Jau pusgadu Alūksnes pilsētas bērnu un jaunatnes sporta skolu vada Līga Tomsone. Sports viņas dzīvē bijis vienmēr. Pirmos soļus sportā spērusi tieši Alūksnes sporta skolā, bijusi viena no labākajām vieglatlētēm valstī un arī tagad turpina aktīvi sportot, startējot dažādos komandu sporta veidos. Lai gan viņa darbu nav sākusi, lai visu grautu un radītu no jauna, jaunā direktore atklāti runā par nozīmīgām problēmām sporta skolā – treneru trūkumu un nepieciešamību pēc jauna, mūsdienīga angāra.
– Kāda līdz šim bijusi tava saistība ar sportu?
Sports manā dzīvē bijis vienmēr, jau kopš bērnības, jo mans tētis ir sportisks cilvēks. Viņš visu mūžu ir sportojis, tīri labi gan skrējis garos gabalus, gan spēlējis šahu, gan orientējies, tādēļ varu teikt, ka mana sākotnējā aizraušanās ar sportu radusies tieši ģimenē. Turklāt vecāki manu sportošanu ir ļoti atbalstījuši, vienmēr, arī tagad, patiesi interesējušies par maniem panākumiem un jutuši līdzi neveiksmēs. Un pašas ģimene arī izveidojusies gana sportiska – gan vīrs, gan vecākie dēli ar sportu ir “uz tu”, un pastarītim, rādās, jau arī nebūs, kur sprukt. Tagad sanāk tā, ka strādāju sporta skolā, kur kādreiz pati trenējos jau kopš 2.klases. Toreiz mani treneri bija Ginta Krūmiņa un Ilgvars Vaskis, kurš strādā vēl joprojām, un mans sporta veids bija vieglatlētika, kas arī šodien ir mana favorīte. Sports man patika un arī padevās, vislabākie panākumi bija barjersprintā un daudzcīņā. Treniņi toreiz bija, ja atmiņa neviļ, sešas reizes nedēļā, un neaiziet uz treniņu tāpat vien kaut kā nebija pieņemts. Kaut gan, iespējams, idealizēju vecos laikus no sērijas – kad mēs augām… Ļoti patika tieši trenēties, ne startēt sacensībās. Atmiņā, protams, nopietnās ikgadējās vasaras sporta nometnes Gaujienā ar neatņemamiem rītarosmes krosiem, nakts trauksmēm, Neptūna svētkiem un visādiem jandāliņiem. Bet katrā ziemas brīvlaikā bija nometne Stučkā (tagad – Aizkraukle), jo tur bija viena no retajām sporta manēžām Latvijā. Tur blakus cītīgiem treniņiem netrūka arī lielas jautrības un dažu labu bērnišķīgu disciplīnas pārkāpumu, kuru dēļ treneris pat piedraudēja izslēgt no sporta skolas! Bet īstenībā mūsu treneris Vaskis droši vien bija tas, kas ne tikai iemācīja gan vieglatlētikas, gan basketbola, gan volejbola pamatus, bet, iespējams, vēl svarīgāk – ielika pamatus tādai vispārējai, ilgstošai mīlestībai pret sportu. Tādēļ arī šodien man ir skaidrs, cik svarīgi bērniem ir tas, kas un kāds ir konkrētais sporta pedagogs, kā izturas, ko saka, kādu piemēru rāda…
Tātad pēc skolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē un turpināju trenēties jau Rīgā ļoti foršā meiteņu treniņu grupā. Bijām universitātes izlase, braukājām pa mačiem un nometnēm gan Latvijā, gan PSRS. Viena no mūsu grupas vēlāk pat piedalījās Olimpiskajās spēlēs, bet tagad ir mana kolēģe Salaspils sporta skolā. Toreiz gan augstskolu nepabeidzu, izgāju pie vīra, piedzima vecākais dēls, atgriezāmies Alūksnē. Pēc gadiem pieciem kopā ar draudzeni Maritu nonācām pie domas, ka beidzot tomēr jāiegūst kāda augstākā izglītība. Tā kā