«Vēlme kārtot savu dzīvi ir ļoti cilvēciska. Arī darbavietā, ja tam nav nodrošināti citi apstākļi. Taču no katra paša attīstības līmeņa, spējām, morāles un audzināšanas atkarīgs, kā tas izvērtīsies,» teic psihoterapeite Inga Birkmane, apspriežot dienesta romānu – vienu no kutelīgākajām, emocijām un čukstiem bagātākajām parādībām darba kolektīvos. Vietās, kur pieaugušie parasti pavada lielāko savas dienas daļu. Tāpēc nav brīnums, ka kolēģiem, kopā strādājot un komunicējot, uzšķiļas arī kāda romantiska dzirksts.
Lai darbinieks būtu laimīgs
«Protams, mēs gribam dzīvot arī laikā, kad strādājam. Vēlamies būt attiecībās, tapt atspoguļotiem. Nevaram taču visu laiku zvanīt uz mājām un stāstīt, kā mums iet. Tāpēc mūs «spoguļo» mūsu kolēģi,» psihoterapeite raksturo augsni, kādā mēdz uzplaukt mīlestība.
Darba devējiem gan ne vienmēr tas strādā par labu. Drīzāk traucē, ka padotie tā vietā, lai nodotos uzdevumu izpildei, skatās viens otrā sapņainām acīm vai intensīvi spriež, kā pievērst sava izredzētā uzmanību. «Man patīk vienas lielas starptautiskas kompānijas piemērs. Tā atvēl saviem darbiniekiem konkrētu laiku, lai viņi varētu sazināties un tādējādi būt attiecībās ar saviem mājiniekiem. Darba devējs secinājis – ja padotie nebūs laimīgi mājās, viņi sāks laimi meklēt darbā. Nevis strādās, bet mēģinās kārtot savas vajadzības. Gudrs darba devējs nav tikai tas, kurš formāli uzrauga darba procesu, bet skatās, lai darbinieki būtu atpūtušies, paēduši un kontaktējušies ar saviem tuviniekiem. Savukārt cilvēkiem, kuri vēl nav pāra attiecībās, lai viņi to nedarītu darbā, šī kompānija organizē korporatīvus pasākumus,» veselīgu pieeju raksturo I.Birkmane.
Vienā telpā pie viena darba
Tomēr, ja darba devējs pie tā nepiedomā vai arī viņam nav iebildumu, ka padotie darba laikā «bīda» savas mīlas lietas, dienesta romāns spēj uzplaukt diezgan ātri.
«Ja dzīvē notikusi kāda liela lieta, kas man liek izskatīties dikti bēdīgai un nelaimīgai, simpātiskais kolēģis, kurš man sēž blakus, agri vai vēlu pajautās, vai ar mani viss ir kārtībā. Es pat to sagaidīšu. Tā, ļoti vienkārši, var sākties attiecības,» tēlo psihoterapeite, piebilstot, ka dienesta romānu nevajadzētu vērtēt kategorijās “labi vai slikti”, “pareizi vai nepareizi”. Tas liecina vien par to, ka cilvēkiem nav bijusi iespēja personīgās attiecības kārtot kādā citā vietā.
Labs «cements» romantisku attiecību veidošanā ir arī kopā pavadītais laiks, darbs, piemēram, pie viena projekta, kurš abus kolēģus interesē un aizrauj, un telpa, kas burtiski spiež uz savstarpēju komunikāciju. Vai kas starp viņiem sāksies, galvenokārt noteiks abu iesaistīto vērtību sistēma un psihoemocionālais stāvoklis. Taču nevar izslēgt arī tā saucamā «liktenīgā» vīrieša vai sievietes parādīšanos. Pretoties šādām attiecībām mēdz būt ārkārtīgi grūti, Inga min faktorus, kas bruģē ceļu uz attiecībām darbā.
Kā uz skatuves
Dienesta romāns no citām romantiskām attiecībām atšķiras arī pēc formas. Pirmkārt, tās ir publiskas, jo notiek kā uz skatuves kolēģu acu priekšā. «Daudziem tas šķiet interesanti. Bonuss, kas sniedz papildu azartu. «Lūriķi» skatās uz citiem, bet šiem cilvēkiem patīk, ka skatās uz viņiem. Dažkārt vienkāršs flirts vai spēle var pāraugt, ka tās vairs nav tikai divu attiecības, bet tajās iesaistīts viss kolektīvs. Tā ir lieta, ko citi apspriež, iespējams, liek likmes, kā tas beigsies – bildinās Māris to Annu? Nē, viņam taču ir sieva! Īpaši monotonos darbos cilvēki vēlas sevi kaut kā izklaidēt. Krāmē konservu bundžas un pļāpā, kur tas brigadieris atkal aizgāja. Cilvēki taču grib piedzīvot jūtas un emocijas. Kāpēc tad mēs skatāmies seriālus?» publisko fonu ieskicē psihoterapeite. Viņa piebilst, ka arī pats šis fons nereti kļūst par pamatu romantiskām attiecībām. Visi sačukstas, ka starp Ilzīti un Jānīti kaut kas ir. Viņi saskatās – kāpēc gan ne?!
Otrkārt, darba romānu mēdz veidot un raksturot subordinācijas princips (sistēma, kur zemākie padoti augstākstāvošajiem). «Tam pamatā parasti ir neatrisinātas tēvu – meitu un mammu – dēlu attiecības. Piemēram, meitene, kurai bijis dominējošs tēvs, sāk ar apbrīnas pilnām acīm raudzīties uz priekšnieku. Viņam tas patīk, un sākas romāns. Taču, kad jāsāk veidot attiecības un abi nonāk līdzvērtīgā statusā, bieži vien nekas no tā nesanāk,» atzīst I.Birkmane.
Veselīgu flirtu «pacelt» grūti
Tomēr, ja starp diviem cilvēkiem darbā reiz uzdzirkstījusi romantika, nevajadzētu «bāzt galvu smiltīs», bet noskaidrot, kas tas ir. Iespējams, tikai viens izrāda mīlestību, bet otram jūtas nav radušās. «Veselīgi būtu, ja, saņemot atraidījumu, cilvēks arī atkāptos. Ja tas nenotiek, var sākties slēptā vajāšana, kas ir viena no vardarbības formām – es jau neko, saulīt, še tikai puķītes un konfektes! Tā var turpināties gadiem. Tas var novest pat līdz izvarošanai – tu taču sūtīji man impulsus, biji uzvilkusi košu blūzīti, šķelmīgi paskatījies,» brīdina psihoterapeite. Tā vietā vieglu gaisotni darba kolektīvā palīdzētu uzturēt labs flirts un uzmanības apliecinājumi bez saistībām. Taču mūsu sabiedrībā to «pacelt» nav viegli. «Flirts ir spēle, kas no tajā iesaistītajiem prasa stabilitāti. Taču mums visa kā trūkst – naudas, uzmanības, mīlestības. Tas ir nelabvēlīgs fons, lai spēlētos. Mēs, latvieši, arī esam diezgan smagi attiecībās,» skumji secina I.Birkmane.
