Kas mūsu lauksaimniekus sagaida nākamajos gados, par to Smiltenē sprieda “Lauksaimnieku apvienības” biedri no Vidzemes, arī no Alūksnes novada. Viņi tikās ar Eiroparlamenta deputātu Alfrēdu Rubiku, kuram vienīgajam no Latvijas ir balsstiesības Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā.
Nevienlīdzība saglabāsies septiņus gadus
“Pilnīgi piekrītu “Lauksaimnieku apvienības” līdzšinējam valdes priekšsēdētājam Ivaram Ādamsonam, ka Latvijas lauksaimnieku cerības ir gaisušas, jo ES daudzgadu budžetā 2014. – 2020.gadam ir noteikts – joprojām saņemsim zemākos tiešmaksājumus. Tas nozīmē, ka par ražošanas attīstību un atbalsta palielinājumu nevar runāt, jo maksājumus paredzēts izlīdzināt tikai 2019.gadā. Bet ko darīt līdz tam laikam? Nevienlīdzība saglabājas,” uzskata Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Kadiķi M.A.” īpašnieks Mārtiņš Augstkalnietis.
Viņš atzīst, ka lielās saimniecības izdzīvos, bet mazajām un vidējām saimniecībām draud iznīcība. Tām uzsākt ražošanu vai pilnveidoties būs ļoti grūti, tāpēc iespējams, ka daudzi lauku cilvēki emigrēs no valsts. “Jautājām Eiroparlamenta deputātam, kā iziet no situācijas. A.Rubiks atzīst, ka acīmredzot ir jārēķinās ar 13,1 procentu, par ko ir panākts maksājumu palielinājums. Eiropas Savienībai neesot, kur ņemt naudu lauksaimniecībai. Tāpēc viņš kā vienīgo iespēju iesaka vērsties Eiropas Savienības Konkurences padomē ar tiesvedību, prasot nodrošināt visām dalībvalstīm vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Polija to jau esot nolēmusi darīt, tāpēc rīkoties vajadzētu arī Latvijai,” uzsver M.Augstkalnietis.
Prasme cīnīties vēl jāmācās
A.Rubiks atzīst – nelaime ir tā, ka Latvija ir valsts, kas prasa. Bet lielās valstis, kuras dod, negrib samazināt maksājumus saviem vēlētājiem. Turklāt tie nav tik miermīlīgi kā Latvijā, kas brauc uz Briseli dziedāt. Kad tur sabrauc beļģi, vācieši un franči, tad parlamenta ēka tiek aplieta ar pienu un krējumu, tiek sadedzināti līdzatvesti ērmi un arī kāda mašīna, lai ugunsdzēsējiem būtu, ko darīt, kaut gan par to ir jāmaksā sods. A.Rubiks secina, ka ir jāmācās cīnīties. Viņš nedomājot, ka Latvija ir kaut ko panākusi sarunās, jo nākamgad tiešmaksājumi tiks palielināti piecām valstīm, turklāt arī tādām, kuras nebrauca uz Briseli un necīnījās.
Nepamatotas esot cerības panākt tiešmaksājumu palielināšanu ar mūsu valsts papildu atbalstu, jo tāda rīcība Eiropas Savienībā ir aizliegta. “Tagad lauksaimnieku organizācijas izvirza prasības valdībai, kas nespēja panākt to izpildi Eiropas Komitejā. Lauku attīstībai vajadzētu ne mazāku finansējumu kā šajā periodā – tāda ir Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes nostāja,” skaidro M.Augstkalnietis.
Prasības izvirza valdībai
Zemnieku organizācijas jau izveidojušas prasību sarakstu, kas būtu jāīsteno, lai palielinātu vietējo ražotāju konkurētspēju Eiropā un attīstītu lauku saimniecības. Līdz šim Eiropas Savienības un valsts atbalsts mazajām saimniecībām bija aplikts ar ienākumu nodokli, bet lielajām saimniecībām tā nebija. Lauksaimnieki prasa nodokli neuzkraut nevienam – ne uzņēmuma, ne iedzīvotāju ienākuma nodokli, kamēr Latvijā tiešmaksājumi nav sasnieguši 80 procentus no vidējā līmeņa. “Nedomājam sēdēt saliktām rokām un gaidīt. Neticu, ka ir vēl kāda valsts, kur subsīdijas tiek apliktas ar nodokli,” saka zemnieks. Lai gan prasību izpildei vajag papildus tikai 11 miljonus latu, pagaidām netiek solīts tos piešķirt. Par papildus ieņemto 28 miljonu latu sadali tikšot lemts pēc pieprasījumu izvērtēšanas no visām ministrijām.
