Dators varētu kļūt par vienu no labākajiem mūsu dzīvesbiedriem. Viņš mums sniedz zināšanas, izklaidē, kad ir vienmuļi, kad ir skumji – mierina un palīdz pievārēt mājasdarbus. Līdz, kā kādā šausmu filmā, mēs attopamies, ka esam viņa varā….
Kad es biju vēl bērns, vislielākā izklaide bija spēlēt videospēles “Super Mario”, “Arktiskais pingvīns”, “Bombermens”. Un arī mēs spiedzām: “Žmiedz viņu nost! Sit, sit!” Bet dzīvē gluži agresīvi neesam kļuvuši. Varbūt tāpēc, ka mēs vēl darījām arī ko citu – cēlām štābiņus, braukājām ar velosipēdu, sēdējām šūpolēs un skraidelējām pa pagalmiem. Mēs nesēdējām visu laiku pie televizora vai datora un negrimām tajā līdz pazušanai. Mums bija arī cita dzīve, manuprāt, daudz interesantāka. Reiz es redzēju bērnus sēžam pie datora un spēlējam zivju ķeršanas spēli. Lauki! Vasara! Taču viņi nevis taisa makšķeres un rok sliekas, bet sēž piesmakušā bibliotēkā.
Nezinu, kas tajā datorā tāds ir, kas izzog tavu dvēseli, bet arī es bez tā vairs nevaru mierīgi pasēdēt mājās.
Es neticu tam, ka tikai dators vien var bērnā radīt agresivitāti, un ticu, ka bieži vien vecākiem tas ir kā iegansts, kā pamatojums tam, kāpēc viņu bērni dara šo vai to. Bet dators stāv mājās, televizors arī un jūs varat ietekmēt to, ko jūsu bērns skatās, ko spēlē. Vismaz mājās.
Fermu novākšana un akvāriju tīrīšana sociālajos tīklos kļūst svarīgāka par īstu augu audzēšanu, īstu tārpu pētīšanu. Es to gribētu nosaukt par “pikseļslinkumu”, jo tādi dārzi un akvāriji jau neprasa dižas rūpes. Viens klikšķis un viss gatavs. Un, manuprāt, atkarību rada fantāzijas trūkums, kas noved pie slinkuma. Pieņemsim, ka fantāzija arī ir muskulis, tāpēc tā jātrenē, jo pretējā gadījumā tā atrofējas.
Reiz es dzirdēju kādu bērnu audzināšanas speciālisti sakām, ka vecākiem ir viegli bērnu nosēdināt pie televizora vai datora, lai tikai būtu klusums. Tiesa, vai tad daudzi tā nedara? Un tie, kuri saka, ka tas ir slikti, laikam nekad nav redzējuši spiedzošu un kaitinošu bērnu. Mums nav laika un tad arī nav spēka spēlēties ar bērniem, jo arī mūsu fantāzija jau sen ir sačākstējis muskulis un esam kļuvuši atkarīgi no tā paša, no kā bērni un jaunieši tagad – no lēta, viegla un ātra mierinājuma, ātras un vieglas izklaides. Un nepamanām, ka sen jau esam kļuvuši atkarīgi un vainojam tikai jauniešus, kuri turpretī vaino vēl kādu citu. Un neviens neuzņemas par sevi un citiem atbildību, bet ļauj to darīt pikseļauklēm, un tādā virtuālā telpā tas, kam bija jākļūst mums par palīgu, kļūst par mūsu nedraugu. Tādu lipīgu, saldu un lavierīgu mūsu laika un fantāzijas ēdāju. Es domāju, ka tādu atkarību ir radījis tas, ka pasaule tagad ir datora monitora attālumā un nekas daudz vairs nav jāmeklē un jāfantazē. Viss kaut kā tiek pienests uz megabaitu paplātes, un mēs ēdam bez sāta un gala.
