Rīt – Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Svētki, taču pietrūkst svētku sajūtas.
Protams, tā būs brīva, turklāt brīvdienas būs garākas, jo arī pirmdien nebūs jāiet uz darbu. Pētījums liecina, ka tādas ir vairākuma…
Protams, tā būs brīva, turklāt brīvdienas būs garākas, jo arī pirmdien nebūs jāiet uz darbu. Pētījums liecina, ka tādas ir vairākuma iedzīvotāju asociācijas – papildu brīvdiena un dažādu apbalvojumu pasniegšana valstī. Lai arī kā gribētos uzjundīt izjūtas, kas pārņēma, kad 1990.gada 4.maijā daudzi jo daudzi pie Saeimas (toreiz Augstākās Padomes) ar gavilēm uztvēra katru balsojumu “par” Latvijas Neatkarības deklarāciju, tās ir zudušas kā sapnis. Toreiz tas nozīmēja visu, jo izšķīrās valsts “būt” vai “nebūt”. Tā bija vienīgā iespēja “pašiem būt kungiem un pašiem arājiem”. Tagad palikušas vien skaistas atmiņas, kā strauji pukstošu sirdi un prieka asarām acīs vērojām televīzijā Doma laukumā sapulcējušos pūli pie Jēkaba ielas nama. Kad no tā cits pēc cita iznāca deputāti, rādot uzvaras zīmi, pūlis burtiski uzsprāga un pacēla uz rokām savus priekšstāvjus, kuri pauda viņu kvēlāko vēlmi. Kam būtu jānotiek, lai kaut ko tādu piedzīvotu atkal?
Jā, tas bija īpašs laiks. 1990.gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanās bija uzvarējusi Latvijas Tautas fronte, iegūstot divas trešdaļas mandātu. Līdzīga situācija veidojās pašvaldību vēlēšanās, kurās arī es kļuvu deputāte. Tāpēc droši varu teikt – viss bija jauns, neierasts un nebūt ne viegls, jo pretstāvēšana bija jūtama. Toties bija skaidrs, ko mēs gribam un varam. Bija sava spēka un vienotības apziņa, kas palīdzēja grūtos brīžos. Un šinī ziņā nekas nav mainījies. Ne tikai vēlēšanās, bet ļoti bieži ir jāieņem skaidra nostāja – esi par vai pret. Nav vidusceļa – esi patriots vai arī ne. Un to parāda rīcība. Nesen televīzijas raidījumā aktieris Arturs Skrastiņš atzina, ka viņš ir bijis daudzās labklājības valstīs. Taču viņš nekad negribētu dzīvot nekur citur kā tikai Latvijā. Te ir mūsu valoda, kurā mēs saprotam un mūs saprot. Nevar sist pie krūtīm un vārdos lepoties, bet patiesībā darīt nelietības. vai domāt tikai par savu labumu. Kāpēc sliktas tieksmes tik ātri pielīp, bet labās prasa daudz pūļu? Tāpēc, ka sliktais tāpat kā nezāles dārzu pārņem ļoti vienkārši. Tā vietā, lai klusībā darītu labas lietas un izkoptu sevī pozitīvo, cilvēki par tām stāsta, bet savus trūkumus cenšas paslēpt. Derētu laiku palaikam atgriezties pie mūsu tautas bagātības – folkloras. Tajā nav nekā izdomāta un nekā tāda, kas neatbilstu mūsu dzīvei tagad. “Es atnācu šai saulē labu rast, labu satikt, labu atstāt pasaulei,” tā ir tikai viena doma. Pa – saulei, tātad saules pēdās, pretim gaismai.
