Alūksne ir iecienīts tūrisma objekts. Taču vēsturiska un skaista pilsēta un novads kopumā nebūt nenozīmē, ka pie mums plūdīs tūristu masas. Tūristiem pie mums patīk, taču viņi grib vairāk. Vai spējam piedāvāt tūristiem to, ko viņi vēlas, un kas kavē veiksmīgu tūrisma attīstību novadā?
Tūristu intereses ir dažādas
Līdz aktīvajai tūrisma sezonai atlicis pavisam maz, un tūrisma darba speciālisti un muzeju vadītāji ir gatavi jaunajai sezonai. “Esam gatavi pārsteigt un ieinteresēt ikvienu novada apmeklētāju. Cilvēkiem Alūksnē ir ko redzēt, un maldās tie, kuri domā, ka tūrisms pie mums nav attīstījies un te nav ko apskatīt. Nav konkrētu lietu vai vietu, kāpēc tūristi iegriežas pie mums, taču ir skaidrs, ka viņiem patīk mūsu klusā, sakoptā un dabiskā vide. Tūristiem ir saistošs Alūksnes kultūrvēsturiskais centrs, Jaunā pils ar muzejiem. Savukārt attiecībā uz pagastiem tūristus novirzām pa ceļam izvēlētajam maršrutam. Ja dodas Jaunlaicenes virzienā, tad iegriežas Jaunlaicenes muižas muzejā, ja Gulbenes virzienā – tad Ates muzejā,” stāsta Alūksnes tūrisma informācijas speciāliste Ingūna Dovgāne. Pagājušajā sezonā bijusi liela interese par vizināšanos uz plosta Alūksnes ezerā un ceļošanu pa pierobežu.
“Alūksne ārzemju tūristiem lielākoties nav kā galamērķis. Pie mums viņi iegriežas caurbraucot. Masveidā pie mums nebrauks, jo mums nav nekā unikāla un brīnumus te redzēt nevar. Tāpēc svarīgāk ir katru ceļotāju ieinteresēt, piedāvājot apskates vietas, par kurām viņš, iespējams, iepriekš nav ne domājis. Piemēram, cilvēks lūdz sastādīt vienas dienas maršrutu, taču sarunas gaitā iespējams viņu ieinteresēt un pat pierunāt te uzturēties divas vai pat trīs dienas. Ar katru cilvēku ir jārunā individuāli,” klāsta I.Dovgāne. Reklamēt tūrisma piedāvājumu viņa dodas uz izstādēm Tartu, Tallinā, Viļņā, Pleskavā, arī Rīgā, kā arī netiek aizmirstas mūsdienu iespējas – internets. “Ārzemju tūristi mums lielākoties ir kaimiņi igauņi. Tāpēc šogad esam iecerējuši sadarboties ar igauņu medijiem un publicēt rakstu par gaidāmajiem pasākumiem pie mums,” teic I.Dovgāne.
Pasākumu Alūksnē šogad plānots daudz un tie solās būt interesanti. Kultūras un sporta nodaļa šogad pirmo reizi rīkos Zušu svētkus “Bute zuti precēt brauca”. Tie norisināsies Līgosvētkos. “Zuši ir mūsu ezera lepnums, taču mēs tos nepietiekami slavinām un ēdam. Aicināsim ciemos arī citu zivju tirgotājus, lai būtu vērienīgāk. Jācer, ka svētki izdosies un ieinteresēs gan pašus alūksniešus, gan tūristus,” stāsta I.Dovgāne. Interesanti solās būt arī Kandžas svētki bijušajā padomju armijas raķešu bāzē, kuri notiks Zeltiņu Pagasta svētkos. Šogad tūristiem tiks piedāvāts doties atraktīvos pārgājienos malēniešu gaumē ar lauku labumu degustāciju un citiem pārsteigumiem Veclaicenes dabas takās. Kā ierasts, tūristi tiks piesaistīti Bānīša svētkos „Pa sliedēm uz 110.salidojumu”, kad bānītim tiks svinēta 110.jubileja.
“Kopā ar kalēju Laimoni Bāliņu esam iecerējuši šajā sezonā Alūksnes tūrisma informācijas centrā interesentiem dod iespēju pašiem izkalt Alūksnes monētu. Tas būs suvenīrs, kas dos iespēju, apmeklējot Alūksnes novada muzejus, saņemt pārsteigumus. Monētai vienā pusē ir gadskaitlis, otrā – Alūksnes ģerbonis,” stāsta I.Dovgāne.
