Valts Čibals ir 19 gadus vecs jaunietis no Alūksnes, kurš šobrīd studē kultūras un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Valta hobijs ir fotografēšana, un redzēt pasauli caur objektīvu viņam izdodas ļoti labi. Alūksnes novada pašvaldības organizētajā fotokonkursā pērn viņš ieguva pirmo vietu, bet šogad bija otrais.
Fotografēt cilvēkus nav tik mierpilni
Valts neatminas brīdi, kad viņu kaut kā īpaši būtu pārņēmusi iedvesma uzsākt fotografēt. Tā vienkārši esot sanācis. “Interese par fotogrāfiju īsti ne no kā neradās, neatceros, ka kādreiz būtu bijis tāds klikšķis, kad es sajustu, ka tas būs kaut kas tāds, kas man vienmēr būs tuvs. Interese drīzāk auga, iespaidojoties no citiem fotogrāfiem, ar domu, ka „cik gan grūti tas var būt”. Pierādījies ir ne tikai tas, ka nav viegli, bet ir arī salīdzinoši dārgi. Māksla nav tikai kaut kāda gaisīga padarīšana, tās ir arī zināšanas un bieži vien tām ir jābūt gana tehniskām,” teic puisis.
Visvairāk Valtam patīk tieši melnbaltās fotogrāfijas. Tajās viņu piesaista gaismas un ēnu saspēle. Šādu saspēli vislabāk viņam patīk tvert tieši dabā. “Man ļoti patīk fotografēt dabu, jo tā vienkārši nomierina. Fotografēt cilvēkus nav tik mierpilni, vienmēr ir kāds stress, jo viņi no tevis arī kaut ko gaida, bet pie dabas var pasēdēt, nekur nesteigties, un, ja nu nekas nesanāk, tad arī neviens par to lieki nenosoda. Tajā pašā laikā tagad, dzīvojot Rīgā, ir interesanti fotografēt, kas notiek ielās, jo te ir nepārtraukta kustība. Manos turpmākajos plānos ir mazliet vairāk pievērsties pilsētvides fotogrāfijai, jo cilvēka radītajā var atrast tikpat daudz nejauša, specifiska skaistuma kā dabā.”
Nenolaist rokas
Valtu interesē ne tikai atveidot cilvēku radīto vidi fotogrāfijās. Viņu interesē kultūra kā tāda. Tieši tādēļ viņš izlēmis studēt antropoloģiju. “Antropoloģijai mani piesaistīja tas, ka tā ir plūstoša un daudzveidīga zinātne, kurā ietilpst daudzas no lietām, kas mani interesē. Tā ir interese par citām kultūrām un vēsturi, kā cilvēki domā un kā viņi un viņu kultūra ir attīstījusies laika gaitā,” stāsta Valts.
Arī fotomākslai ir sava vēsture, kuru Valtam patīk pētīt, jo tādā veidā var daudz ko iemācīties. “Labas fotogrāfijas priekšnosacījums, manuprāt, ir tas, lai būtu, kur „piesiet” aci. Katram jau tā labās fotogrāfijas definīcija ir mazliet citādāka, jo stili un idejas atšķiras. Galvenais, lai ir interesanti, tas arī ir pats grūtākais. Fotogrāfam ir jāpamana, kā noķert mirkli un kas tajā mirklī ir tik īpašs. Galvenais – pētiet vēsturi! Citi pirms jums ir pieļāvuši tieši tādas pašas kļūdas, kādas jūs pieļausiet, ja to ignorēsiet. Protams, tas nav atrisinājums, bet palīdz gan. Pats galvenais ir iet un darīt. Galvenais ir nenobīties tad, ja nesanāk, un nenolaist rokas. Neviens ar fotoaparātu rokās vēl nav piedzimis, šī māksla ir jāapgūst. Ir jāapgūst kompozīcija un arī pats fotoaparāts, kā tas darbojas, ko no tā var “izspiest”,” teic Valts.
