Vidzemes katoļu jauniešu dienās Alūksnē viesojās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
– Kā jums patīk Alūksne?
– Esmu bieži bijis Alūksnē, un tā ir viena no skaistākajām pilsētām Latvijā. Te jums ir pilsēta, ezers, salas, jauki cilvēki un pats Gliks! Ozoli jau ir tikai ozoli, bet tie simbolizē ko daudz vairāk. Te lielā mērā ir izveidojusies valoda, kurā mēs runājam, un Alūksne ir viena no Latvijas centrālākajām kultūras vietām. Tāpat kā Vācijā literārā valoda milzīgi paplašinās līdz ar Bībeles tulkojumu. Mazliet jau sava republika jūs esat, jo jāmēro tik tāls ceļš, taču jauki, ka tagad ceļš, kurš ved caur Jaunlaiceni, ir noasfaltēts. Ir arī prieks, ka galvenā iela Alūksnē būs skaista un līdzena.
– Vai mazpilsētu garīgums atšķiras no lielpilsētu?
– Astoņus gadus esmu kalpojis Saldū, un tas ir ļoti atšķirīgi – būt garīdzniekam Rīgā, Alūksnē vai Saldū. Šeit tu izej uz ielas un satiec savu draudzi. Rīgā es varu pat nemeklēt kontaktu ar cilvēku veselu gadu, pat ne draugus, ja mums nav intensīvi kopta draudzība. Rīgā garīguma, sadraudzības kopšana ir daudz anonīmāka. Lielpilsētās ir daudz vairāk iespēju, jo brauc dažādi viesi, uzstājas kori, taču es uzskatu, ka tas skaistais ir tajā, ka Dievs katrā draudzē ir ielicis visu pilnību. Tur ir pilnīgi viss, lai cilvēks iemantotu pestīšanu, viss, lai satiktu Kristu un lai dvēsele būtu laimīga, ja tikai mēs gribam un mākam to paņemt. Nav jāceļo ne uz Rīgu, ne Jeruzalemi, lai to iegūtu. Tā ir cilvēka izvēle, ko sniegt apkārtējiem – prieku vai galvassāpes. Labāk jau ir dot prieku.
– Mūsdienu sabiedrība bieži vien pieprasa kādus konkrētus rīcības modeļus arī jauniešiem. Kā viņiem palikt uzticīgiem pašiem sev?
– Jauniešiem šis laiks ir ļoti sarežģīts. Katrā ziņā tas ir daudz sarežģītāks nekā pirms vairākiem gadiem. Reiz es redzēju gleznojumu klosterī uz sienas – muca, kuras stīpas bija pārplīsušas, un vīns caur dēlīšiem tek dubļos. Zem gleznas bija paraksts “Caur brīvību aizgājis postā”. Sabiedrībā nav īsti skaidru vērtību, nav arī tradīciju ģimenē un nav piederības sajūtas. Jauns cilvēks bieži vien nekam nepieder. Viņš nejūtas piederīgs ne pilsētai, ne kopienai un arī tautai. Bieži vien jauniešu nelaime ir bara instinkts. Esmu redzējis jauniešus, kuri rūgti nožēlo to, ko izdarījuši tikai tāpēc, ka negribas izgāzties draugu priekšā. Jaunietim būtu jāapbruņojas ar biezu ādu pret izsmieklu. Ne tie gudrākie, bet stulbākie savas vērtības diktē caur izsmiekla formu, un to nu gan vajadzētu laist pāri galvai.
– Kas cilvēkam var palīdzēt atrast savu aicinājumu?
– Jaunība ir tāds laiks, kad Dievs īpaši uzrunā cilvēku par viņa mūža aicinājumu. Vajadzētu ieklausīties – ko Dievs man saka, kādai būtu jābūt manai dzīvei un kurp man būtu jāiet. To var noskaidrot, pētot, uz ko man ir talants. Dievs nedod talantu uz kaut ko, uz ko viņš cilvēku neaicina, un otrādi – Dievs neaicina cilvēku uz to, kam viņš nav devis talantu. Izpētot sevi un sekojot savām dāvanām, cilvēks droši var zināt, ka viņš seko Dieva aicinājumam savā dzīvē. Dievs pieskaras cilvēkiem maigi un klusi. Vakarā varam pārdomāt, kas mums deva enerģiju, spēku un gaismu. Tas parasti norāda uz aicinājumu.
– Ko jūs atbildētu cilvēkiem, kuri saka, ka viņiem nav laika apmeklēt svētdienās baznīcu?
