gribas zināt, kāpēc. Cilvēkam ir tiesības zināt, kāpēc tad, ja kandidāti bijuši līdzvērtīgi, izvēlēts ir tieši šis konkrētais darbinieks.
Tiesību akti, kas regulē dzimumu līdztiesības jautājumus, ir Latvijas Republikas Satversme, Darba aizsardzības likums un Darba likums. Darba likumā ir noteikti vienlīdzīgu tiesību principi, tajā skaitā dzimums, reliģiskā piederība un politiskā pārliecība. Strīdus gadījumos darba devējam ir jāpierāda fakts, ka dzimumu diskriminācija nav bijusi vai arī, ka atšķirīgas attieksmes pamatā ir objektīvi, ar dzimumu nesaistīti iemesli. Ja cilvēkam ir aizdomas, ka tāds ir iemesls, kāpēc viņš nav pieņemts darbā, var vērsties arī Valsts darba inspekcijā vai Latvijas cilvēktiesību centrā. Esmu dzirdējusi dažādus stereotipus. Pati vadu automašīnu un esmu jau pieradusi pie dažādiem jokiem. Man neviens nav neko teicis, taču kopumā sabiedrībā valda priekšstats, ka “tā jau sieviete pie stūres” vai “tā jau blondīne”, tāpat arī valda stereotipi par konkrētu automašīnu marku vadītājiem. Arī tehniskāki darbi parasti tiek uzticēti vīriešiem. Viss, kas saistās ar tehniku un mehāniskām iekārtām, parasti saistās ar vīriešiem. Daudzi stereotipi tiek izteikti caur joku, taču tajos slēpjas arī daļa patiesības un caur tiem var redzēt cilvēku attieksmi.