sports jau daudzus gadus bija mūsu kopīga patikšana, izvēle apstājās pie Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas. Domāts, darīts, un pēc pieciem gadiem kļuvām par diplomētām sporta pedagoģēm un papildus – sporta vadītājām. Domājams tomēr, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, jo pēc šīm nejaušās izvēles studijām draudzene, piemēram, nonāca pie ļoti interesanta un atbildīga, bet, manuprāt, aizraujoša darba Olimpiskajā vienībā. Savukārt es vairākus gadus nostrādāju bērnudārzā par sporta skolotāju. Darbiņš tīri labi patika un, domāju, padevās, jo atrast kopīgu valodu ar bērniem, gan lieliem, gan maziem, man tiešām nesagādā problēmas. Vēlāk darbs iegriezās arī ne tik daudz ar sportu, vairāk ar veselības uzlabošanu bērniem saistītā jomā – strādāju par speciālo pedagoģi ārstnieciskās un koriģējošās vingrošanas lauciņā. Divus mēnešus esmu iejutusies arī basketbola treneres ādā un visus šos gadus turpinu aktīvi sportot pati, kaut gan tās pāris reizes nedēļā, kad tieku līdz treniņiem, nekas nopietns jau nav. Pašlaik joprojām spēlēju basketbolu komandā kopā ar sporta skolas audzēknēm un sporta skolas absolventēm BK “Alūksne”, startējam Ziemeļvidzemes Sieviešu basketbola līgā. Novada čempionātos piedalos gan basketbolā, gan volejbolā, gan pa reizei florbolā. Šogad beidzot pirmo reizi saņēmos skriet parka skrējienu seriālā. Vēl ziemās cenšos ar ģimeni izrauties paslēpot kalnos, vasarā man patīk arī ūdensslēpes.
– Kas mudināja pieteikties sporta skolas direktora amatam?
– Viss notika kaut kā pats par sevi. Nebiju īpaši domājusi pieteikties konkursam, lai arī, protams, bija idejas, kas un kā būtu jābūt sporta skolā. Vairāk mudināja kolēģi, arī citi cilvēki teica, ka nav ko šaubīties, jāpiesakās un jāpamēģina. Iesniedzot dokumentus, man nebija ne mazākās pārliecības, ka es varētu tikt izvēlēta. Drīzāk piedalījos, lai kuplinātu pretendentu pulku. Pēc tam jau pieslēdzās zināma spītība. Nu galu galā sagadījās tā, ka atzina mani par labāko pretendenti. Jāatzīst, ka pēc tam bija smagas domas, vai es to gribu un varu. Šī sajūta tā pavisam nav pazudusi arī šobrīd. Nevaru teikt, ka biju domājusi, ka darbs būs vieglāks, jo reālo situāciju daudzmaz zināju vai nojautu, taču ne vienmēr viss vedas tā, kā gribētos, un ir daudz rāmju, kuros jāiekļaujas. Sākot strādāt, mana nebija domas, ka te viss ir jāmaina un nekas nav labi. Arī kandidātu izvērtēšanas komisijai teicu, ka es nebūšu tas cilvēks, kurš visu esošo centīsies sagraut un darīs visu pilnīgi pa jaunam. Tā galīgi nav, ka viss būtu pavisam slikti, bet ir lietas, ko es gribu uzlabot. Uz to arī pamazām tiecos. Tas notiek lēnām. Reizēm, protams, būtu labāk uzsit kulaku galdā, bet es neesmu bargā priekšniece. Tas nav manā dabā. Gribas ar visiem pa labam, tā cilvēcīgi. Esmu pacietīga, bet laikam kāpt uz galvas nevienam gan neļaušu. Mana funkcija būtībā nav arī mācīt, aizrādīt un uzraudzīt, bet organizēt, vadīt un maksimāli palīdzēt, lai treneri varētu pilnvērtīgi strādāt, jo viņi paši par sevi lielākoties jau ir fanātiķi un darbu dara, domāju, ar pilnu atdevi.
