Svelmainā vasaras dienā BMX trasē sacensību laikā mirst jauns sportists. Vēl gadu iepriekš nodeg ģimenes lolota un kopta māja.
Tagad palīdzība nepieciešama jaunākajam ģimenes bērnam, kurš sirgst ar bērnu cerebrālo trieku. Neticībā gribas pārjautāt – vai tiešām runājam par vienu ģimeni? Vai tiešām tik smagas nelaimes skārušas vienus un tos pašus cilvēkus? Vai vispār cilvēki var pārciest tik traģiskus likteņa pavērsienus? Domāju, ka mēs katrs zinām kādu ģimeni, kuru skar viena nelaime pēc otras. Tie ir cilvēki mums līdzās. Labi, strādīgi un godīgi. Viņi pacietīgi cieš vienu dzīves sitienu pēc otra, un vienīgais, ko gribas jautāt – kāpēc, kāpēc jau atkal viņi… Mēdz teikt, ka Dievs uzliek cilvēkam uz pleciem tik smagu nastu, kādu viņš spēj panest. Taču sirds negrib ticēt, ka tik traģiskas nelaimes ir Dieva ziņā.
Un šajā mirklī manu prātojumu pārtrauc kāda gados jauna riteņbraucēja, kura šķērso ceļu, nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Autovadītāji strauji bremzē, signalizē un raida niknus skatienus. Riteņbraucēja turpina ceļu, nepaceļot galvu un izliekoties, ka nekas nav noticis. Nekas jau arī nav noticis, ja neskaita izbīli pašai un autovadītājiem. Tā vien gribas skaļi kliegt un atgādināt sen zināmu dzīves patiesību – dzīvības stīga ir trausla! Te bija un vairs nav… Kamēr viens darītu jebko, lai atgrieztu dzīvē aizgājušu tuvinieku, kāds nemaz nenojauš, cik tuvu bija nelaime, un varbūt vien vienīgo reizi paveicās. Liktenis, nejaušība — katrs to sauc, kā vēlas. Tomēr jāatceras teiciens: sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās.
