Kurš no jums nav saņēmis ieteikumu, ka ik diena jāvada tikai ar pozitīvām domām, ka tām jābūt gaišām, dzīvespriecīgām un visiem labu vēlošām.
Kurš no jums nav saņēmis ieteikumu, ka ik diena jāvada tikai ar pozitīvām domām, ka tām jābūt gaišām, dzīvespriecīgām un visiem labu vēlošām. No šiem norādījumiem jau sākam pagurt. Protams, tie ir lieliski, vērā paturami ieteikumi, jo pat zinātniski ir pierādīts, ka “labs noskaņojums palīdz samazināt ikdienas stresu un emocionālo spriedzi, ka pozitīvas emocijas un jūtas uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti un dziedē fizisko ķermeni no slimībām”.
Savukārt negatīvās emocijas un jūtas esot kā inde, kas postoši iedarbojas uz cilvēka iekšējām izjūtām. Dusmas, skaudība, greizsirdība, bailes, nemiers un pat nomāktība, kā arī nemitīgas šaubas esot kaitnieciskas. Salīdzinoši pasīvas un ilgstošas negatīvas emocijas esot vēl kaitīgākas veselībai nekā aktīvas un negaidītas, jo pirmās samazinot dzīves sparu.
Bet kā notiek patiesībā? Paklausot ieteikumiem, cilvēks, iznākot no mājas, uzsmaida savam atspulgam spogulī un pārpilns pozitīvām emocijām ver darbavietas durvis. Bet tur – pretim vārdi kā dubļu šaltis. Aizskaroši, nievājoši, iznīcinošas noskaņas piestrāvoti. Un tas tikai tāpēc, ka tajā – otrajā – ne vēsts no gaišuma.
Diemžēl esam tikai cilvēki, kam piemīt atšķirīga apkārt notiekošā uztvere. Ja viens spēj nekoncentrēt uzmanību uz negatīviem notikumiem vai aizvainojošiem izteikumiem, tad otrs no tiem nespēj atbrīvoties ilgāku laiku, īpaši tad, ja tie ir cilvēka cieņu aizskaroši, jo labs vārds “ceļ debesīs”, bet slikts – nogalina. Tiekoties un runājot ar ļaudīm, izrādās, ka viņi visvairāk pārdzīvo neobjektivitāti, jo visi vēlas, lai viņu labos darbus novērtē, bet, norādot uz pieļautajām kļūdām, aizrādījumi ir korekti un pamatoti. Protams, var nodoties analīzei, kāpēc ļauta vaļa apvainojumiem. Neesmu studējusi psiholoģiju, bet dažkārt šķiet, ka cilvēka nicīga izturēšanās pret visu, kas ir labs, liecina par to, ka viņā valda emociju haoss ar nožēlas par savām neveiksmēm piegaršu, ar skaudību, ka, lūk, viņš nav bijis neizstājams, ka arī bez viņa cilvēki prot strādāt, ka tikai viņa vārds un ideja nav bijuši noteicošie.
Kāpēc tik ļoti vienam otram gribas būt par darvas karoti medus mucā? Atnākt, sabojāt, noniecināt – ja nav man, lai nav nevienam. Manuprāt, tas liecina par bezspēcību, nevis objektīvu attieksmi pret notiekošo, par tieksmi būt valdniekam, un, ja tāds neesmu, tad arī jūs esat tikai pelēka masa, kas neprot ne pareizi ēst, ne gulēt, par darbu nemaz nerunājot. Sev pakļaušanas sindroms ir vispiemērotākais apzīmējums tādam cilvēkam. Ja pakļaut neizdodas, talkā ņemts attieksmes un izteikumu iznīcinošais lādiņš. Lai mums pietiek spēka tam turēties pretim, neļaujot sevi nogalināt!
