Reiz puisītis pie kādas privātmājas redzējis uzrakstu “Pārdod kucēnus”. Saņēmis dūšu, viņš devies pie māju saimnieka un jautājis, cik tad kucēni maksājot.
Reiz puisītis pie kādas privātmājas redzējis uzrakstu “Pārdod kucēnus”. Saņēmis dūšu, viņš devies pie māju saimnieka un jautājis, cik tad kucēni maksājot. Atbilde skanējusi – no 30 līdz 50 dolāriem. “Bet man ir tikai divi dolāri un 57 centi,” atteicis zēns un sapratis, ka viņš nevarēs iegādāties kāroto draugu. Te no mājas stūra izskrējuši kucēni. Visi vienlīdz skaisti un mīļi.
Tikai pēc kāda brīža pieklumpačoja neizskatīgs, novārdzis un klibs suņuks. Puisītis jautājis, cik tas maksājot. Saimnieks smaidot atteicis, ka to atdodot par velti, jo tas nekad neskriešot, nevarēšot lēkāt un spēlēties. Tas esot nekam nederīgs, un esot jādomā, vai kāds vēlēsies tādu suni. Zēns bija sarūgtināts. Viņš saimnieka rokās iespieda divus dolārus un centus, apsolīja katru mēnesi maksāt 50 centus, līdz būs samaksājis visu summu. Un, tikai ejot projām, zēns uzlocījis bikšu staru un vīrietim parādījis savas kājas protēzes. Paņēmis klēpī suņuku un solījis tam mīlestību. “Es nevaru skriet un lēkāt, arī tu nevari. Mums kopā būs labi,” sacīja zēns.
Veseli cilvēki sūrojas un gaužas par grūtībām. Meklē iemeslus savām neveiksmēm un nelaimēm. Savas problēmas uzskata par pasaulē būtiskākajām un lielākajām, kurām atbildes noteikti nav. Bet ir cilvēki, kurus pārējie atzinuši par sabiedrībai liekiem. Slimiem. Nevajadzīgiem. Tiem, kam darba nevajag. Kam laimes nevajag. Dzird runājam: ja jau veselam nav darba, kur lai to atrod slims cilvēks?
Esmu satikusi daudzus cilvēkus, kam jau no dzimšanas vai dzīves laikā atņemts kaut kas tik svarīgs, kas neļauj skriet, saskatīt, saklausīt, sataustīt un izjust šo pasauli. Tomēr nekad viņus neesmu redzējusi nomāktus un neapmierinātus ar dzīvi. Dusmīgus vai neiecietīgus. Turklāt gandrīz visi atzīst, ka citiem klājas vēl grūtāk, tādēļ viņiem nav tiesību gausties. Viņi savas dzīves pavērsienā nevaino ne likteni, ne Dievu. Ir daudz stiprāki un bagātāki sirdī nekā tie, kam šūpulī ielikts viss. Zēns, kas paņēma slimo sunīti, zināja, cik sāpīgi būt citādam. Viņš spēja izprast otra sāpes. Arī suņa.
Lasot par popdīvu, kinožvaigžņu problēmām (pametis miljonārs draugs, saderināšanās gredzens ir pārāk lēts, iecerētajā villā mitinās spoki, neviens dizaineris nav pašuvis pieņemamu kleitu un citām) kļūst nelāgi, jo citur nelielā koka gultiņā guļ bērns, kam abas kājas ir nejutīgas. Citur meitene priecājas par gredzenu, kas izveidots no margrietiņas, un to, ka savai māsai var atdot pusīti maizes rieciena, ko slimā mamma, smagi strādājot, ar grūtībām nopelnījusi. Bet cits zēns, kas nekad nav redzējis saules spožumu un zāles zaļumu, spēj apliecināt, ka ir laimīgs, ka viņam neko citu nevajag, kā tikai vienreiz ieraudzīt pasauli un braukt pie auto stūres.
