Alūksnes tautsaimnieku biedrībā “ALTA” līdz ar novadu izveidi nav pārtraukta sadarbība starp Alūksnes un Apes novadu uzņēmējiem, jo biedrība joprojām iestājas par abu novadu uzņēmēju interesēm. Armands Musts ir biedrības valdes priekšsēdētājs vairākus gadus, bet biedrības aktivitātēs iesaistās ilgāk nekā desmit gadus.
– Kas šobrīd “ALTAi” ir aktuālākais?
– Darbojamies, apmeklējam dažādus pasākumus, ko rīko Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Darba devēju konfederācija (LDDK), Eiroreģions “Pleskava-Livonija”, pašvaldības. Cik aktīvi esam paši, tik mūs arī atpazīst, bet ne vienmēr klātbūtne un aktīva darbošanās dod vēlamo rezultātu. Pirms 12 gadiem biedrībai bija lielāka sadarbība ar Alūksnes rajona padomi un Alūksnes pilsētas domi, šobrīd liela atbalsta nav – ir dialogi ar Alūksnes novada pašvaldību, sadarbībā ar pašvaldības informācijas aprites speciālisti notiek aktuālākās informācijas apmaiņa. Tālākais jau ir uzņēmēju ziņā, cik un kā viņi to izmanto. Pieņemu arī kritiku, kas vērsta uz mani kā vadītāju. Varbūt ir laiks arī biedrībai pamainīties. Jebkurā gadījumā aicinām iesaistīties jaunus uzņēmējus ar “jaunām asinīm”. Jāatzīst, ka uzņēmēji ir kūtri – viņi labprātāk tiekas šaurā domubiedru grupā pa nozarēm, bet uzņēmējs jau pats izvēlas savu dzīves un darbības ritumu.
– Kāds spēks ir biedrībai?
– Biju biedrībā arī, kad strādāju Alūksnes pilsētas domē – tad procesus varēju ietekmēt no abām pusēm. Pirms diviem gadiem cerējām sadarbību izveidot ar Alūksnes novada domi – kā vienošanās dokumentu starp LDDK un vietējo uzņēmēju biedrību, kā to praktizē arī citās pašvaldībās. Gribējām sadarbību, kas apliecinātu, ka esam viens otram vajadzīgi, lai uzņēmējiem uztic padomdevēju lomu jautājumu izskatīšanā, bet pašvaldība nebija gatava šādu vienošanos parakstīt… No šobrīd Alūksnes novada domē ievēlētajiem deputātiem lielākā daļa pārstāv uzņēmējdarbību dažādās jomās, ir pietiekami labi situēti, ar lielu pieredzi, labiem rādītājiem darbībā. Mans pieņēmums ir, ka pašvaldībai ar to arī pietiek un citus uzņēmējus nemaz nevajag… Uzņēmēji ir cilvēki, kuri strādā paši, veido uzņēmumus, maksā nodokļus, dod darbu – viņi visi šeit ir un jārunā ir ar visiem. Mums varbūt nav izdevies uzburt ideālo sadarbību, bet tajā pašā laikā pašvaldība nevar tik krasi norobežoties no citiem uzņēmējiem. Īpaši lielākās aktivitātēs jābūt striktai nostājai kopā ar pašvaldību. Jābūt vienotiem un jārada apstākļi, lai Latvijā atgrieztos aizbraukušie un uzsāktu šeit uzņēmējdarbību nozarēs, kur ir tirgus. Turklāt jāņem arī vērā, ka nevaram atgriezties laikā pirms simts gadiem – šodien ir cits dzīves ritms un prasības. Ja arī valsts pagriezīs seju pret saviem iedzīvotājiem, uzņēmējiem nomalēs, tad ir cerība.
– Cik Alūksnes un Apes novados ir uzņēmēju un kādas ir galvenās darbības jomas?
– Par precīzu skaitu datu man nav. Latvija jau vēsturiski ir agrāra valsts, kur dominē zemkopība. Lielākajām prioritātēm jābūt tam, ko mums devusi daba, vēsture, lauksaimniecība. Otra joma ir viss, kas saistās ar koksni, tās audzēšanu, izstrādi, pārstrādi un gatavās produkcijas ražošanu, radot pievienoto vērtību. Te ir uzņēmēju uzdrīkstēšanās riskēt un atrast īsto produkciju, noieta tirgu ārvalstīs. Eiropas tirgus ir liels, bet tas jau ir pārsātināts. Esam mentāli saistīti ar Austrumu tirgu, pietuvināti tam ģeogrāfiski, mums nav valodas barjeras, tomēr šajā jomā jābūt arī valsts atbalstam.
– Nereti arī mūsu puses uzņēmēji juridisko adresi izvēlas reģistrēt Rīgā, nevis Alūksnē.
– Tas nav nekas jauns, bet tā arī nav neārstējama slimība. Savulaik tas vairāk bija saistīts ar Valsts ieņēmumu dienesta darbības formām. Raugoties no nacionālpatriotiskā viedokļa, šāda uzņēmēju rīcība nav laba, bet tajā pašā laikā Latvijā likumdevējs to ir atļāvis. Daļēji to veicina arī tirgus nosacījumi. Nopietni uzņēmēji tā nemētājas – to vairāk dara tie, kuri uzskata, ka var lavierēt.
– Jau vairākus gadus uzņēmējdarbībai pieejami Eiropas fondu līdzekļi. Cik naski to izmanto?
