Ar zelta burtiem orientēšanās sporta vēsturē ierakstīts paliks 2012.gada 17.jūlijs, kad alūksnietis Edgars Bertuks izcīnīja Latvijai pirmo zelta medaļu pasaules čempionātā orientēšanās sportā. Vēl spilgtāku un neparastāku šo notikumu vērta Edgara tēva Ulda Bertuka apņemšanās kājām aiziet no Strautiņiem, kur dzīvo orientierista vecāki, līdz Rīgai, apliecinot – Edgara sasniegumu sākums ir ģimenes kopējais vaļasprieks.
“Protams, ir jābūt iemeslam iet kājām uz Rīgu. Tiesa, vajadzīga arī veselība, lai to spētu paveikt. Tā tikai no malas šķiet – kas tur ko neiet. Domāju – katram, kuram kājas ir veselas, vajadzētu kaut reizi mūžā pamēģināt, kā tas ir – noiet lielāku vai mazāku attālumu divās dienās. Tad varēs spriest, vai 100 metrus līdz veikalam vajadzētu braukt ar mašīnu,” skaidro U.Bertuks. Tiesa, viņam ir pamatīgs sportiskais rūdījums – savulaik bijis sporta meistars biatlonā, bet orientēšanās ir vaļasprieks joprojām. Turklāt U.Bertuks piedalās Tartu maratonā un citās slēpošanas sacensībās.
– Kā radās doma, kuru daudzi uzskata par absurdu?
– Tā radās pavasarī kādā treniņā, kad netālu no mājas izgāju paskriet. Tur visapkārt ir vietas, kur esmu skrējis kopā ar Edgaru, kad viņš vēl bija mazs. Iespējams, tāpēc dzima šī apņemšanās, taču toreiz nevienam par to nestāstīju. Tiesa, nevarēju paredzēt, ka Edgars čempiona medaļu iegūs pasaules čempionātā Šveicē. Tur ir kalni un akmeņi, tāpēc vieglāk startēt ir vietējiem, arī franču un čehu sportistiem, kuriem kalnains apvidus ir ierasta vide. Edgaram būs 28 gadi, kad vēl var skriet sacensībās un gūt panākumus. Bet ir jābūt reālistam – starti ar rezultātu, par ko saņem medaļu, ir uz iespēju robežas – no sevis tiek izspiests viss.
– Tātad Edgars medaļu izcīnīja agrāk un arī iet uz Rīgu vajadzēja agrāk, nekā bija paredzēts?
– Paredzēt rezultātus sportā – tas nav kā rakt dārzu ar lāpstu vai strādāt cītīgi, lai uzceltu māju. Var būt tikai vīzija vai apņemšanās censties sasniegt mērķi. Jā, bija doma, ka Somijā Edgars varētu kādā distancē, visticamāk, garajā, izcīnīt medaļu vai vismaz būt tuvu tai. Taču iznāca stipri labāk. Edgars bija ļoti labā sportiskā formā tieši skriešanā, jo pati orientēšanās var būt saistīta ar veiksmi un arī kļūdām. Orientēšanās sports ir tuvs biatlonam, kas ir mans sporta veids. Tajā var šaut, cik labi vien iespējams, bet, ja nav ātrs distancē, tad nevar iekļūt pirmajā desmitniekā vai divdesmitniekā. Orientēšanās sportā ir tāpat – ir ļoti ātri jāskrien. Ja vēl spēj izdarīt visu ar karti un izdodas, tad ir teicams rezultāts. Pirmie četrdesmit labākie orientieristi Eiropā un pasaulē visi ir profesionāļi, mēs te, Latvijā, sitamies, kā nu kurš spēj. Tikai nesen Edgars ir kļuvis par profesionālu sportistu. Turklāt doma bija par medaļu vispār, pēc kuras iegūšanas tad es ar velosipēdu brauktu līdz Rīgai. Ar velosipēdu esmu braucis, patrenētos un divās dienās tiktu galā. Pusceļā – Jaunraunā – dzīvo Edgara sievas vecāki, tur varētu pārnakšņot. Normāli. Tikai pēc tam radās jautājums, kā būtu tad, ja Edgars vinnētu. Toreiz tas šķita kā slima suņa murgi, bet atbilde bija – tad jāiet kājām. Tāpēc sākotnējais plāns bija jāpārstrādā.
– Droši vien noiet gandrīz 200 kilometrus nebija viegli.