– Kāds šobrīd ir sporta skolas piedāvājums?
– Sporta skolā var trenēties vieglatlētikā, džudo, basketbolā, biatlonā, volejbolā, arī futbolā. Futbola programma gan šobrīd nav aktīva. Biatlona nodaļa ir salīdzinoši skaitliski maza, taču bērni un jaunieši startē izciliem panākumiem sacensībās. Daļa ir Latvijas izlasē un piedalās pat pasaules līmeņa sacensībās. Visvairāk bērnu ir džudo un basketbola nodaļās, salīdzinoši mazāk vieglatlētikā. Mūsu džudisti arī ļoti atzīstami startē gan Latvijā, gan starptautiskos turnīros. Basketbolisti, lai arī 2.divīzijā, daudzās vecuma grupās ir starp labākajiem, un tas ir apsveicami. Vieglatlētikā mums pašreiz tādu ļoti spožu zvaigžņu varbūt nav, bet bērni nāk, trenējas, ir panākumi. Toties gandrīz visos sporta veidos mēs saskaramies ar treneru trūkuma problēmu. Domājams, džudo to būsim atrisinājuši, jo novada dome ir atbalstījusi stipendijas piešķiršanu jauna trenera piesaistei, arī vieglatlētikai jauns treneris ir aizrunāts, kaut gan nesaku “hop!”, pirms vēl septembrī viņus neesmu pieņēmusi darbā! Attiecībā uz basketbolu risinājuma vēl īsti nav, jo mazajām meitenēm arī ir interese spēlēt basketbolu, bet trenera, kā vajadzētu, nav. Mūsu sporta skolas absolventi, kas vēlāk kļuvuši par sporta pedagogiem, uzzinot, cik tiek pievadāts saņemt algā, labāk izvēlas strādāt Rīgā veikalā, nevis atgriezties dzimtajā pilsētā un strādāt profesijā. Tas ir saprotami, jo materiālais stāvoklis ir svarīgs. Īpaši jaunajiem. Esmu daudz domājusi, kā to varētu mainīt. Varbūt pašvaldībai būtu jāpiešķir dzīvojamā platība, lai rosinātu jaunos speciālistus atgriezties šeit, nezinu. Bet cerību nezaudēju. Jo citādi, rādās, sporta pedagogi un treneri sāk kļūt par deficītu, kā tas pirmsākumos bija ar angļu valodas skolotājiem. Turklāt nedrīkstu aizmirst, ka mums sporta skolā gandrīz lielākajai daļai treneru ir trīsdesmit un vairāk gadu darba stāžs.
Varbūt problēmu daļēji atrisinātu jaunas sporta skolas ēkas celtniecība. Nav ko slēpt – šobrīd sporta skolas ēka nav pievilcīga. Varbūt kādam jaunā, skaistā ēkā pat gribēsies strādāt, lai gan tā ir Alūksnē, nevis Rīgā. Angārs ir morāli un fizisko novecojis un īsti vairs neatbilst sporta skolas prasībām. Piemēram, džudo un basketbola treniņi nenotiek sporta skolā, jo nav piemērotas vietas. Man kā vadītājai noteikti būtu vieglāk strādāt, ja viss notiktu vienā ēkā – būtu ikdienas komunikācijas un arī treneri savā starpā tiktos vairāk. Arī bērniem būtu daudz patīkamāk uzturēties gaišā, skaistā un mūsdienīgā vidē. Bērni ir redzējuši, kādas sporta ēkas ir citās pilsētās, un domāju, ka daudziem, sperot pirmos soļus sporta skolā, rodas pretreakcija – vai es te vispār gribu trenēties. Tieši telpu dēļ. Skaistās, mūsdienīgās telpās sportotāju noteikti būtu vairāk un tie būtu ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. .
– Vai nav iecerēts piedāvāt trenēties vēl kādā sporta veidā?