Vai alūksnieši Alūksnē grib tūristus?
Lai gan tūristiem atpūtas iespējas Alūksnes novadā ir plašas, tūrisma darba organizatori ceļ gaismā situācijas, kas traucē veiksmīgi attīstīt šo nozari. “Cilvēki nav gatavi uzņemt tūristus. Piemēram, Veclaicenē ir izveidotas vairākas dabas takas. Taču nereti īpašnieki nemaz negrib, lai caur viņa teritoriju šāda taka ietu. Tiek pārdoti īpašumi, un jaunais īpašnieks vairs nav gatavs sadarboties. Ir problēmas ar servitūtu ceļiem un tauvas joslām. Tas netiek ievērots. It kā tauvas joslu var izmantot jebkurš, taču atrodas tūkstošiem iemeslu, kāpēc tomēr ne. Par to ir jārunā un jāmaina cilvēku attieksme,” pauž Veclaicenes pagasta tūrisma darba organizators Jānis Prangels. Tas viss tūrismu bremzē. Tam piekrīt arī Ina Rubene no V.Ķirpa Ates muzeja. “Mums situācija ir līdzīga. Ates muzeja teritorijā ir Dzirnavu dīķis, kas ir privātīpašums. Jebkurā brīdī kaut kas var mainīties un netikt ievērota tauvas josla. Mēs vispār dzīvojam kā uz pulvera mucas, jo pārdošanā ir izlikta Dzirnavu ēka, kas ir privātīpašums, bet tajā pašā laikā muzeja sastāvdaļa, kur atrodas eksponāti. Problēmu ir daudz, bet apmeklētājs nedrīkst no tā neko just,” norāda I.Rubene.
Diskutabls ir arī jautājums, vai vietējie iedzīvotāji ir gatavi lielām tūristu masām. Piemēram, vai alūksnieši gribētu, lai Alūksne kļūtu par gotiem draudzīgu pilsētu, tādējādi piesaistot lielas tūristu masas. Vai cilvēki būtu priecīgi, ja pa Alūksni staigātu tūkstošiem gotu? Cik nav dzirdēts, ka cilvēki to tūristu nemaz negrib. Atnāk pļavā gulēt ar telti, piemēslo apkārtni, un saimniekam vēl jāsakopj. Cik šis tūrists atstāj naudu un kam? Tā kā Jaunlaicene par interesantu tūrisma vietu kļuva vien nesen, S.Jankovskai ir spilgtā atmiņā, kā vietējie pierada pie tūristu masām. “2004.gadā cilvēkiem bija attieksme – kāpēc viņi te brauc, ko viņi te meklē. Ja kāds tūrists vietējam ko pajautāja, tad tā arī atbildēja, ka mums te, Jaunlaicenē, nemaz nav ko redzēt un ko jūs te vispār braucat. Tagad attieksme ir mainījusies un vietējie lepojas ar savu Jaunlaiceni,” saka S.Jankovska. Nākotnē sevi kā spēcīgu tūristu piesaistes vietu sevi redz Alūksnes muzejs ar visu pils kompleksu kopumā. “Protams, darba ir daudz. Muzejam tūrisma sezonas laikā ir 13 dažādi piedāvājumi. Latvietis vienkārši nāk un paskatās, taču tūristi visas izstādes uztver ar sajūsmu, īpaši krievu tautības cilvēki,” saka Alūksnes muzeja direktore Inita Veismane.
Trūkst naktsmītņu
Arī tūrisma procesu pazinējs, profesionāls ceļojumu aģents, moteļa “Vējakalns” pārstāvis Jānis Musts atzīst, ka problēmas ar tūrisma attīstību ir. “Alūksne pēc savas atrašanās vietas ir perfektā situācijā, lai veidotu konkurētspējīgu tirgu ar citām pilsētām un novadiem ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā. Mūsu pilsēta atrodas pie skaista ezera, apkārt ir parki un daudz dažādi apskates objekti. Alūksnei cauri iet tranzītceļš, un pilsēta ir salīdzinoši netālu no šosejas Pleskava-Rīga, tas ir milzīgs ieguvums. Novads nepazinās, cik daudz mēs varam augt tūrisma jomā, jo Alūksne atrodas starp Krievijas un Igaunijas robežu. Daudz tūristu ceļo no Krievijas. Tas sevišķi jūtams pēdējos gados, tomēr viņu varētu būt daudz vairāk, ja būtu sakārtota infrastruktūra. Ceļi ir vienkārši katastrofālā līmenī, norādes un plāksnes, kā nokļūt uz pilsētu pa visiem robežceļiem, nav bijušas vispār. Plakātu, ko varētu apskatīties pilsētā un novadā, arī nav. Citu valstu tūristi brauc caur Alūksni uz Igaunijas pusi un arī uz Sanktpēterburgu virzienā no Balviem. Arī no tās puses nav nekādu norāžu, kas atrodas mūsu novadā un pilsētā,” vērš uzmanību J.Musts.
