Ne vienam vien gadījies atrasties mežā pērkona laikā.
Ne vienam vien gadījies atrasties mežā pērkona laikā. Stāsti par pārdzīvoto iztēlē reizēm ir fantastiski, bet tas, kuru būs pārsteidzis zibens mežā vēlu vakarā vai naktī, iespaidus neaizmirsīs uz mūžu. Zibens ir skaista dabas parādība. Cilvēks pret to cenšas būt piesardzīgs.
Mežā, sevišķi vasarā, mēdz uzturēties daudz ļaužu un pērkons un zibens var pārsteigt arī pieredzējuši tūristu vai ogotāju.
Veicina mežs
Uzskata, ka zibeni sekmē augu valsts, mežs. Pēc angļu botāniķa Venta domām, koku lapotne, zāle izdala atmosfērā daudz organisko vielu, kurām, tālāk sadaloties, rodas (plus) joni. Tie uz mākoņa virsmas arī rada elektriskos lādiņus. Zinātnieks apgalvo: pirmkārt, augu vielās, kas izdalās dzīvības procesos, ir tāds pats enerģijas daudzums, kāds zibenim negaisa laikā. Otrkārt, zibens pavada negaisus tieši tajās vietās, kur ir meži, augu valsts. Tāpēc visbargākie pērkona negaisi plosās virs džungļiem, tropiskiem mežiem, bet virs tuksnešiem, okeāniem un polāriem apgabaliem tie ir reti, vietām nemaz nav sastopami. Okeānos, pat ekvatoriālajā joslā, pērkons dzirdams ir daudzreiz mazāk nekā uz cietzemes. Treškārt, mērenajā joslā pērkona sezona sākas pavasarī, lapu plaukšanas laikā, un beidzas rudenī, nobirstot lapām un nokalstot zālei.
Zibeņo visā pasaulē
Negaisu skaits uz planētas ir liels – miljoniem gadā. Dažādās vietās tie ir nepārtraukti. Vieni nav beigušies, citi sākas, un katru sekundi līdz pat simtam zibeņu “iesper” zemē. Visvairāk to ir Lavas salā, zibens uzliesmojumi tur gadā novēroti 220 dienas. Meksikā ir bijušas 140 bargu pērkonu dienas. Kāda negaisa laikā Alpos zibens noplaiksnījis 1000 reizes 14 minūtēs, citā vietā 3500 pusotrā stundā. Āfrikā, ekvatoriālajā joslā, vienā stundā zibinājis 7000 reižu, citreiz arī vairāk. Kalifornijā ir vieta, kur zibens ir rets viesis, to redz vidēji divos gados reizi. Tā ir Santamarijas pilsēta ar apkārtni. Zibens ir skaista un interesanta dabas parādība.
Džungļos zibeni raksturojis poļu ceļotājs un publicists Arkādijs Fīdlers: “Kādā naktī sākās kas briesmīgs. Tūkstošiem zibeņu saplūst vienā uguns stabā, mežs zaigo un laistās spokainā iluminācijā. Par maz būtu teikts, ka tādu skatu nevar aizmirst; grūti vispār noticēt, ka kaut kas tāds var atgadīties. Tādi ir zibeņi tropu džungļos, zaļajā ellē.”
Kalnainos apvidos, kur gaisa kustība intensīva, pērkona dienu ir apmēram trīs reizes vairāk nekā līdzenumā. Pērkona negaisi sevišķi bieži un bīstami vietās, kur ir metāla rūdas. Pērkons ziemā grand vidēji reizi desmit gados, tikai Melnās jūras piekrastē ziemā tie ir biežāk. Ziemā pērkons cilvēkam šķiet pārsteidzošs.
Negaisa mākonī var uzkrāties liels elektriskās enerģijas spēks. Tā pietiktu, lai 10 miljonu cilvēku lielu pilsētu apgādātu ar gaismu un enerģiju visu negaisa laiku. Zibens pārspēj divu miljonu automašīnu motoru jaudu. Elektrība tuvojas zemei ar lielu ātrumu, sasniedzot 100 kilometrus sekundē (lielgabala šāviņa ātrums nepārsniedz divus kilometrus sekundē).
