Pašmāju mežizstrādes uzņēmums SIA “Pēteris un Co” no Pededzes pagasta šoruden atskatās uz aizvadītiem 20 darbības gadiem. Uzņēmuma īpašnieks Pēteris Melngailis atzīst – 20 gadu laikā uzņēmējdarbībā bijuši dažādi piedzīvojumi, mainījusies arī veicamā darbība.
Pats sev priekšnieks un
padotais
SIA “Pēteris un Co” dibināts 1992.gada 10.novembrī Smiltenē, bet vēlāk mainīja juridisko adresi uz Pededzes pagasta “Cīruļiem”. “Pirmais, kas toreiz darbu sāka, bija pārtikas veikals “Mārtiņš” Smiltenē – veikals tika nosaukts drauga dēla vārdā. Līdz 1996.gadam man bija četri pārtikas veikali un kafejnīca Smiltenes pusē. Vienlaikus sāku nodarboties arī ar mežizstrādi, transporta pakalpojumiem, ko veicu joprojām,” saka P.Melngailis. Visus šos gadus viņš pats sev bijis gan priekšnieks, gan padotais, jo nekad nav baidījies veikt dažādus darbus. Divtūkstošo gadu sākumā P.Melngailis iepirka mežus Pededzes apkaimē un izvērsa darbību šeit. Ar mežizstrādi nodarbojas joprojām – uzpērk cirsmas, izstrādā tās un transportē iegūto koksni. Uz stundas tarifa likmes nodarbina 2 – 3 strādniekus. Uzņēmuma apgrozījums vidēji mēnesī ir 15 000 līdz 20 000 latu, apjoms – aptuveni 1000 kubikmetri koksnes. Pilnu darba slodzi strādā pats, kasiere ir nodarbināta uz 20 stundām, bet grāmatvedības pakalpojumus pērk no specializēta uzņēmuma, savukārt nepieciešamo dokumentāciju gatavo pats.
Samet miljonus maisos
“Savs uzņēmums man bija jau 1991.gadā – SIA “AIP”, ražoju grīdas un logu krāsu. Gāja labi, pa četriem mēnešiem nopelnīju 5 miljonus rubļu! Toreiz bija interesants laiks – pirms “repšu” maiņas bija iespēja iegādāties “Unibankas” Smiltenes filiāli. Sasauca mūs, uzņēmējus, un piedāvāja kļūt par akcionāriem, katram “sametot” pa miljonam. Ar “7.ceļu pārvaldi”, “8.ceļu pārvaldi” negribēju saistības jaunajā biznesā, bija vēl viens privātuzņēmums, ar ko būtu gatavs sadarboties līdzvērtīgi, bet viņu tas neinteresēja. Aizbraucu uz Rīgu formēt dokumentus un saņēmu zvanu, ka mans krāsu cehs esot nodedzis… Uzskatu, ka tā bija ļaunprātīga dedzināšana. Telpas īrēju no “8.ceļu pārvaldes”, ar kuru negribēju kopā būt, viņi man pieprasīja 1,5 miljonus rubļu par telpu remontu. Pārdevu atlikušo krāsu, saistības nokārtoju, tikmēr viss mainījās un privātie nemaz vairs nevarēja iesaistīties banku sektorā. Nopelnītie 5 miljoni man palika – tos saliku trīs maisos, iemetu “žigulim” bagāžniekā uz aizbraucu uz Krieviju, nopirku divus jaunus “Kamaz”,” atceras P.Melngailis. Trīs gadus viņam bijis arī kopuzņēmums ar krieviem Krievijā – P.Melngailim bija celtnieku brigāde, būvēja mājas Maskavā. Pats ar “Kamaz” veda sarkanos ķieģeļus, ar otru “Kamaz” brauca šoferis. “Vēlāk uz jaunā “Kamaz” man pavērās iespēja sniegt transporta pakalpojumus Rīgas firmai – vedu “Auroras” zeķbikses uz Ukrainu. Un kas tik vēl nav darīts – visu nemaz nevar stāstīt!” smaidot saka P.Melngailis.
(Turpinās no 1.lappuses)
Jautāts raksturot uzņēmējdarbības vidi šodien un pirms 20 gadiem, Pēteris Melngailis atzīst – agrāk mežu biznesā varēja nopelnīt vairāk nekā tagad. “Šodien katri 10 santīmi par kubikmetru ir ļoti svarīgi, agrāk 1 vai 2 lati šur vai tur nebija tik svarīgi. Savukārt ceļu infrastruktūras ziņā nekas nav mainījies – tikai pasliktinājies. Tagad ceļus remontē par Eiropas naudu, bet kur paliek Latvijas valsts nauda, ko iedzīvotāji, uzņēmēji samaksājuši akcīzes un ceļu nodokļos?” jautā P.Melngailis.
