Kad Alūksnē nav ko darīt, tad pašam ir jācenšas kaut kas radīt. Kad es atgriezos šeit no Varšavas, man šķita, ka esmu nokļuvusi pēdējā pasaules nostūrī un mani te gaida tikai posts. Draugu man te nebija, jo visi bija aizdevušies kaut kur citur.
Lēnām sāku iepazīt aizvien tuvāk cilvēkus, sāku staigāt uz Alūksnes Bērnu un jauniešu centru, rīkot dzejas lasījumus savā dzīvoklī… Centos darīt visu, lai aizpildītu to tukšumu, kurš manī bija izplēsts. Un es varu derēt, ka daudziem te tādi tukšumi ir. Vai nu jūs arī esat atgriezies no citas vietas uz šejieni, vai arī jūsu tuvinieki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, vai arī bērni devušies studēt. Ierastā vide pēkšņi paliek tukša, un es varu derēt, ka daudzi no jums ir jutušies kā vakuumā. Izsūkti, tukši, bezcerīgi. Un katram mums ir tiesības uz laiku, kad varam sūkstīties, padoties un nolaist rokas. Taču kas notiek pēc tam? Cik reizes esmu dzirdējusi, ka Alūksne jau ir miests, te nekas nenotiek, viss ir pagrimis.
Man arī tā šķita tad, kad es šeit atgriezos no lielās Varšavas, no saviem izlolotajiem sapņiem. Bet tad es iemīlēju šo vietu! Mazas sarunas, savu stūrīti, sava veida brīvību. Es gan nenoliedzu iespēju, ka varētu vēl uz kādu laiku aizdoties dzīvot kur citur, taču es pavisam noteikti esmu mainījusies un kļuvusi par Alūksnes mīlētāju. Cilvēki, kuri saka, ka te nekā nav, ir dažādi. Vieniem nav darba, un tas ir skumjš iemesls. Tad tiešām šeit arī var nekā nebūt. Citiem ir vēl kādas problēmas. Bet ir vēl tādi, kuri šiverējas ar saviem draugiem pa spēļu zālēm, sēž mājās un nekā, itin nekā cita neredz. Neredz, ka ar divriteni var izbraukāt kaut vai visu novadu, neredz, ka ar draugiem var ne tikai piedzerties, bet arī uztaisīt tējošanu, ievērojot visas tējas dzeršanas tradīcijas. Ja esi vientuļš, arī tad var doties uz bibliotēku vai ar interneta palīdzību sākt plānot savu pasaules apceļošanas plānu, lai beidzot atrastu sevi. Var rīkot savā dzīvoklī literatūras vakarus vai šaha pulciņus. Durvis var atvērt ne tikai tuvākajiem draugiem, bet dažādiem cilvēku stāstiem.
Arī es kādreiz teicu, ka Alūksne ir pēdējā vieta uz zemes, kur es vēlētos ilgstoši uzturēties – te nekā nav, nekas nenotiek! Izrādās, notiek gan! Pededzē ir apbrīnojamas tradīcijas, Zeltiņos – neizpētīta karabāze, Veclaicenē – skaista daba, mazās pagastu bibliotēkas ir kā miera ostas, Apē jaunieši pilsētas centrā būvē rampas snovbordošanai un pašā Alūksnē arī ir kur iet, ja ar “kur iešanu” nesaprot tikai pasākumu apmeklēšanu izklaides vietās.
Tā vietā, lai nākamreiz kaut kur teiktu vai rakstītu, ka Alūksnē jau nekā nav, padomāsim, ko mēs vispār gribam un vai mēs kaut ko paši darām, lai šeit kaut kas būtu.
