«Pirmsskolas vecumā runāt tādos smagos terminos kā zagšana un melošana ir nevietā. Es piedāvāju pakāpties nedaudz zemāk un runāt par mānīšanos un čiepšanu. Vai vēl zemāk un apspriest patiesības noklusēšanu un iepatikušās lietas paņemšanu. Tā taču ir katram bērnam piemītošā vēlme izzināt un dabūt sev, kas pagrūž uz šādu rīcību,» psiholoģe Aiga Jankevica piesaka tēmu, kas aktuāla teju katrā ģimenē un bieži vien liek vecākiem nodrebēt šausmās – mans bērns ir zaglis!
Protams, mammām un tētiem izvēloties neredzēt mājās pēkšņi parādījušās svešās lietas, viņš par tādu var arī izaugt. Taču tikpat kaitīga ir dramatizēšana, krāsu sabiezināšana un publiska un neadekvāta sodīšana, norāda psiholoģe.
Ko tu atkal esi nozadzis!
«Tas ir bērna dabā – būt visa centrā un pieprasīt, lai pasaule rotētu tikai ap viņu. Gribu to smuko mantu un ņemu! Jautājums tikai – ko darīt mums, pieaugušajiem? Kā reaģēt uz šādu izgājienu? Katrā ziņā vienaldzība ir pilnīgi izslēgta,» pirmo soli laukā no morāli nepieņemas rīcības, par kādu uzskatām arī svešu lietu piesavināšanos, min A.Jankevica. Tomēr mīļā miera un savu nervu saudzēšanas labad vecāki bieži vien izvēlas neredzēt, ka atvasītei nezin no kurienes parādījusies «kinderolas» mantiņa vai sīciņa sprādzīte. Līdz ar to viņi kļuvuši par «nozieguma» līdzzinātājiem.
«Pieaugušajam vajadzētu nekavējoties reaģēt, ja bērnam atrasta sveša manta. Vislabāk, ja to darītu kāds savējais – mamma, tētis vai vecvecāki, kuri dzīvo kopā ar bērnu un ikdienā redz, kas ar viņu notiek,» teic psiholoģe, akcentējot, ka pēc pārkāpuma atklāšanas pirmkārt būtu jāseko atvērtai, ieinteresētai, labvēlīgai, godīgai sarunai. «Smagā artilērija» – ko tu te atkal esi nozadzis! – bērna apziņā varētu panākt tikai saprašanu, ka teikt patiesību ir kaitīgi. Turklāt viņš pirmsskolas vecumā, visticamāk, nemaz nesaprot, ko nozīmē zagšana, jo morāli ētiskās normas bērns apgūst pamazām. «Vienkāršākais būtu sākt ar labi – slikti, pareizi – nepareizi. Jau trīsgadnieks ir spējīgs saprast – tavs, mans, svešs, tā nebija labi darīt. Teikt, ka zagšana vispār ir noziegums, par ko mūsu valstī var ielikt cietumā, varētu sešu septiņu gadu vecumā pēc tam, kad bijusi šī ieinteresētā un labvēlīgā saruna, no kurienes parādījusies svešā manta,» min A.Jankevica.
Sodam jābūt samērīgam
Fakta konstatācija un atklāta saruna par notikušo ir tikai sākums nepatīkamās lietas atrisināšanas procesā. Nākamajam solim būtu jābūt saprotamam un samērīgam sodam, kas, protams, nav fiziska vardarbība, norāda psiholoģe.
«Tas nav samērīgs sods, ja, piemēram, mamma un tētis nolemj nedēļu neļaut bērnam iet laukā vai skatīties multfilmas par to, ka viņš no bērnudārza nočiepis koplietošanas adīto zaķi. Mēs, vecāki, bieži vien mēdzam «pāršaut pār strīpu» un sabiezināt krāsas šīs sociālās pieredzes dēļ – ja laikus un pašā saknē neapkarosim nepiederošo lietu paņemšanu, bērns izaugs par zagli!» raksturo speciāliste. Viņa vēlreiz mudina paraudzīties uz šo lietu no mazajam piemītošās dabiskās vēlmes dabūt sev iekāroto mantu un audzināšanas nolūkā spriest adekvātu sodu. Iespējams, kādam tā bijusi jau šī atklātā saruna, kas novedusi bērnu līdz emocionālam pārdzīvojumam, asarām un solījumiem – mammīt, es tā vairs nekad, nekad nedarīšu! Pirmsskolas vecumā par samērīgu varētu saukt arī liegumu vienu (šo) vakaru pievērsties kārotajām nodarbēm.
Publiska «tiesa»
grauj uzticēšanos
Taču arī sods par nepareizo rīcību nav visa atrisinājums. Vienmēr nepieciešama tā saucamā izlīdzināšanās, kad nočieptā manta tiek nogādāta atpakaļ. Šim procesam savukārt jābūt ļoti smalkjūtīgam.
«Nekādā gadījumā nevajadzētu spiest bērnu publiski atzīties un, visiem redzot, nolikt vietā slepus paņemto lietu, jo tas atkal ved pie mānīšanās. Svarīgi no šīs riebīgās situācijas tikt ārā sociāli adekvāti, nepazemojot un neizliekot publiskai parādei, bet nodibinot uzticības saiti. Pēc sarunas un notikušā analīzes būtu jākļūst bērna sabiedrotajam. Nostāties viņa pusē un, piemēram, neteikt par notikušo tētim vai audzinātājai, ja mazais to lūdz. Taču noteikti pārliecināties, ka nočieptā manta ir atdota,» uz sadarbību aicina psiholoģe.
Tomēr ne vienmēr pa kluso paņemto iespējams tikpat klusi nolikt vietā. Tāpēc mammai vai tētim, neiesaistot bērnus, vajadzētu aprunāties ar otru šai notikumā iesaistīto pieaugušo (skolotāju vai vecāku) – mums gadījās tāda nepatīkama situācija, bet esam to visu izrunājuši un vienojušies, ka atliks vietā. «Ja skolotājs tam nepiekrīt un tomēr sarīko publisku tiesu, tas ļoti iedragā bērna uzticēšanos,» brīdina Aiga.
Nevajadzētu arī
mainīties ar mantām
Svešas mantas mājās var parādīties ne tikai tāpēc, ka tās nočieptas, bet, izrādās, – samainītas. Taču arī šajā gadījumā vajadzētu sekot nopietnai, atklātai, bet labvēlīgai sarunai ar bērnu.
«Pirmkārt svarīgi ir pamanīt šo cita lietu un jautāt, vai mainīšanās abus apmierina, kad manta tiks atdota un vai par to zina arī otra bērna vecāki. Mazajam jāsaprot, ka visas lietas bērniem gādā mamma un tētis. Turklāt samainītā manta var salūzt vai pazust. Tāpēc šādu mainīšanos nevajadzētu veicināt. Tad jau labāk sarunāt aizbraukt pie otra bērna ciemos un izspēlēties ar viņa mantām,» iesaka A.Jankevica. Viņa piebilst, ka mainīšanās, kas notiek pirmsskolas izglītības iestādē, nekādā ziņā nav pedagoga atbildība, bet iesaistīto bērnu vecāku savstarpēja komunikācija.
«Ja svešu mantu paņemšana atkārtojas, tas nozīmē, ka iztrūcis kāds no iepriekšminētajiem posmiem – fakts nav pamanīts, nav bijusi nopietna saruna un plāna, kā visu atrisināt,» vēlreiz atgādina psiholoģe, mudinot uz vērību un kļūšanu par bērna atbalstu. Tad vēlākos gados nevajadzēs cīnīties ar rafinētu melošanu un zagšanu.
