Tuvojas vēlēšanas, un gaisā virmo kaut kāds saspringums: es šito un to varu, es šito un to darīšu, būs tā un šitā! Bet ir arī tādi, kuri pazemīgi veic savu darbu un saka: ko tad es, es nevaru solīt daudz, bet centīšos.
Arī es esmu gaužām slikta stereotipa varā – nokļūstot pie varas grožiem, cilvēkam pēkšņi izaug trīs galvas un vairs nav konkrēta fokusa, jo vienai galvai jāskatās uz priekšu, otrai – uz naudu, bet trešajai – uz tautu. Ar tādiem tautiešiem kā es ir vienas vienīgas klapatas. Kā tādiem neticīgajiem vispār var palīdzēt? Un es varu derēt, ka ir bezgala smagi strādāt tad, kad cilvēki uz tevi un taviem darbiem skatās tikai un vienīgi skeptiski.
Aģitācija – tas skan ļoti skaļi. Solījumi – tas skan vēl drausmīgāk. Es ieteiktu izmantot vārdu salikumu – politiskās iespējamības (politiskā varbūtība). Visi taču esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka sasolītie labumi ne vienmēr var nākt. Tā vietā, lai kaut ko solītu un aģitētu sev par labu, politiķi varētu piedomāt pie tā, ka visādi var gadīties. Man drīzāk būtu svarīga politiķa dzīves nostāja un vērtības, jo tas būs tas enkurs, kurš viņu noturēs stingri pie zemes, pie tautas. Citādāka aģitācija mani pat neinteresē – būs labāk. Skaidrs, ka būs labāk, bet kāpēc tieši tev jābūt šajā procesā? Pastāsti man tās varbūtības, kas tavā ceļā var gadīties, un kā tu tiksi tām pāri? Mani gluži neinteresē – būs labāki ceļi vai ne. Skaidrs, ka būs! Bet ko vēl tu kā politiķis vari iedot sabiedrībai? Darbi ir tikai darbi, tauta tos nežēlīgi pieprasa un saplosa kā sulīgu gaļu, kad tā tiek tiem pamesta. Visi to zina, un politiķi, kurus virza tikai kaut kādi burbuļplāni, ātri vien nogrimst lielajos politikas akačos.
Man nav šaubu, ka vairums kandidātu ir ļoti gudri cilvēki, bet kas vēl viņos ir bez zināšanām, kuras ļauj viņiem būvēt aģitāciju augstceltnes? Nav jau gaismas pils! Arī pēc tās uzcelšanas cilvēki pēkšņi nekļuva gudrāki. Arī pēc vēlēšanām daudzi suņi ries, bet karavāna ies uz priekšu.
Es mudinātu vēlēšanu kandidātus vairāk piekopt politisko varbūtību un ieinteresēt tautu vēlēt par viņiem, nevis izceļot savus plānus, bet savas motivācijas, dzīves skatījumu, vīziju par cilvēcīgumu, nevis vīziju par labākiem ceļiem, vairāk realizētiem projektiem vai mazāk nabadzīgajiem. Būsim taču reāli – pēc vēlēšanām nenotiks brīnums un turpināsies smags darbs! Tādiem politiķiem es atdotu savu sirdi. Tādiem, kuri nāktu pie mana tēva un, taujājot pēc manas rokas, teiktu: “Es nevaru solīt daudz jūsu meitai, bet gribētu. Varbūt man arī izdosies, plānu jau man ir daudz. Vienīgais, ko varu solīt – es būšu kopā ar jūsu meitu labos un sliktos laikos. Un es darīšu visu iespējamo, lai viņai atgrieztos uzticība cilvēcīgumam…”