“Problēma ir arī naktsmājas. Alūksnē nevaram izguldīt 40 cilvēkus vienā viesnīcā vai viesu mājā ar vienādiem apstākļiem un vienādu cenu amplitūdu. Tātad 40 cilvēki, kuri atbraukuši ar autobusu, pie mums nemaz vairākas dienas nevar uzturēties. Tāpat arī tūristi no Krievijas bieži vien jautā par SPA. Mums tāda piedāvājuma nav. Tas ir darbs uzņēmējiem. Protams, diskutabls ir jautājums, cik tas varētu būt ienesīgi un cik atpūtnieku tur regulāri atpūstos. Ar dažiem vien nepietiks. Tomēr jācer, ka kādreiz Alūksnē būs kāds uzņēmīgs uzņēmējs, kurš saskatīs šāda SPA kompleksa izveidi,” saka I.Dovgāne. Pededzes muzeja vadītāja Inese Volšteine norāda, ka problēma ar viesu izguldīšanu ir arī pierobežā Pededzē. “Interese tūristiem ir, bet piedāvātāju nav. Gribētu arī paēst Pededzē kafejnīcā, bet nav kur,” saka I.Volšteine. Arī Jaunlaicene saskārusies ar tūristu vēlmi pusdienlaikā paēst sātīgu maltīti. “Jārod risinājumus un jāsadarbojas ar uzņēmējiem, lai maltīti pieved klāt,” secina Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska.
Ziemu baudīt Alūksnē, nevis Alpos
J.Musts norāda, ka Alūksnes novadā ir ļoti daudz dažādu vides objektu, kuriem būtu potenciāls piesaistīt tūristus, taču tie nav sakārtoti. “Mums ir divas slēpošanas trases gan ar distanču slēpēm, gan ar kalnu slēpēm, taču piekļuve šīm vietām un infrastruktūra trases vietās nav konkurētspējīga ar citām trasēm. Mums ir aukstas un sniega bagātas ziemas. Būtu jārāda piemērs citām pilsētām, kā dzīvot tādos sniegotos apstākļos un pievilināt mūsu pašu latviešus atbraukt pie mums, nevis doties uz Alpiem. Šogad mūsu pusē ir dziļa un ilga ziema, taču ceļi ir neiztīrīti un ielas ir vienā ledū, drošības uz ceļa nav, un mēs atkal nonākam pie infrastruktūras izveides problēmas. Ja šo visu sakārtotu, ģimenes brauktu pie mums biežāk un stāstītu arī citiem, ka te ir skaista ziema un var sajusties kā īstā Sūnu ciemā,” saka J.Musts.
Viņaprāt, nesakārota ir arī Pilssala un parks. “Pilssala un tās parks ir aizauguši kokiem, ir izveidojies mežs, nevis parks. Pilssalā ir jāizgriež visi koki, kas aizsedz pils mūri, kā arī jāstāda jauni kociņi, kas veidotu kopējo skatu daudz baudāmāku. Vecā pils ir jāatbrīvo no aizvēsturiskas skatuves. Ir jāveic arheoloģiskie izrakumi un tikai tad jābūvē jauna, moderna estrāde, kur veidot kvalitatīvus pasākumus, svētkus, koncertus un balles. Mums savā veidā ir paveicies, jo ir skaista sala ar pils mūriem un ar lielu vēstures buķeti. Vecās pils mūrus vajag izmantot tūristu piesaistei un veidot kā novada simbolu, jo tik grandiozas celtnes un objekti pievilina uz vienu vai divām dienām noteikti. Līdz ar to ir jāpiedāvā citi tūrisma pakalpojumi un aktivitātes pilsētā un novadā, kas tūristiem būs brīvi pieejami jebkurā dienā visas nedēļas garumā,” J.Musts secina.
