Pagājušās nedēļas nogalē biju Igaunijā, kur apmeklēju Tallinu un Pērnavu. Mani pārsteidza, ka sabiedriskais transports Tallinā deklarētajiem iedzīvotājiem ir par brīvu un tas, ka igauņi ir gaužām nemanāmi cilvēki.
Man viņi šķita varbūt pat neaizsniedzami un tā arī neizdevās saprast, vai viņi pārsvarā ir laipni vai nelaipni. Viņi vienkārši ir ļoti klusi, un man pat gribētos lietot vārdu “ēteriski”.
Tallina nav mana mīļākā pilsēta
Igaunijā esmu bijusi jau pāris reizes. Man jāatzīst, ka Tallina nav mana mīļākā pilsēta. Tās dīvainais izkārtojums manī vieš haotisku sajūtu, un man šī pilsēta, lai piedod igauņi, nešķiet visai skaista. Senatnīgais saplūst ar ziemeļnieciski modernajām stikla gigantmājām, taču šī saplūšana izskatās neveikla – it kā uz pirmskara un padomju mantojuma būtu uzsēdinātas kosmiskas stikla cepures.
Ielas ir nokaisītas ar maziem akmentiņiem, jo tā ir izplatīta metode skandināvu valstīs. Tā esot ērtāk, dabai nekaitīgāk un izdevīgāk, nekā lietot smilšu un sāls maisījumu.
Dzirdēju kādu teicienu, kurš Igaunijā esot ļoti izplatīts – “Laiks būtu labs, ja tikai Dievs nebūtu latvietis”. Neviens gan man nevarēja pateikt, no kurienes tāds teiciens radies, taču Latvijas vēstnieks Igaunijā Kārlis Eihenbaums vien noteica, ka tādas jau ir tās kaimiņu būšanas – pilnas palamām, kurām nudien nebūtu jāmeklē izcelšanās saknes.
To, lūk, mēs varētu no
igauņiem mācīties!
Tallinas vecpilsēta ir slavena ar savu viduslaiku atmosfēras radīšanu un noturēšanu. Visur ir manāmas viduslaiku stila ēdnīcas, veikaliņi un dīvaini tērpti jaunieši. Vasarā Tallinā arī notiek viduslaiku festivāls. Kopš 1997.gada Tallinas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tallina ir viena no vislabāk saglabātajām Eiropas viduslaiku pilsētām. Līkumainais bruģēto ieliņu tīmeklis saglabājies gandrīz neskarts kopš 11.-15.gadsimta. Visas svarīgākās ēkas un baznīcas, tāpat arī pilsētas iedzīvotāju un tirgotāju dzīvojamās mājas ar klētīm un noliktavām ir saglabātas sākotnējā izskatā vēl kopš viduslaikiem.
Igauņi vispār ir tādi “tradīciju piesavinātāji”. Dziesmu svētkus un dziesmoto revolūciju viņi uzskata tikai par sev unikālu un piederošu tradīciju. Pērnavas mērs Tomass Kivimagi mums lepni stāstīja, ka Igaunijā ir visattīstītākā zemledus makšķerēšana un Latvijā tādas noteikti neesot. Mēs gan iebildām, bet mērs neizpratnē jautāja: “Kāpēc tad jūsējie tik bieži braukā pie mums?”
To, lūk, mēs varētu no igauņiem mācīties! Kaut kam pieķerties un nest to pasaulē kā sev unikālu. Tas nekas, ka kaut kas tāds ir arī citos pasaules nostūros. Galvenais, ka paši var lepoties.