– Nez kāpēc cilvēki uzskata, ka Dievs šo attaisnojumu uzskatīs par pietiekami svarīgu. Iedomājieties, ka jūs sarīkojat viesības. Tas ir tāpat kā dzīvē, jo mums ir dažādas attiecības. Mums ir draugi, darbs, skola un lietas, kam veltām savu uzmanību. Tā nu mēs staigājam pa šo viesību zāli un vienu apsveicam laipnāk, otru formālāk, jo tā ir pieņemts. Tad atnāk viesis, kurš ir izglābis par savu asiņu cenu tev dzīvību. Vai tad tu viņam sacīsi – noliec to dāvanu, man tagad nav laika to apskatīties? Kā justos šis cilvēks? Tā mēs arī sakām Dievam, ka mums nav laika. Tas ir ļoti vieglprātīgi arī pret sevi. Cilvēki gaida vecumdienas, lai tikai tad nokristītos. Nodzīvot mūžu bez Dieva ir arī sevis milzīga aplaupīšana. Jēzus 12 gadu vecumā pazuda no vecākiem un viņu atrada templī, sarunājoties ar visgudrākajiem tālaika prātiem. Ja jau tad Jēzus bija tik gudrības bagāts, tad cik tagad mēs no tās varam smelties, kad viņš ir pie Tēva labās rokas. Sevi mēs varam iepazīt tikai tad, kad raugāmies uz savām attiecībām ar Kristu. Rakstot savu autobiogrāfiju vai CV, mēs norādām, kur strādājam, kāda mums ir pieredze, prasmes. Tas it kā par mums ko pasaka, taču, ja patiešām vēlamies uzzināt, kas mēs esam, mums ir jāmeklē, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu. Ja to nav, tad mēs neesam realizējušies.
– Vai baznīcai būtu jākļūst modernākai un kā?
– Ir lietas, ko mainīt nevar, piemēram, Dieva atklāto mācību. Bībele ir Dieva vēstule cilvēkam, un nevaram to mainīt tikai tāpēc, ka tādi ir laiki. No otras puses – baznīcai ir iespēja kļūt laikmetīgākai savās izpausmēs, bet tur ir jāzina mērs. Varam ieviest baznīcā diskotēku rīkošanu, un tas var piesaistīt cilvēkus, bet, ja, piemēram, jaunietim, kurš apmeklējis šīs diskotēkas, dzīvē notiek kas nopietns, kā viņš ies uz šo baznīcu? Mēs varam kļūt laikmetīgāki, bet nevaram pazaudēt dziļumu. Kāds man pazīstams mācītājs Zviedrijā stāstīja, ka parastu dievkalpojumu apmeklē kādi 30 cilvēki, bet tad, kad reizi mēnesī viņš uzrīko džeza dievkalpojumu, sanāk apmēram 700 cilvēku. Viss tas der, ir tikai jāskatās, lai mēs nekļūstam banāli savā tieksmē pēc modernisma.
– Jums noteikti ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kuri vaino Dievu. Vai ir atbilde uz jautājumu – kāpēc pastāv ciešanas?
– Kāds kolēģis reiz man teica, ka no savas laimes var iegūt tikpat daudz, cik no savas nelaimes. Esmu redzējis simtiem cilvēku, kuri nonāk pie Dieva, kad ir notikusi kāda nelaime, bet tikai vienu, kurš sācis meklēt Dievu tādēļ, ka viņam ir labi, un viņš jautā – par ko man tas? Negribētu sacīt, ka Dievs piešķir ciešanas, vienkārši cilvēka izvēles, kuras ved tālāk no Dieva, var radīt ciešanas. Negribu runāt vispārinot, jo dzīve un cilvēki ir dažādi. Paskatieties uz Jaunavu Mariju pie krusta – viņai bija lielas sāpes, redzot, kas notiek ar viņas dēlu, un arī pats Jēzus tika nodots, pātagots, cieta krusta nāvi, bet galu galā no tā izvērtās kas labs. Kad cilvēkiem dzīvē notiek kas slikts, es mudinu atcerēties, ka dzīve ir ļoti gara un mums ir iespēja iziet cauri dažādiem posmiem, un tikai vēlāk mēs varam pavērot, kādu svētību ir nesušas ciešanas. Bieži vien mēs saprotam, ka tie ir bijuši vērtīgākie brīži.
To, ko teikšu tagad, tikai kristietis var saprast. Mēs nevaram būt kopā ar Jēzu, nemeklējot viņu tur, kur ir viņš. Viņš pamatā bija bez pajumtes, atgrūsts, lamāts, nesa ērkšķu kroni. Kādreiz uz savām ciešanām ir vērts paskatīties no šī skatpunkta. Ja kāds mani pazemo, pagrūž, tad viņš faktiski dara to pašu, kas tika nodarīts Jēzum. Šie apstākļi vai cilvēki ļauj man būt tur, kur ir mans Kungs, un būt kopā ar viņu. Ir tādi speciāli garīgie vingrinājumi, kad cilvēks pat lūdz, lai viņš tiek izredzēts šādam ceļam. Neviens cilvēks normālā prātā nelūgs to no Dieva, bet es zinu cilvēkus, kuri vingrinās šādā lūgšanā. Cilvēkam izmisumā es varētu ieteikt iemīlēt Dievu vairāk, lai Viņam tuvāk sekotu, un daudzas ciešanas atkritīs.
– Krīzes laiks jau esot garām, vai arī jūs tā uzskatāt?
– Mēdz sacīt, ka krīze esot cilvēku galvās, bet nu nav tā taisnība. Krīze bija un ir daudziem cilvēkiem realitāte. Ja tev nav ko ēst un esi spiests tā dzīvot, tas ir ļaunums. No otras puses, ir arī kas tāds, kas ir mūsu galvās. Mūsu jaunā ģimene dzīvoja ļoti grūtos apstākļos, bet mēs bijām laimīgi. Mani izmeta no darba skolā par to, ka eju uz baznīcu. Mēs turpinājām apmeklēt dzejas un citus bezmaksas kultūras pasākumus, un tas mūs piepildīja. Mēs piederējām draudzē, un arī tas mūs piepildīja.