Nodara zaudējumus
Zibens upuru skaits gadā uz planētas ir tūkstošos. ASV statistiķi rēķinājuši, ka viņu valstī vien ik gadu iet bojā apmēram 500 cilvēku, vēl vairāk ir ievainoto. No tiem 10 procentu cilvēku zibens ir skāris zem kokiem. Pārējos mājās, klētīs un vairāk nekā pusi atklātā vietā. Zibens radītos ugunsgrēkos sadeg lielas vērtības. Bijušajā Padomju Savienībā no katrām 100 koka ēkām piecas nodega no zibens. Cariskajā Krievijā gada laikā zibens nodedzinājis ap 3000 zemnieku māju. Var minēt arī meža ugunsgrēkus. No apmēram 200 000 gadījumiem, kas notiek pasaulē gadā, zibens rēķinā ir ap trīs procentiem, pārējie cilvēku vainas dēļ.
Senāk zibens ir bijis daudz aktīvāks – pirms 40 līdz 50 miljoniem gadu tas palīdzēja priežu mežos, kas auga Baltijas jūras vietā, rasties dzintaram.
Cilvēka piesardzība
Zibens bojā kokiem ne vien stumbrus, bet skujkokiem arī vainagdaļu. Bojājumi ir atkarīgi no elektriskā lauka īpatnībām koka vainagā, stumbrā un sakņu sistēmā. Pieņemts, ka zibens apdraudētība palielinās ar ūdens daudzumu stumbrā, kas ir atkarīga no koku sugas un augsnes mitruma. (Jo lielāka ir koku mitruma pakāpe, jo augstāka elektrības vadāmība, tātad arī zibens apdraudētība.)
Zibens biežāk bojā tos kokus, kuriem dziļākas saknes (ar mietsakni), un tos, kam kreveļaina miza, tātad – vecākus kokus. ASV zināms, ka zibeņi visvairāk sperot mamuta kokos. Papelēm, skābaržiem, baltalkšņiem, bērziem un citiem kokiem ar gludu mizu lietus ūdens stumbru virsmu labi samērcē, un tā kalpo kā zibens novedējs. Tas nenotiek kokiem ar kreveļainu mizu. Ja tā ir nelīdzena (lādiņiem ūdens nav pieejams), strāva ieiet dziļāk stumbrā un saskarē ar sulu izveidojies tvaiks ar lielu spēku saplēš stumbru. Novērots, ka zibens sper tajos kokos, kuros trāpījis līdz lietum, saslapinātiem kokiem vairāk cieš tikai miza, bet koku bojā maz.
Visvairāk cieš ozoli
Uzskaitot zibens bojātus kokus, noskaidrojies, ka cietušo koku sugas bijušas šādas: ozols – 85, egle – 21, skābardis – astoņi, priede – septiņi, pārējās sugas – seši procenti. Tātad ozolā zibens sper visbiežāk, un zem tā nekad nedrīkst meklēt patvērumu: ar dziļo sakņu sistēmu ozols ir labi iezemēts. Par vēl bīstamāku uzskata papeli. Žurnāls “Ļesnoj Duh” (1912) zibens pievilkšanas spējas kokiem izskaidro ar koksnes mitrumu un dažādu ķīmisko sastāvu. Koki, kas vairāk satur cieti, ir labi elektrības vadītāji. Ja ir vairāk sveķu un taukvielu, elektrību vada sliktāk.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē interesanti rakstīja “Gazeta Ļesovodstva i Ohota” par bērzu. Daudzi apgalvo, ka nav manījuši gadījumu, ka zibens iespertu bērzā. Indieši, ņemot to vērā, tik stipri tic un paļaujas uz bērzu, ka, negaisam tuvojoties, iet slēpties zem šī koka. Pēc mežzinātnieku novērojumiem, zibens reti bojā baltalksni, kļavu, kastaņu, dižskābardi un bērzu. Pētījumos noskaidrots, ka biežāk un stiprāk zibens bojā skujkokus.
Novērots arī, ka zibeņi sper galvenokārt tajos kokos, kas aug ūdens āderu krustpunktos vai virs āderēm. Te vietā pieminēt stārķa gudrību. Viņš savu ligzdu labprāt būvē kokā, staba galā vai ēkas korē, kas atrodas āderu krustpunktos, bet zibens te “atkāpjas”. Šī iemesla dēļ stārķi tautā dēvēja par svēteli.
Šveices dabas pētnieks Loladons, kas pētījis zibens iedarbību uz dažādām koku sugām, novērojis ko interesantu. Lai gan zibens papeles nesaudzē, nav atrasta neviena, kuras vainagu būtu bojājis zibens spēriens. Šo parādību izskaidro ar to, ka koksnei piemīt liela spēja vadīt elektrību, un ieteic šīs sugas stādīt dzīvojamo māju tuvumā zibens novedēja vietā. Visbiežāk zibens iesper ozolā. Vismazāk cieš dižskābardis, kuram ir gluda miza. Zibens var bojāt arī veselas koku grupas. Tad tā bojājumi kokaudzēs veido “pērkona logus”, kas raksturīgi egļu audzēm.
