Virgīnija Veļķere, Nodarbinātības valsts aģentūras Alūksnes filiāles vadītāja
Tas ir tikai
stereotips
Jauniešu bezdarbs nav tas lielākais. Lielāka problēma ir ar ilgstošajiem bezdarbniekiem.
Ir vajadzīgas darba vietas, lai motivētu jauniešus strādāt. Vēl, protams, ir vajadzīga kāda specialitāte. Ir ļoti grūti jaunieti iesaistīt darba tirgū, ja viņam ir tikai vidējā izglītība. Tādu jauniešu ir daudz gan Alūksnes, gan Apes novados. Mēs piedāvājam dažādus kursus, bet ir arī cilvēki pat bez vidusskolas izglītības un pat bez pamatizglītības. Tādus cilvēkus ir grūti iekārtot darbā, jo pat tiem, kuriem ir kāda specialitāte, ir grūti atrast darbu, jo viņiem nav pieredzes.
Ir ļoti maz darba devēju, kuri izsaka vēlmi pieņemt darbā šādus jauniešus. Tā problēma būtu jārisina šajā jautājumā. Ja nav vakanču, tad mēs nekādi nevaram palīdzēt. Darba devēji negrib uzņemties atbildību par šiem jauniešiem. Mēs jau jaunieti vienkārši neuzdāvinām darba devējam. Viņam ir jāmaksā arī nodokļi, un ne kurš katrs ar to grib nodarboties. Ja darba devējam nav vajadzīgas darbarokas, tad tas ir tikai saprotami, ka šajā darba vietā nav iespējams radīt kādu lieku darba vietu.
Programmā “Atbalsts brīvprātīgajam darbam”, protams, samaksa ir tīri simboliska. Darba devējam no tā arī netiek nekāda nauda, taču jaunietim ir iespēja iegūt pieredzi, redzēt, kā darbojas darba tirgus. Tā ir ļoti vērtīga pieredze, un Alūksnes un Apes novados ir biedrības, kuras vēlas pieņemt šos jauniešus.
Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka jaunietim, vismaz līdz 22 gadiem, vispirms ir jāiegūst izglītība. Citādāk iznāk, ka uzreiz pēc vidusskolas jaunietis nāk pieteikties kā bezdarbnieks, bet Nodarbinātības valsts aģentūrai nebūtu jābūt pirmajai vietai, kurā viņš vēršas pēc vidusskolas beigšanas. Tas ir tikai stereotips, ka jaunieši arī ar izglītību nevar atrast darbu.
Verners Kalējs, uzņēmējs
Ko gan tāds puika var!
Eiropas Savienība ir gatava mums iedot ļoti lielas summas, kā tas bija arī saistībā ar tā saucamo “simtlatnieku” projektu. Tā nauda, aptuveni 24 000 000 latu, tika ļoti nelietderīgi izmantota. Ja to izdalītu uz veiksmīgākiem uzņēmējiem, kuri tādējādi varētu attīstīt savu darbību un nodrošināt šiem cilvēkiem darba vietas, rezultāts būtu daudz labāks. Bezdarbnieki tiktu oficiāli pieņemti darbā, viņi maksātu valstij nodokļus, un visiem būtu labāk. Tā ir vienkārši lielā Eiropas politika. Viņi ir gatavi dot miljonus dažādām programmām, kuras realizējot tikpat kā nekas netiek iegūts. Tas viss drīzāk ir tādēļ, lai nevis attīstītu ražošanu, bet gan pretēji – lai mēs neražotu, jo viņi negrib, lai mēs viņiem traucējam. Viņi dod miljonus, lai attīstītu dažādus centrus jauniešiem, bet nebūs nekas saistīts ar praktisko, ar ražošanu. Ja Eiropa atbalstītu uzņēmējus, tad tā būtu cita lieta.
Jaunatne nav ieinteresēta strādāt. Dabā bezdarbnieku kā tādu nav, lai arī ko saka statistika. Ja man vajag atrast strādnieku, tad es to nemaz nevaru izdarīt. Mums ir radīta sociālā sistēma, cilvēks var aiziet pie sociālā darbinieka un visu nokārtot. Mazinās cilvēka vajadzības, un tā viņš arī dzīvo.
Man ir ļoti grūti atrast darbiniekus. Daudzi jaunieši uzskata, ka viņiem viss pienākas un ka viņi nopelnīs, gandrīz neko nedarot. Tie, kuri atnāk, ātri arī aiziet. Jaunatne nav fiziski attīstīta. Ko gan tāds puika, kurš cilājis tikai “peli”, var pie manis padarīt? Viņš piekūst un atmet visam ar roku.
Pie manis ir arī strādājuši cilvēki ar divām augstākajām izglītībām kādus vienkāršus darbus. Viņi ir teikuši, ka es viņus paverdzinu, bet tad es jautāju: “Kas tev to liedz darīt? Radi uzņēmumu, darbavietu un uzaicini mani strādāt. Un tad es vergošu pie tevis!”
Aiva Zalviņa, jauniete no Mārkalnes
Atkarīgs no izglītības sistēmas
Manuprāt, jauniešu bezdarba līmenis ir liels, jo daudzi jaunieši ne mācās, ne strādā. Jaunietim vieglāk ir dzīvot vecākiem “uz kakla”, nevis meklēt darbu, jo tā ir ērtāk un izdevīgāk. Tomēr daudzi arī nevar atrast darbu. Jo zemāks ir izglītības līmenis un mazāka darba pieredze, jo ar lielākām grūtībām jaunieši saskaras darba meklējumos. Darba devēji nevēlas ņemt šādus jauniešus darbā. Protams, daudzi arī par vidējo izglītību vairāk nespēj iegūt, jo nav finanšu, lai dotos studēt uz augstskolu, un nav iespējas arī tikt budžeta grupā. Ja izmācās vienkārši profesiju, arī tad vai nu jaunietim šis darbs nepatīk, vai arī darba tirgū ir maz pieprasīts.
Manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no izglītības sistēmas, bet, protams, vēl vairāk no jaunieša vēlmes atrast un strādāt algotu darbu, kaut vai ar vispārējo vidējo izglītību. Manuprāt, mazināt jauniešu bezdarba līmeni varētu ar iesaistīšanu dažādos kursos, kur iegūst sertifikātu līdzīgi kā Nodarbinātības valsts aģentūrā. Varētu apmācīt jauniešus tajās profesijās, kuras ir nepieciešamas lauku reģionu atbilstošajam darba piedāvājumam, piemēram, lauksaimniecībā, zemkopībā, lopkopībā un tamlīdzīgi, jo strādnieki šajās jomās ir liels trūkums.
Derētu arī atbalstīt finansiāli jauniešus ar labām sekmēm, bet sliktu finansiālo stāvokli, kuri dodas studēt, bet kuriem nav iespēju apmaksāt studijas.
Mana pieredze darba meklējumos nav liela. Dzīvojot Rīgā, problēmu vispār nebija, ko nevar teikt par Alūksni. Galvaspilsētā studiju laikā darbu atradu pāris nedēļu laikā, bet Alūksnē jau gadu – nekā. Īpaši jau te arī nemeklēju, jo domāju, ka pagaidām neko neatradīšu, un plānoju doties uz citu pilsētu. Protams, ja atrastos darbs Alūksnē, nekur nebrauktu, jo dzimtā puse tomēr mīļāka.
