«Mammīt, kā es rados? Un kā tas brālītis tiks laukā no tava punča? Kāpēc jūs ar tēti guļat vienā gultā?» šie jautājumi noteiktā vecumā izskan teju katrā ģimenē. Dažiem vecākiem tie liek sarkt un bālēt, citiem strikti izvairīties no atbildes, vēl kādiem izgudrot pasaciņas par bērniem kāpostos vai arī beidzot zinātniski pastāstīt, kā nu tās lietas notiek. «Patiesībā tas ir dīvaini – labprāt apspriežam, kādi salāti katram garšo, bet runāt par seksuālajām attiecībām, kas arī ir dabiska dzīves šķautne, bieži bez ķiķināšanas nespējam. Jāsaprot, ka bērns piešķirs lietām tādu pašu nozīmi, kā piešķiram mēs,» psiholoģe Aiga Jankevica iedrošina mammas un tētus uz atklātu un godīgu sarunu. Jautājums vien, cik tālu patiesībā vēlams aiziet, lai tā neizrādītos pārāk «nesagremojama» bērna saprašanai.
Pagaidi, tu vēl esi mazs!
«Kā es piedzimu un no kurienes esmu, tāpat kā interese, kur palika ome, kad nomira, pieder pie eksistenciālas dabas jautājumiem. Bērnam tie kļūst aktuāli trīsarpus līdz piecu gadu vecumā, un katrā ziņā uz šiem jautājumiem viņam vienmēr būtu jāsaņem atbilde. Nedrīkstētu parādīties «atšūšanas» frāzes – pagaidi, tu vēl esi maziņš, nevaru tev izstāstīt! Ja nepastāstīs vecāki, to izdarīs kāds cits un, iespējams, bērnu šokējošā veidā,» brīdina psiholoģe.
Viņa piebilst, ka stāsta saturs atkarīgs pirmkārt no vecāku vērtību sistēmas. Kāds šos eksistenciāli svarīgos jautājumus uzlūko caur Dieva prizmu, cits meklē atbildes evolūcijas teorijā. Tomēr agrāk vai vēlāk lieta nonāks arī līdz fizioloģijai. Īpaši, ja ģimenē gaidāms vēl viens mazulis. Bērns taču redz, kā aug mammas puncis un pēc tam mājās parādās jauns cilvēciņš!
Ņemt talkā multfilmas
Runāt bērnam saprotamā valodā, neuzspiest sarunu un nestāstīt vairāk, kā viņš prasa, ir galvenie principi, kas būtu jāievēro, atverot mulsinošo seksa jautājumu lādi, norāda A.Jankevica.
«Manuprāt, šajā ziņā vecākiem nav labāka palīga par grāmatām, žurnāliem un animācijas filmiņām, kur bērniem saprotami aplūkoti šie jautājumi. Piemēram, es pati veiksmīgi izmantoju veco labo «Zīlītes» pielikumu. Kopā ar meitiņu šķīrām lapu pa lapai un lasījām. Mēģināju gan šo stāstījumu padarīt viņai vēl saprotamāku, mīkstinot tādus vārdus kā spermatozoīds un dzimumakts. Taču kopumā meitai ļoti patika. Neķiķināja. Tas nebija nekas piedauzīgs, ne tabu, bet vienkāršs stāsts, kā rodas bērni,» savā pieredzē un pārdomās dalās Aiga.
Aiz «slēgtām durvīm»
Tomēr dabisko lietu patiesības atklāšanā ir kāda robeža. Psihologi secinājuši, ka, to pārkāpjot, bērniem var rasties psihoemocionāla trauma. Tāpēc erotiska un pornogrāfiska satura literatūrai un videomateriāliem, kā arī pašu vecāku seksuālajām attiecībām vajadzētu palikt «aiz slēgtām durvīm».
«Ja vecāki guļ vienā istabā ar bērnu un vēlā vakara stundā, piemēram, grib paskatīties erotisku filmu vai paši pamīlēties, jābūt ļoti pārliecinātam, ka mazais ir cieši aizmidzis, pagriezies ar muguru vai gultiņai priekšā ir kāds aizslietnis. Jo mazāks bērns ierauga vai izdzird sev neizprotamas skaņas un darbības, jo traumējošāk tas ir. Viņš nesaprot, kas tur notiek. Kliedz taču, kad ir slikti, kad kādam dara pāri!» tēlo A.Jankevica.
Ja tomēr vecākiem viņu seksa laikā uzskriets, atkal noteikti vajadzīga saruna bez aizspriedumiem un ķiķināšanas. Nākamajā dienā un vislabāk trijatā, turpina psiholoģe. «Vienkārši jāpastāsta – tev gadījās būt par liecinieku tam, ko mēs, pieaugušie, labprāt darām. Man tas patīk un mammai arī!» saka priekšā Aiga.
Mīlestības izpausme līdz robežai
Robežai tāpat jābūt tajā, kā vecāki viens otram ikdienā izrāda mīlestību. «Pirmkārt bērnam ir jāredz vecāku atklātās mīlestības izpausmes. Mūsdienās ir ļoti daudz ģimeņu, kur dzīvo līdzās, neizrādot nekādu pieķeršanos – ne emocionālu, ne fizisku. Vecāki neapskaujas, nesabučojas, nesaka, ka mīlu, nesadodas rokās. Tā mazajam veidojas greiza izpratne par kopdzīves jēgu,» norāda A.Jankevica.
Robežu viņa velk, kad mīlestības izpausmes pietuvojušās seksuālām darbībām, un vecāki saprotot, kad tā pienākusi. Taču pieaugušajiem nevajadzētu pašiem baidīties un ieaudzināt bērnā bailes no sava ķermeņa kailuma, piebilst psiholoģe. Protams, tas nenozīmē sevis izrādīšanu un demonstrēšanu. Taču nav nekā nosodāma, ja, mazajam redzot, mamma vai tētis, piemēram, kails pieceļas no gultas un dodas apģērbties.
Iemācīt
pieklauvēt
Ir dažādi veidi, kā vecākiem rīkoties, lai viņi netiktu pieķerti intīmā un privātā situācijā, un pieaugušie arī to parasti labi zina, kad atvases miegs ir visciešākais, cikos viņš pārradīsies no skolas vai ies ciemos pie draugiem. Atslēgu vai krampīti durvju priekšā Aiga gan neatbalsta.
«Tas nozīmē ko aizliegtu un rada vietu fantāzijai – kas tur notiek? Vai nevajadzētu palūrēt pa šķirbiņu? Un ko darīt, ja naktī bijis briesmīgs sapnītis, bet netieku pie vecākiem?» modelē psiholoģe, «iebarikādēšanās» vietā iesakot ieviest pieklauvēšanas sistēmu. «Tai jābūt ģimenes vienošanās, kuru respektē arī vecāki un neiet bērna istabā bez pieklauvēšanas un uzaicinājuma. Tā ir savstarpējas cieņas izpausme jebkurā laikā. Arī pa dienas vidu, kad vecāki savā istabā vienkārši lasa grāmatu,» respektēt privāto telpu un darīšanas aicina A.Jankevica.
