Apes novadā viena no lielākajām zemnieku saimniecībām “Zīļi” līdz šim bija pazīstama ar piena lopkopību un mērķtiecību piena ražošanas modernizācijā. Tāpēc negaidīts bija pārsteigums, secinot – saimnieks Aigars Bremze sācis veidot putnu dārzu, kā arī audzē zilo govi un bronzas laikmeta aitas. Acīmredzot atrasts vaļasprieks, kas ir tuvs sirdij.
Saimniecībā iedzīvojas pāvi un pērļvistiņas
Pagalmā metāla režģu nožogojumā pastaigājas pāvi, skaļi gāgina zosis, brīžiem serenādi savai vistiņai uzdzied kohina šķirnes gailis, tajā, galvas grozot, ieklausās arī balto tītaru pāris, bet visu no augšas vēro dekoratīvie baloži, balti, skaisti un neparasti. Dīķī peld divi melnie gulbji, cēli izslējuši kaklus. Šovasar gulbjus atveda no Cēsu pilsētas parka.
“Būs pagājis vairāk nekā gads, kopš sāku iegādāties dažādus putnus un arī dažus neparastus minidzīvniekus. Cik atļauj rocība, enerģija un brīvie brīži, tik ir paveikts, lai būtu, ko redzēt pašiem un arī citiem. Pagaidām tuvumā nav vietas, kur vēl būtu tāda iespēja,” saka A.Bremze. Protams, ne viss uzreiz izdodas, jo putnu audzēšanai ir vajadzīgas specifiskas zināšanas un pieredze. Saimnieks bija nopircis pīlēnus un zoslēnus, bet pīļu vairs nav. “Palikušas divas zosis, kuras negribēja perēt, lai gan olas bija sadējušas,” stāsta A.Bremze. Viņš secina, ka tītari un pērļu vistiņa ar gaili labi sadzīvo vienā nožogojumā, turpretim divi gaiļi kaujas. Kādu laiku pie tītariem bija arī pāvs, bet to tītars sita, kad tītarienei sāka šķilties mazuļi.
Priecē sprogainais balodis, pāvbalodis un jakobīni
Dekoratīve baloži ar savu izskatu sagādā prieku un estētisku baudījumu. Sprogainais balodis izskatās kā tikko no frizētavas, jo muguras un spārnu spalvas ir vienās cirtās. Pāvbalodis, kas atvests no Rīgas zooloģiskā dārza, izriež krūtis tā, ka galvu gandrīz neredz aiz apaļās guzas, taču asti izplest nekādi nav pierunājams. Saimnieks skaidro, ka putni ir paēduši, tāpēc viņiem trūkst intereses kustēties. “Kad saber traukā barību, pārsvarā graudus, tad putni salaižas pie tiem. Bet pārējā laikā vairāk tup savās laktās,” secina A.Bremze. Viņš pats putnus baro. Jakobīnu baložu galvas nav saskatāmas, kad kuplo spalvu apkakli jeb “parūku” vējš uzpūš pāri tām. Šī baložu šķirne ir radusies Indijā, taču ir starp senākajām arī Eiropā. Anglijā, Beļģijā, Holandē un Vācijā tie atrada otro dzimteni, kurā no neliela baloža ar mazu “parūku” tika izveidots vidēji liels putns, kam pilnībā ar spalvu rotu ir nosegta galva. “Kad gadās redzēt īpaši krāšņu un neparastu putnu, gribas ar to papildināt kolekciju. Taču jārēķinās ar iespējām. Salīdzinot ar citiem putnu dārziem, kas ir veidoti vairāku gadu laikā, man vēl putnu ir maz,” secina A.Bremze. “Zīļos” tos var apskatīt no aprīļa līdz rudenim, kamēr vēl laiks ir pietiekami silts. Taču ziemā tiem ir ierīkotas vietas fermā. Tur jau tagad ir vieta mājas aitu priekštecēm jeb bronzas laikmeta aitām, kurām esot arī ragi. Saimnieks smejas, ka to apskate lai paliek citai reizei.