Nebojā masveidā
Atsevišķus zibens bojātus kokus var uziet biežāk, bet masveida bojājumi ir reti sastopami. Tāds gadījums noticis Čerņigovas apgabala Ičņas pilsētā zaļajā zonā 50 gadu vecā egļu kultūrā. Negaisā zibens iespēris divos ozolos blakus egļu audzei. Pēc apmēram divām nedēļām sāka nokalst skujas apkārtējām eglēm, kaut stumbriem bojājumu nebija. Jūnija beigās šo ozolu apkārtnē nokalta 51 egle.
Acīmredzot lietus, nomērcējot zemes virskārtu, padarīja to par labāku elektrības vadītāju nekā zemes dziļākie slāņi. Elektriskais lādiņš, sasniedzis ozola sakni, sazarojās augsnes kārtā un paralizēja egļu seklo sakņu sistēmu.
Dažreiz šādos “logos” nokalst līdz trīs hektāriem meža. Ja mistrojumā ar egli gadās lapu koki, tie paliek augot. Logveida bojājumus zibens var radīt arī tad, ja kokiem ir saaugusi sakņu sistēma.
Pievilina zibeni
Zibens “pievilināšanai” nozīmīgs ir koka vecums, lielums un atrašanās vieta.
Kā mežam, tā atmosfērai ir mainīgs elektrības spriegums, kas ir savstarpējā atkarībā. Katram kokam piemīt bioelektriskais potenciāls atkarīgs ne vien no koku stāvokļa, bet arī no atmosfēras elektrības. Izmēģināts, ja augus no atmosfēras elektrības izolē ar metāla tīkliņiem, pasliktinās augšana.
Novietojot jutīga milivoltmetra kontaktus zem koka mizas kambija slānī, tas tūlīt rādīs koka bioelektrisko potenciālu. Daži milivolti “plus” virzienā liecina par labu, veselīgu koku, slimību rāda milivolti “mīnus” virzienā.
Mērījumi rāda, ka bezlietus laikā koku lapu dzinumu virspusē uzkrājas samērā liels negatīvās elektrības lādiņš, kas lietus laikā samazinās.
Zibens visbiežāk bojā atsevišķi augošus, kā arī grupā augošus kokus ar augstāku vainagu, kas izceļas pārējo vidū. Kokus ar piramidālu, asu galotni bojā zibens biežāk nekā kokus ar apaļīgu vainagu.
Kur ir patvērums
Lai mežā pērkona laikā justos drošāk, jāizvairās tuvoties augstiem, savrupiem, vientuļiem kokiem tuvāk par desmit metriem vai patverties zem tiem. Nekādā gadījumā nedrīkst slēpties zem kokiem, atbalstoties pret stumbru. Visdrošāk ir atrasties zem mazākiem kokiem, pašam, pēc mežzinātnieka profesora M. Tkačenko ieteikuma, būt pusguļus. Ja vēlaties nostāties tuvāk stumbram, tad tikai dienvidpusē. Zibens parasti kokam sper ziemeļpusē, kur audu šūnas ir blīvākas, lielāks mitrums un mazāka pretestība.
Ieteicamāk atrasties lielu koku vai akmeņu apkaimē, ne tuvāk par desmit metriem no tiem vai starp diviem kokiem, kas ir 20 līdz 25 metru attālumā viens no otra, arī zem nelielas eglītes. Negaisa laikā var atrasties arī meža pļaviņā. Uzturoties pļavā vai uz lauka, nav ieteicams slēpties siena vai salmu kaudzē, kā arī nepabeigtās vai sabrukušās celtnēs. Bīstami atrasties augstās vietās (kalnā) vai pauguru virsotnēs. Klajā laukā vislabāk nogaidīt reljefa nelielos pazeminājumos vai nogāžu piekājē. Jāatbrīvojas no metāla priekšmetiem.
Kā ziņots presē, Zviedrijā izgudrota ierīce, kas brīdina par zibens spērienu piecas minūtes iepriekš. Šajā laikā var mainīt atrašanās vietu. Kam piemīt spēja noteikt ūdens āderes, nenogaidīs negaisu zem tāda koka, kas atrodas to krustpunktā.
Zibens ir varena un reizē skaista dabas parādība. Tikai mazliet piesardzības, un var būt mierīgs šī skaistuma vērotājs.
