Lai līdzsvarotu spiedienu vidusausīs, saņemam arī papildus sūkājamās konfektes. Pirmo reizi lidojot baidos no gaisa zem mums.
18.
Lai līdzsvarotu spiedienu vidusausīs, saņemam arī papildus sūkājamās konfektes. Pirmo reizi lidojot baidos no gaisa zem mums. Kad esam ilgi riņķojuši, laikam, lai iztērētu degvielu, pilots paziņo, ka nosēdīsimies Minskā. Pasaule taču ir pilna pārsteigumiem. Kā senajā dziesmā dzied:
“No rīta ceļos, auju kājas, kas zin, kur vakars pienāks man.”
Kad “IL-18” riteņi skar skrejceļu, uzelpojam, jo laimīgi esam uz zemītes. Minskā salidojušas vai visas gaisā bijušās lidmašīnas, tāpēc arī esam riņķojuši virs pilsētas, brīvu skrejceļu gaidot. Lidosta ir pārpildīta. Nogurušie pasažieri sēž uz grīdas uz noklātām avīžu lapām. Bufetē apēstas visas sviestmaizes. Nav kafijas, un nav nekādas skaidrības, kad sāksies lidojumam labvēlīgs laiks. Viss tiešām Dieva rokās. Viena diena no brīvdienām paies svešā lidostā. Beidzot paziņo, ka reiss uz Rīgu būs tikai no rīta sešos. Tā kā nav kur palikt, grupiņa pasažieru – rīdzinieku – ejam ekskursijā uz pilsētu. Varbūt tur var pasēdēt kādā skvēriņā uz soliņiem? Šinī pilsētā nekas man nepatīk: ne ielas, kas pāriet laukumos, ne Staļina tētiņa valdīšanai raksturīgā arhitektūra. Nav atvērta neviena kafejnīca, kurā varētu iebaudīt kādu siltu malku. Nakts ir auksta un nemīlīga, mēs, nejaušie atbraucēji, te vietējiem esam vienaldzīgi. Atrodam dzelzceļa staciju, arī te nav brīvu sēdvietu, un bufetē tikai nebaudāma tēja un apkaltusi bulciņa ir vienīgais, ko piesola bufetniece. Nosaluši atvelkamies lidostā. Par lielu laimi, uzskatu brīvu kaktiņu pie sienmalas, kur noklāju zemē vīra atsūtītos latviešu žurnālus un nu esmu tāda pati ceļotāja kā visi pārējie. Cīnoties ar miegu, apkārtējā pasaule liekas nereāla, bet vai nu man vienai tā. Tepat līdzās ieraudas arī bērni, dzirdu ik pa brīdim “trīsstāvīgos,” tik bieži dzirdētos “mātesvārdus”. Beidzot mūs kājās uzrauj bezkaislīga un monotona radiobalss, kas sāk paziņojumus par izlidošanu. Arī Rīgas reiss nolikts uz sešiem un trīsdesmit minūtēm. Nežēlīgi salst, jo neesmu saģērbusies atbilstoši situācijai. Murgainā nakts ir beigusies, un cerība, ka Rīga mūs uzņems kā savējos, spārno. Lidojumā pirmo reizi aizmiegu, ir tik ērti un silti, lidmašīna murrā kā kaķis, un lidojums nu liekas tik īss.
Mani Rīgas lidostā sagaida vīrs. Pasaule ir saules pielieta un nav ne auksti, ne skumīgi. Vīram ir man pārsteigums: mani vecāki nesen ir nopirkuši vieglo automašīnu. Tā ir sūri un grūti krāta, liekot rubli pie rubļa, audzējot lopus un knapinoties, kā vien var. Aizmirstas visas neērtības, visi pārdzīvojumi, jo sākas vasaras brīvdienas. Jau šodien mēs brauksim uz laukiem pie vecākiem. Arī bērns gaida savu ceļojošo viesmāmiņu.
Ak, mani mīļie! Kaut uz brīdi apstātos laiks, un līdz rudenim būtu tālu, tālu! Vēl mana brīvprātīgā trimda ilgs piecus gadus, un Dievs vien zina, vai tālākie gadi neliksies garāki par pirmo un vai mums pietiks spītības un spēka izturēt šādu dzīvi. Par to es tagad nedomāju, jo visas dzīves nelaimes sākas no šaubām, neuzticēšanās un bezdarbības. Es pat savu “balodi” nekad netincinu par viņa iespējamiem sānsoļiem. Ja tādi ir, tad pati tur esmu vainīga. Tā ir Dieva rīkste, pašas griezta. Galvenais ir savstarpējā sapratne. Varbūt arī mani tālākā dzīvē sagaida liriskas atkāpes. Pirmā kursā gan mani mīlestības vīruss nav skāris. Kad atbraucu savos laukos un pretī izskrien mūsu pirmdzimtā, nu jau četrus gadus veca, liekas mana sirds neizturēs un salūzīs, man tā gribas viņu apkampt. “Tu nu gan vairs nekur nebrauksi!” tas skan kā pavēle, un mazās rociņas žņaudz manu kaklu. Labi, ka to pašu nesaka mani vecāki. Kā parasti, visus dvēseles stāvokļus mūsu mājā labi izprot mana vecāmāte, kuru mīļi saucam par Sijiņu – Sīļu māti.
Viņa ir galvenais bērnauklis un mūsu meitiņas ikdienas gaitu vadītāja. “Mamma tagad ilgi būs mājās, un neatkāpies no viņas ne soli!” Ar šādu paskaidrojumu bērns ir mierā. Cik daudz ir “ilgi” viņa vēl nezina. Tā arī būtu, un ne soli mēs viens no otra neatkāptos, ja dzīve nepasviestu priekšlikumu pastrādāt vienu mēnesi slimnīciņā.