Pašvaldība daudz neko nevar mainīt
Alūksnes novada deputāte un Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Sandra Zeltiņa atzīst, ka tūrisms novadā varētu būt attīstījies labāk. Tomēr to mainīt lielākoties nav pašvaldības ziņā. “Viesnīcu pašvaldība necels, tas noteikti ir jādara kādam uzņēmējam, kurš nebaidītos riskēt un darīt,” saka S.Zeltiņa. Viņa piekrīt, ka neapgūts ir tūrisma tirgus kaimiņzemē Krievijā, savukārt pašmāju tūristiem varam piedāvāt vairāk. “Alūksnē un novadā ir daudz skaistu un interesantu tūrisma objektu. Taču vienmēr var labāk un vairāk. Manuprāt, interesants ir pašu tūrisma darbinieku piedāvājums attīstīt gastronomisko tūrismu, piedāvājot ēdienreizes, arī naktsmājas lauku sētā. Mums šādas saimniecības ir, diemžēl nav tik aktīvas un nespēj pašas piesaistīt tūristus. Lielisks tūristu piesaistes veids varētu būt arī kultūras pasākumi, kas mums ir augstākas kvalitātes nekā citos novados. Jau tagad tie pulcē ne vien bijušos alūksniešus, bet arī interesentus no citiem novadiem,” saka S.Zeltiņa. Tas viss var būt velti, ja nebūs sakārtota infrastruktūra. Viņa skaidro, ka pilsētā šogad paredzēti vērienīgi ceļu remonti, savukārt ceļi novados ir valsts ziņā, kuru remontam būtu jābūt elastīgākai valsts politikai.
“Šobrīd tiek strādāts jau pie tūristu atzinību guvušu objektu attīstīšanas. Pārmaiņu priekšā ir Ates muzejs, Pilssalā tiek īstenota iepriekš izstrādātā attīstības programma, savukārt pils parkam uzsāka attīstības koncepcijas izstrāde gan dendroloģiskā, gan kultūrvēsturiskā,” pauž S.Zeltiņa. Tūrisma attīstībā daudz vairāk būtu jāiesaistās uzņēmējiem un aktīviem cilvēkiem. “Attīstības programmā tūrisms ir iekļauts, taču nav viena no galvenām prioritātēm. Iespēju robežās tūrisms tiek atbalstīts. Domāju, ka vairāk jāsasparojas pašiem uzņēmējiem, kuri varētu piesaistīt tūristus, un tad jau arī pašvaldība atbalstīs. Pašvaldība vienmēr ir atbalstījusi kvalitatīvas un labas lietas, piemēram, dabas muzeju “Vides labirints”, kurš slavu izpelnījies ar kvalitatīvu ekspozīciju, vienmēr atbalstījusi muzeju, arī finansiāli,” saka S.Zeltiņa.
Vai novadam vajag tūrismu?
J.Musts skarbi norāda, kas traucē veiksmīgai tūrisma attīstībai, un kā pamatu pamatu min novada pašvaldību. “Es saprotu, ka šobrīd ar to naudas līdzekļu ieplūdi mums nav tik labi. Jau pirms desmit gadiem netika lemti būtiski jautājumi par turpmāku virzību tūrisma jomā visā novadā, bet tagad esam zaudējuši savu vietu tūrisma tirgū un būs grūti un laikietilpīgi atsperties kaut kam jaunam. Pašvaldībā ir daudz dažādu jomu speciālistu un personību, kas gaida, kad tūristi paši atskries pie mums, bet paši nav pat spējīgi apsēsties pie viena galda un pieņemt lēmumus, ne tikai diskutēt, cik slikti iet. Pašvaldībai pieder daudz neattīstītu zemes gabalu, neskaitot vēsturiskas ēkas, nesakārtoti lielas nozīmes ceļi. Tūrisms augs, ja sakārtosim pašus pamatus, proti, izveidosim tūrisma infrastruktūru – ceļus, norādes, plakātus, publiskās tualetes, stāvlaukumus, atkritumu urnas. Visu pašvaldības kultūras un sporta iestāžu vadītāji un deputāti varēja beidzot izlemt izveidot kopīgu grupu vai aģentūru, kas piedalās visu lielo pasākumu plānošanā un rīkošanā. Ja mēs sakārtosim tūrisma infrastruktūru, radīsim jaunus tūrisma objektus un pakalpojumu, rīkosim grandiozus un kvalitatīvus pasākumus, tūrisma uzņēmēju sanāksmes un diskutēsim, kā augt un attīstīties, tad ir lielas iespējas, ka mūsu tūrisma nākotne ir ļoti cerīgās krāsās. Tāpēc tikai pašiem kaut kas jādara, tad tūristi dosies prom gandarīti un labām atmiņām,” saka J.Musts.