Labu darbinieku ir maz
Kā darba devējs P.Melngailis atzīst – lai arī valstī un pagastā ir liels bezdarbs, atrast labu darbinieku tikpat kā neesot iespējams. Viņš arī kritizē valstī pastāvošo pabalstu sistēmu, kad pabalstus maksā arī tiem, kuri nemaz negrib strādāt, pieradinot pie regulāriem sociāliem ienākumiem. “Ja cilvēks negrib strādāt, kāpēc viņam par velti nauda jāsaņem? Toties prasības viņiem kādas… Ja vispār piekrīt nākt pie manis strādāt, man jau ir jāmaksā, bet, ja viņš strādā – tad man ļoti daudz jāmaksā, lai arī viņš darbu neizdara, nemaz nerunājot vēl par alkohola lietošanu! Kur palikuši labie strādnieki? Arī no Pededzes daudzi aizbraukuši strādāt uz ārvalstīm. Bet ar šādu valsts attieksmi, kāda šobrīd ir pret tautu, nekas labāks arī nav sagaidāms. Visi gudri runā, bet darbi neseko,” saka P.Melngailis. Viņš uzskata, ka vislielākā politiskā atbildība, turklāt dubulta, par to jāuzņemas Ivaram Godmanim. “Viņš Latvijā likvidēja visu rūpniecību, bet bez rūpniecības valsts nav valsts. Savu roku pielika arī “zaļie” ar saviem uzstādījumiem, jo – varēja taču Jēkabpilī veidot papīra pārstrādes rūpnīcu! Latvijai ir daudz papīrmalkas, ko šobrīd par santīmiem to atdodam skandināviem, bet pēc tam par lielu naudu no viņiem pērkam papīru. Skandināvi jau ņirgājas par mums un nosaka tādu cenu, ka knapi pietiek izstrādei, nedomājot nemaz par peļņu,” secina uzņēmējs.
Valstij jādzīvo taupīgāk
Savs viedoklis P.Melngailim ir arī par “Latvijas valsts mežiem”, kas esot “visas Latvijas mežu izsaimniekotāji, nevis apsaimniekotāji”. “Es nevaru ļaut mežā koksnei sazilēt, jo tad pat puscenu par to nedabūju, bet viņi to var atļauties un pēc tam pārdod par jebkuru cenu, jo nav naudu ieguldījuši. Šo darbinieku mērķis ir saņemt kārtīgas darba algas – pārējais viņus neinteresē. Kad Latvijā sākās krīze, I.Godmanis teica, ka jācērt Latvijas mežs, lai Valsts kasē nauda nāk, bet – tās tur nav joprojām, jo to izlieto sponsorēšanai, meža ceļu būvei, tehnikas iegādei, sava tēla spodrināšanai! Tā ir kliķe, ko nezinu, kā iznīdēt. Neviens šobrīd šo sistēmu nevar mainīt, jo nauda nosaka visu. Nekas jau nav mainījies, kā bija padomju varas gados, kad notika “pa blatam”, tikai tagad tas “blats” maksā zināmas summas,” secina P.Melngailis.
Viņš uzskata, ka Latvijai nemaz nevajadzētu starptautisko aizdevumu, ja valstī iekšēji dzīvotu ekonomiskāk: visu valsts iestāžu, uzņēmumu dienesta automašīnām vajagot noteikt atļauto degvielas limitu mēnesim, ko pārsniedzot jāmaksā no savas kabatas – tāpat kā mežsargiem šobrīd, likvidēt visas uzņēmumu padomes, kur “par velti visi saņem ārprāta naudas”, valsts iestāžu darbiniekiem nemaksāt lielākas algas par 500 latiem. “Tad nevajadzētu pat gadu, lai to naudu dabūtu valsts iekšienē! Visus, kuri valsti noveda līdz bankrotam, vajadzēja sodīt un tiesas ceļā piedzīt naudu atpakaļ!”
Eiropas naudai – bargi
nosacījumi
P.Melngailis uzskata, ka šobrīd Latvijā ir pārāk bargi nosacījumi, lai uzņēmēji varētu apgūt Eiropas fondu līdzekļus darbības attīstībai, jo vispirms ir jāsamaksā par projekta izstrādi, vajag sākumkapitālu, par ko ieceri īstenot, un tikai tad Eiropa atmaksā ieguldīto. “Lai paņemtu bankā kredītu, vajag kaut ko ieķīlāt, tad maksāt procentus. Vajadzēja valsts bankā izsniegt kredītus ar valsts galvojumu uzņēmējam, bet nevienam jau nav intereses to darīt. Esošo sistēmu uztur un veicina Latvijas “100 dumās galvas”, kas tādus likumus ir izdomājuši! Valsts tikai gaida, lai mēs, uzņēmēji un iedzīvotāji, maksājam nodokļus, ko ierēdņiem tērēt, bet tautai pretī nedod it nekā! Šo 20 gadu laikā no valsts neesmu saņēmis nekādu pretimnākšanu, toties ceļi ir slikti, transports tiek lauzts, bet nodokļus valsts palielina. Katru mēnesi nodokļos vien valstij samaksāju 700 līdz 1000 latu,” atzīst P.Melngailis.
Veidos savu gateri
Jautāts, vai pats nav gribējis iesaistīties politikā, lai mainītu ierasto un negodīgo sistēmu, P.Melngailis uzsver – nē. “Savulaik biju komunistiskajā partijā, citādi nevarēju būt darbu vadītājs “7.ceļu pārvaldē”. Zinot cilvēkus, kas šobrīd ir politikā un ko viņi dara, tas būtu “galīgi garām”. Jau 1992.gadā varēju kandidēt “pa blatam”, bet izvēlējos savu uzņēmējdarbību. Ja neproti šmaukties un šmugulēt – politikā nav, ko darīt, jo godīgos tur nevajag,” uzskata P.Melngailis. Viņš neslēpj, ka saņēmis piedāvājumus izbeigt savu uzņēmējdarbību un pāriet strādāt kāda pakļautībā, saņemot darba algu tūkstošos, bet būt kāda pakļautībā viņš vairs nevēloties. “Tad tu tāpat neesi saimnieks, bet man nepatīk atbalstīt muļķīgas lietas tikai tādēļ, ka maksā lielu algu. Nauda – tas nav noteicošais,” domā P.Melngailis. Viņam ir arī mērķis, ko tuvākajā laikā vēlas sasniegt – izveidot pats savu gateri Pededzes pagastā un iegādāties vēl vienu kokvedēju, jo šobrīd ir viens.