– Optimistiskais variants bija, ka līdz Rīgai aiziešu četrās dienās, bet tomēr bija vajadzīga vēl daļa no piektās dienas, nakšņojot pie draugiem orientieristiem. Divus vakarus lija, tāpēc agrāk beidzu iet. Nav jau vairs vasara, lai turpinātu ceļu slapjām kājām. Pēc pirmās dienas šis pasākums šķita pesimistisks. Acīmredzot biju uzņēmis pārāk strauju tempu, tāpēc sevi manīt lika veca vaina celī – tas sapampa. Vakarā biju Viestura Dandena mājā Gaujienā, kur darīju, ko varēju, lai turpinātu ceļu. Aptieka vakarā ir slēgta, taču, par laimi, mājas aptieciņā atradu vajadzīgās zāles. Liku arī ledus kompreses. Nākamajā rītā vietējie orientēšanās sporta aktīvisti iedeva velosipēdu gadījumam, ja nevarētu paiet. Taču tas noderēja apmēram astoņu kilogramu smagās mugursomas vešanai. Varēju velosipēdu stumt un kājai bija vieglāk, kad uz muguras nebija jānes lieks svars. Otrās dienas vakarā Jaunraunā ieradās arī Edgars, kas atveda zāles. Pēc trešās dienas nakšņoju Siguldā, kur dzīvo Alīda Ābola, kas savulaik bijusi Latvijā titulētākā sieviete orientieriste. Ceturtajā dienā Edgars un arī viņa draugs kādu ceļa posmu gāja kopā ar mani, tad iešana ir jautrāka. Grūti ir tad, kad esi viens. Sevišķi garlaicīgi un vienmuļi ir taisnie ceļa posmi, tad prieks, ja kāds vismaz piezvana. Edgars secināja, ka iet ir pavisam citādi nekā skriet – strādā citi muskuļi. Viņš nogāja apmēram 28 kilometrus un atzina – nav vienkārši, ir jāpierod. Pēc ceturtās dienas Edgars mani aizveda pie sevis uz Rīgu. No rīta aizveda atkal pie Garkalnes tilta, nogāju pēdējos 25 kilometrus un finišēju pie Brīvības pieminekļa pulksten 14.30. Pēdējos 12 kilometrus ar mani kopā gāja arī Edgars. Vakarā jau biju mājās, izjutu gandarījumu, ka es to spēju.
– Tas nozīmē, ka gājāt visu dienu bez apstājas?
– Sāku iet 27.septembrī mazliet pēc 7.00. Tā kā sākumā temps bija par ātru, iecerēto ceļa posmu veicu jau līdz 18.00, bet vajadzēja iet lēnāk un izmantot laiku līdz 19.00. Tā bija kļūda. Jau otrajā dienā sapratu – nedrīkst steigties, ik pēc stundas vajag pasēdēt 7 – 8 minūtes, lai atpūtinātu muskuļus. Pirmajā dienā veicu 42 kilometrus – tātad skriešanas maratona distanci, otrajā – 38, trešajā – 46 kilometrus, bet pēdējās – mazāk. Paldies visiem, kuri mani atbalstīja!
– Kur pašlaik ir Edgars?
– Viņš ir devies kāzu ceļojumā uz Ķīnu, kur atpūtīsies kopā ar sievu un draugu. Skriet un trenēties tur, protams, nevarēs. Trešdien pulksten 11.00 viņi izlidoja no Rīgas uz Berlīni, bet vakarpusē no turienes – uz Pekinu. Pēc drauga un arī vedējtēva ieteikuma laikus tika iegādāta ceļazīme, kad bija atlaides.
– Nākamgad Somijā būs pasaules čempionāts orientēšanās sportā. Ko darīsit, ja arī tajā Edgars izcīnīs medaļu?
– Psiholoģiski tas ir daudz grūtāk nekā pirmo reizi. Tu zini, ka vari, un tas ir pluss. Bet, no otras puses, ir šaubas un stress – ja nu neizdodas vai gadās kļūdīties. Tas nozīmē, ka būtībā viss jāsāk no jauna kā pirmajā reizē. Ja atkal tiks izcīnīta medaļa, vēl domāšu… Vispirms jāizdara secinājumi par paveikto. Man ar katru gadu kļūst grūtāk izdarīt kaut ko tādu, jo jaunajiem spēks nāk klāt, bet man iet mazumā. Bet gan jau kāda doma radīsies.
