Kad pirms diviem gadiem Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam maratona skrējiena laikā radās veselības problēmas, viņa ārstēšanai tika vākti ziedojumi. Lats pie lata, un rezultātā tika savākti vairāk nekā 180 000 latu. Toreiz nevienam…
Vai cilvēki, kuri cīnījušies, strādājuši, mēģinājuši radīt labākus dzīves apstākļus, nav pelnījuši palīdzību? Vai ziedojumus drīkst saņem tikai nabadzīgi ļaudis? Un cik tieši nabadzīgiem jābūt, lai varētu lūgt palīdzību? Slimības un nelaimes nenāk brēkdamas. Tās pielavās klusi, nevienu nebrīdinot. Skaudra ir patiesība, ka netiek šķirots – bagāts vai nabags, to var gadīties piedzīvot ikvienam. Vai daudzbērnu ģimenei, uzzinot par nelaimi, būtu jāpārdod dāvanā saņemtais neremontētais dzīvoklis? Vai jāatsakās no auto, ko, izrādās, aizdevuši labi draugi? Vai jāaizmirst par pārējiem diviem bērniem, jāatsakās no visa, arī darba, un jādzīvo necilvēcīgos apstākļos? Vai palīdzību var lūgt vien bomži, kuri pārdevuši visu iedzīvi un nezina, ko dara viņu bērni?
Arī ikdienā tepat, Alūksnē, nācies dzirdēt rūpju nomāktu cilvēku stāstus. Viņi gan nesūkstās par ziedojumiem, bet par pabalstiem. Vai tādēļ, ka pirms darba zaudēšanas un nabadzības skaršanas dzīvots labi, tagad nedrīkst lūgt ne santīma? Ja arī likums pieļautu, tad, baidoties no citu cilvēku nosodījuma, pēc palīdzības netiek iets. Vai māmiņa, kura viena audzina divus dēlus, strādā gaterī un pati cīnās, nebūtu reiz pelnījusi palīdzīgu roku? Viņa neprasīs, taču patiesībā tā malkas krava, ko ved kaimiņam dzērājam, būtu ļoti, ļoti vajadzīga viņai. Viņš paprasīja, sita dūri pie krūtīm un teica: “Man pienākas!” Tas nekas, ka nekad nav strādāts un vienīgā aizraušanās ir “divlitrenes” cilāšana. Var saprast, jo likums ir likums, taču man nesaprotama ir citu cilvēku attieksme – skaudība un prieks, ka beidzot tam veiksmīgajam arī neiet. Mazpilsētās un lauku ciemos, kur cits citu pazīst jau no bērna kājas, tā ir skarba realitāte. Un visi aizrautīgi skatās līdzi, kā nu šķetināsies kādreiz veiksmīgā cilvēka dzīve. Tas saucas – vietējais kino.