– Domājuši esam, taču tas nav tik vienkārši. Nav tā, ka es izdomāju, kurš šobrīd ir interesants sporta veids un taisu jaunu nodaļu. Pirmkārt, ir jābūt cilvēkam, kas jau šobrīd pulcē bērnus un būtu gatavs to darīt turpmāk jau kā treneris. Nekas nevar rasties no nekā. Manos skolas gados Alūksnē viss sports balstījās uz vieglatlētiku, biatlonu un slēpšanu un šaušanu. Šaušana ir pavisam izzudusi, taču tā vietā šodien ir citi bērniem un jauniešiem saistoši sporta veidi. Tie ir basketbols un džudo, kas šobrīd pulcē lielāko bērnu skaitu. Tagad aktuāls ir florbols. Taču tas tāpat ka basketbols ir komandas sporta veids, kurš prasa skaitliski daudz viena vecuma bērnu. Ja to grib nopietni, ar valsts finansējumu pedagogiem, ar dalību jaunatnes līgās, tas nav arī lēti. Vai būtu pietiekami gan bērnu, gan finansējuma, lai veidotu divas paralēlas komandas un rezultātā neiznāktu tā, ka nav ne īsti florbola, ne basketbola? Labs risinājums šajā gadījumā būtu interešu izglītības grupa, bet šajā jomā finansējumu mums piešķir ļoti skopi. Šobrīd jaunu sporta veidu ieviešana nav mans mērķis, bet vēlos piesaistīt bērnus jau esošajām nodaļām. Ir idejas, kā to varētu atraktīvāk darīt, bet to laika gaitā redzēsim.
Satrauc vai drīzāk sāp, ka no sporta skolas bieži visi gaida tikai izcilus panākumus, medaļas, titulus, uzvaras, bet, ja to nav, diezgan bargi un nesaudzīgi kritizē. Mēs kā nekā esam profesionālas ievirzes skola un rezultātus, protams, vajag, un, ja tie ir, mēs ļoti priecājamies, lepojamies un galu galā strādājam, lai tie būtu. Bet, tāpat kā mūzikas un mākslas skolas audzēkņi, nekad visi nebūs mūziķi un mākslinieki. Es palieku pie sava, ka ļoti labs un gaidīts sporta skolas audzēknis ir arī ne pārāk izcilais un talantīgais, bet sportu mīlošais, kas trenējas sava prieka, savas veselības uzlabošanas, sevis pilnveidošanas, sava laika saturīgas pavadīšanas dēļ, lai izkoptu tādas īpašības kā neatlaidību, mērķtiecību, cīņas sparu un izturību un nevis tādēļ, lai dienās kļūtu par olimpieti vai pasaules čempionu, vai kaut vai novada čempionu. Protams, ar nosacījumu, ka šis bērns nopietni attiecas pret izvēlēto sporta veidu, kārtīgi apmeklē treniņus, izpilda treneru prasības un pozitīvai dinamikai jābūt obligāti.
Ja kādreiz man augstskolā sporta teorijā mācīja, pat uzsvēra, ka no netalantīgiem bērniem pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā un nevajag viņus trenēt, velti šķiežot enerģiju un laiku, tad es tam šodien galīgi nepiekrītu un ceru, ka tagadējiem studentiem neko tādu vairs nemāca. Nereti arī ievērojamus panākumus guvuši sportisti intervijās atzīst, ka bieži mainījuši sporta veidus, līdz atraduši īsto. Tāpēc varbūt būtu vērtīgi izveidot vispārēju treniņu programmu, piemēram, pirmsskolai un 1. un 2.klases bērniem, lai viņi apgūst nedaudz no visa un pēc tam izlemj, kurā virzienā turpināt trenēties. Kaut gan finansējums tam būtu iespējams tikai no pašvaldības kabatas un atkal būtu vajadzīgs vispusīgs pedagogs, gribam uz priekšu šo ieceri mēģināt realizēt.
Gribētu, lai nākotnē Alūksnes sporta skola būtu atvērta visiem, kas vēlas sportot, un lai mums būtu, ko tiem piedāvāt gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi un kā gan citādāk – jaunajā sporta multifunkcionālajā ēkā!
