Juris Zaķis ir 23 gadus vecs jaunietis no Mālupes, kurš ir aizrāvies ar dzejas rakstīšanu. Viņa mīļākais dzejnieks ir Aleksandrs Čaks, bet vislabāk viņam patīk literatūra par vēsturi, it īpaši par Latvijas tautas likteņiem.
Juris ir viens no jaunajiem dzejniekiem, kurš lauž stereotipu par to, ka dzeja ir “meiteņu padarīšana”.
Rakstu gandrīz katru dienu
Juris strādā zemnieku saimniecībā “Kadiķi M.A” par motorzāģa un krūmgrieža operatoru. “Neesmu nekas īpašs, parasts lauku puisis. Kā jau daudziem vīriešu kārtas cilvēkiem, man patīk tehnika, īpaši mototehnika. Līdztekus tam mani interesē dzeja. Tā kā bieži vien man ir dilemma – iet uz garāžu paknibināties ap braucamo vai uzrakstīt kādu dzejas gabalu. Bet bieži vien skrūvējoties galvā rodas jauni garadarbi, kas tiek pierakstīti telefonā,” viņš stāsta.
Dzeja Juri sākusi interesēt jau pamatskolas laikā. Viņam padevušies dažādi rakstu darbi, un reiz viņš ir izdomājis dzejai pievērsties nopietni. “Rakstu gandrīz katru dienu. To es sāku darīt aptuveni pirms nepilniem diviem gadiem,” viņš stāsta. Iemesls, kāpēc Juris sācis rakstīt dzeju, viņam pašam nav īsti skaidrs. “Pats sākums jau bija par laimīgajām un nelaimīgajām mīlestībām, gan savām, gan citu. Bet ar katru darbu, ko uzrakstīju, pašam atklājās jauni apvāršņi. Ieraudzīju to, ko iepriekš nebiju pamanījis. Tagad dzejoju par ļoti daudzām tēmām,” stāsta Juris.
Jaunajai dzejai trūkst papīra un zīmuļa
Juris savu dzeju sācis publicēt interneta vidē, bet ar laiku to sācis publicēt arī vietējos laikrakstos. “Par pirmo publikāciju avīzē man jāsaka liels paldies savai pamatskolas literatūras skolotājai Irēnai Andranovai. Tieši viņa man palīdzēja arī iepazīties ar mūsu novada lielajiem dzejniekiem, kurus palaikam tagad satieku dažādos dzejas lasījumos,” stāsta puisis. Juris labprāt gribētu izdot savu dzejas grāmatu. “Kurš gan dzejnieks to negribētu? Ja man būtu iespēja izdot savu grāmatu, es tai dotu nosaukumu “Te nu es esmu”. Dzeja ir veids, kā es stāstu apkārtējiem par to, kas notiek ap mani, ko pamanu un ko novēroju,” saka Juris.
Viņaprāt, mūsdienu dzejai trūkst tā šarma, kurš kādreiz piemita tās radīšanai. “Man šķiet, ka jaunajai dzejai trūkst papīra un zīmuļa vai pildspalvas. Ļoti daudz tiek rakstīs datorā un telefonā, kas ir tikai virtuāls materiāls, bet ne taustāms. It kā varētu šķist, ka nav svarīgi, kur pieraksti dzeju, taču, manuprāt, tas tomēr kaut ko ietekmē,” teic Juris.
Tiem, kuri vēlas sākt rakstīt dzeju, Juris iesaka rakstīt tā, kā māk. “Dzeja nav matemātika, kur ir viens pareizs risinājums. Dzeja ir kaut kas vairāk, tās ir sajūtas, tas ir viss, ko jūs redzat un piedzīvojat. Ja jums kāds saka, ka nesanāk, sāciet rakstīt vēl vairāk, jo nav vērts klausīties tajos, kuri, neko nedarot, māk un zina labāk par citiem,” saka Juris.
* * *
Tas bija toreiz, kad lats bija nauda,
Ēdot bonbongas, varēja noķert baudu.
Ja citiem gāja labāk, tas mazliet skauda,
Tāda ir pagātne, patiesa un skaudra.
Tad vēl ome bieži cepa cepumus un bulkas,
Kā arī bija iespējams noslēpties zem gultas.
Spēlējām indiāņus, taisījām lokus un bultas
Un krājkasīšu vietā izmantojām puslitra burkas.
Toreiz vēl nebija dzejas manā galvā,
Tikai tie sējumi, kas grāmatu plauktā.
Nepratu vēl sev īstas atbildes jautāt,
Kaut dažkārt prāts jau skaidrības alka.
Toreiz gāju uz mežu, lasīju sēnes un ogas,
Tagad, ienākot tajā, zāģi tur manas rokas.
Vēl nepazinu mīlestību, kura sagādā mokas,
Kad sirds un prāts cīnās, bet nepadodas.
Nebija draudzības, kas dārgāka par zeltu,
Nebija svarīgi, cik un kā mēnesī pelnu.
Toreiz nebija tulznām klātas manas delnas,
Kaut bieži sevi mālēju melnāku par velnu.
Tas bija agrāk, pirms desmit gadiem,
Toreiz vēl bieži sanāca satikties ar radiem.
Tajos laikos katrā ziņā bija citādāk,
Ne labāk, ne sliktāk, bet tomēr savādāk.
* * *
Jau apkārt kārtējais gads,
Bet tu esi vēl tas pats,
Tikai sejā vēl viena rūpju rieva,
Jo tev svarīga ģimene, nakts tā vai diena.
Tavā sirdī priekš mums visiem atradīsies vieta,
Tevi var saskatīt katrā apkārtējā lietā,
Tāpēc esam ar tevi arī šajā dienā.
* * *
Kreatīva ir tā reaktīvā meitene.
Es satiku viņu, viņa bija te.
Todien ap viņu griezās pasaule.
Šķita, ka viņa vienmēr ir ceļā
Ar to smīnošo smaidu sejā.
Viņas sirdī mājo nemiera gars,
Bet acīs noslēpumains stars.
Tas vakars, kad satiku viņu, izvērtās garš.
Viņa mani saviļņoja kā pēkšņs kodolkarš,
Kad tās matos atspīdēja saulrieta varš.
Valmiera-Mālupe – tas ar stopiem sīkums,
Jo viņā mājo tas gribasspēks un sīkstums.
Atpakaļ ejot, tika izbaudīts katrs ceļa līkums,
Bet kāda zēna sirds pēc viņas vēl ilgi skums…