– Visaktīvāk apgūst Lauku atbalsta dienesta programmas. Ja darbība ir stabila, grāmatvedība kārtībā, nav nodokļu parādu, ir biznesa plāns, tad tas ir ļoti liels atbalsts. Tiek izmantotas arī Hipotēku un zemes bankas atbalsta programmas. Tiesa, daļa uzņēmēju ir kūtri vai arī viņiem ir “astītes” – nodokļu parādi, kas neļauj pieteikties projektiem. Šobrīd valsts ir izsludinājusi tā dēvētās nodokļu brīvdienas, dzēšot maksājumu kavējumus. Tiem, kuriem nebija lielu parādu, šī ir iespēja tos nomaksāt, sarosīties un atsperties, jo krīzes laikā nespēja nokniebt “sliktās astītes”. Šis ir labs risinājums, ko valsts piedāvājusi nodokļu jomā, tāpat kā pašvaldības saistībā ar nekustamā īpašuma nodokļa parādiem. Līdz ar to uzņēmēji var startēt arī vietējos, mazajos iepirkumos pakalpojumu sniegšanai, jo līdz šim daudziem tādas iespējas nebija. Ekonomiskā krīze ļāvusi cilvēkiem pārdomāt savu rīcību, pārkārtot uzņēmuma darbību, optimizēt, izvēlēties pareizos kadrus.
– Jūsuprāt, vai Alūksnes novada uzņēmēju maksāto nodokļu naudu tērē lietderīgi?
– Neesmu iedziļinājies Alūksnes novada pašvaldības budžeta sadaļās, bet, kopš izveidots novads, pašvaldības darbs kļuvis sarežģītāks – tērējot budžeta naudu, ir jāpārredz visa teritorija. Ar svirām, kas ir tās rokās, pašvaldībai jārada apstākļi, lai uzņēmējiem šeit būtu pievilcīga vide darbībai – vispirms gādājot par infrastruktūru. Pašvaldības budžets jāveido plānveidīgāk, nevis pēkšņi kādai vajadzībai jāpiešķir nauda. Katram uzņēmējam ir svarīgi iespēju robežās justies komfortabli savas pašvaldības teritorijā: būt saprastam, uzrunātam. Bet to, cik rentabls uzņēmējam ir ražošanas vai pakalpojuma process, nosaka tirgus, nevis pašvaldība.
– Darba devēji saka, ka trūkst labu strādnieku, bet vai uzņēmējs darbiniekam vienmēr maksā pienācīgu atalgojumu?
– Uzņēmējs var samaksāt to, ko viņš var. Protams, darba ņēmējs vienmēr vēlētos vairāk. Bet, ja uzņēmējs tiešām nevar samaksāt vairāk, tad abiem jārod kompromiss, piemēram, samazina darbinieku skaitu, atstājot labākos un palielinot viņiem atalgojumu. Uzņēmējs ir ieinteresēts noturēt darbiniekus – to var izdarīt ar atalgojumu vai iekšējiem bonusiem.
Jā, labus darbiniekus atrast ir grūti. Savu artavu tajā devusi arī tā dēvētā “simtlatnieku” programma, kas ļoti degradēja uzņēmējdarbības vidi. Valstij to vajadzēja virzīt nevis caur pašvaldībām, bet uzņēmumiem, piesaistot Nodarbinātības valsts aģentūru un pašvaldības. Šos cilvēkus vajadzēja iesaistīt darbā uzņēmumos ar domu, ka perspektīvā viņiem tur varētu būt pastāvīga darba vieta. Piemēram, valsts varētu maksāt savu daļu algas, bet uzņēmējs – nodokļus, un ieguvējs būtu darbinieks. Naudu iztērēja nelietderīgi, samaksājot pabalstus, bet tam atdeves nav.
– Ko vajadzētu darīt, lai pierobežā attīstītu uzņēmējdarbību?
– Jau 1.novembrī Pleskavā un pavasarī Veru uzņēmējiem no mūsu novadiem, Igaunijas un Krievijas būs savstarpēju kontaktu dibināšanas iespēja jeb partneriāts. Tā ir iespēja Krievijas uzņēmējiem pēc tam Latvijā radīt kopuzņēmumu vai kļūt par investoru un izvērst darbību jau Eiropas Savienības tirgū. Ir arī mazās sadarbības formas, piemēram, tūrismā. Jāatzīst, ka šogad mūsu novadā bija ļoti liels Krievijas tūristu pieplūdums – mērāms simtos, kas nakšņojuši Alūksnē. Arī tas ir veids, kā mazajiem uzņēmumiem piesaistīt klientus, veidot jaunus kontaktus. Šodien neviens neko uz paplātes klāt nenesīs – tā nekad arī nav bijis. Pašam ir jāizprot, ko tu vari, darīsi, un jāpiedalās, jo iespējas ir – vajag tikai izmantot. Daļa Krievijas uzņēmēju uzskata, ka paši gana vareni, bet ir arī jaunāka gadagājuma uzņēmēji, kuriem ir interese sadarbībai kokapstrādē par individuāliem ražojumiem. Izskanēja pat piedāvājums mūsu speciālistiem aizbraukt pastrādāt Krievijā un pamācīt strādniekus tur, jo viņiem ir problēmas ar kvalificētu darbaspēku.
Katrā ziņā viss ir pašu rokās. Latvijā vajadzētu attīstīt amatniecību, jo ne visiem jābūt lieliem uzņēmējiem. Vēl pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija spēcīgi amatnieki – no paaudzes paaudzē. Tad sekoja pārrāvums, nebija pārmantošanas, un tagad viss jāsāk no jauna. Arī Alūksnes īpatnība ir tā, ka visapkārt bijuši amatnieki.
