Reiz es redzēju kādu tēvu ejam pa ielu ar savu mazo meitiņu. Tētis liels, tumšās drēbēs, brangu pulksteni uz rokas. Meitenīte maigi rozā kleitā un visu pasaules cerību pilnu skatienu. “Tu saproti, kā tu mani apkaunoji?” teica tēvs,…
Tā mums tie ievainotie lepnumi sāp, un mums šķiet, ka mēs esam lieli, cienīgi, vērti sapratnes un visam jānotiek pēc mūsu prāta. Nu atzīsim, ka tā ir. Es atzīstu!
Bērniem nereti tiek uzkliegts, lai viņi aizver savas mutītes, jo pieaugušie runā. Un par ko tādu tad viņi runā? Vai iegūst dzīvei ko svarīgu vai vienkārši uztrin mēles asumu, lai turpinātu dzelt?
Mēs ar vārdiem mēdzam sāpināt cits citu. Gribot vai negribot – tāda tā dzīve. Kā reiz kāda rakstniece teica: “Ja gribi nevienu nesāpināt, tad nogulies uz grīdas un neelpo.” Taisnība jau viņai ir, bet, sāpinot mazus bērnus, mēs kļūstam kā orkāns, kas izposta viņus.
Nu, mēdz bērni pateikt kaut ko šausmīgu, un nav zināms, kādēļ. Man arī tad ir gribējies to bērnu ķert aiz rokas un teikt: “Klau, es esmu pieaugušais, kā tu tā vari ar mani runāt?” Bet bērnam aiz tā visa slēpjas kas vairāk. Vai varbūt nekas neslēpjas, jo viņš jau nemāk kā pieaugušie – valdīt mēli. Un viņš jau nemāk kā pieaugušie – smaidīt sejā, bet aprunāt aiz muguras.
Mēs kušinām tos bērnus un it kā mācām pieaugušo dzīvei, kurā atklātība nez kāpēc tiek uztverta kā kāda apkaunojoša īpašība: “Pie galda neko neprasi, paēdīsim mājās. Klusē, kad es runāju! Še, ņem pulti, skaties ekrānā un netraucē mani!” Reizēm bērni ir kaitinoši, es tam varu tikai piekrist, bet vai viņus kaitinošus nepadara arī mūsu nevēlēšanās viņus uztvert par cilvēkiem? Kāds vīrs reiz teica, ka ar bērniem jārunā kā ar pieaugušajiem. Nav jāpaaugstina savs balss tonis uz mīlīgu pīkstēšanu, kura ir gaužām nedabiska un pašus pieaugušos drīzāk padara par muļķiem. Nez kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņi palīdz bērnam saglabāt viņa bērnību, tā uķinoties, bet tajā pašā laikā dara daudz ko citu, kas viņam nozog bērnību. It kā bērns nesaprastu un viņam būtu vienas dienas atmiņa. Viņš neaizmirsīs lielā tēva drebošo lepnumu kliedzam uz viņu – kaut kur tas bērnā paliek un velkas līdzi visu dzīvi.
Es ceru, ka, izlasot manas pārdomas, vecāki šodien bērnam nevis ieslēgs kādu “multeni”, bet nolasīs pasaku. Nevis tikai palīdzēs izpildīt mājasdarbus, bet pajautās par skolas gaitām. Ne tikai iedos paēst, bet ļaus piedalīties ēst gatavošanā, pat ja tas nozīmē, ka virtuve vēlāk būs pamatīgi jāuzkopj.
Jūsu mājās ir otrs cilvēks, nevis tikai mazs rūķītis, kurš ne redz, ne dzird, ne īsti arī jūt.
