Dace Plaude
Sestdien Trapenes pagasta Līzespasta “Baložu” mājās, no kurām netālu ir nacionālo partizānu bunkura vieta, atklāja piemiņas vietu.
“Baložu” māju vairs nav, par tām liecina vairs tikai drupas, taču pagalmā joprojām aug upeņu krūmi, bet velēnā no zemes spraucas ārā miķelītes. “Uz mežsarga Fridriha Puļļas mājām nāca Arsēnija Dreijalta grupas partizāni, kuri izmantoja viņa pirtiņu, un šķūnis, kas bija attālāk no mājām, izmantoja, lai tur varētu nolikt pārtiku,” ieejot mājas pagalmā, stāsta vēsturniece Astrīda Ievedniece.
Iecere izveidot piemiņas vietu radusies jau pirms četriem gadiem toreizējam Apes novada domes priekšsēdētājam Jānim Libertam, kurš tagad devies mūžībā. 2019. gada 15. novembrī Trapenes pagasta Līzespastā jau atklāta piemiņas plāksne Trapenes un Gaujienas pagastu nacionālo partizānu bunkura vietai veltīta piemiņas plāksne un informatīvais stends.
“Trapeniešiem ir liela priekšrocība, jo vēsturnieks Zigmārs Turčinskis ir uzrakstījis grāmatu par Ziemeļvidzemes partizāniem, kurā šie notikumi šeit un tuvējos pagastos ir sīki aprakstīta. Pateicoties arhīvu materiāliem un nacionālo partizānu un to atbalstītāju tuviniekiem, notikumi ir precīzi atainoti. Izpētes rezultātā, kad bijām te ekspedīcijā, Fridriha Puļļas dēls Juris Puļļa no tēva stāstiem sniedza ļoti interesantu bunkura aprakstu un arī zināja pastāstīt, kā tika būvēts pēdējais bunkurs,” saka vēsturniece.
Uz piemiņas akmens atklāšanu kuplā skaitā bija pulcējušies pārstāvji no Alūksnes, bijušā Apes un Smiltenes novada – politiski represēto kluba “Sarma”, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Zemessardzes, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas, tuvējās apkārtnes iedzīvotāji.
Piemiņas brīdi vadīja Inga Liberte. Ar dziesmu visus sveica trapenieši Rihards Baranovs un vīru ansamblis “Runči” (vadītāja Ina Java). Uzrunas teica un piemiņas akmeni atklāja Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš un Trapenes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Šepters, Zemessardzes pārstāvji. To iesvētīja Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Oļegs Jermolajevs. Par nacionālo partizānu darbību tuvējā apkārtnē atmiņās dalījās Uldis Jaukulis. Ierakstā skanēja mūžībā aizgājušā Jura Puļļas balss ieraksts, kurā viņš stāstīja par partizānu grupas darbību un arī atklāja katra tās dalībnieka dzīvesstāstu. Emocionāli klātesošos uzrunāja nacionālā partizāna Jāņa Zvaigznes mazdēla NBS Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes operatīvās daļas priekšnieka Vasilija Koļegova stāstījums par nacionālo partizānu grupu, par vectēvu un to, kā dramatiskie vēstures notikumi ietekmējuši ģimenes likteni.
Piemiņas akmens apkārtnē iestādīja astoņus ozolus, kas simbolizē astoņus partizānu grupas darbības gadus. Pēc ziedu nolikšanas piemiņas brīža dalībnieki vēl nesteidzās izklīst, bet brīdi vēl uzkavējās, lai aprunātos un dalītos savās izjūtās un pārdomās.
Dzīvot dzīves, kas godina varoņu piemiņu
Oļegs Jermolajevs, NBS kapelāns:
“Šodienas pulcēšanās ir apliecinājums tam, ka var atņemt dzīvību, bet nevar atņemt mīlestību uz savu dzimteni. Var atņemt daudz, bet nevar atņemt visu, nevar atņemt pašu galveno – mūsu gribu cīnīties par mums doto zemi – Dieva doto zemi. Esam šeit, lai godinātu šos vīrus. Šīs dienas pulcēšanās ir piemērs, ka viņu piemiņa nav un netiks aizmirsta. Šī ir tā vieta, kur ikviens atnākot var apzināties šīs dienas aicinājumu – turpināt iesakņoties mūsu zemē, turpināt uzturēt, veidot, celt, plaukt šai zemei. Dzīvot tādas dzīves, kas godina mūsu varoņu piemiņu. Domās apstājamies viņu dzīves priekšā. Varam jautāt – kas jūs bijāt, kas jūs esat? Cilvēki, patrioti, kuri līdz galam cerēja, cilvēki, kuri mīlēja savu dzimteni. Viņus raksturo arī Svēto Rakstu liecība, kur kādā gadījumā teikts – pretī katrai cerībai cerēdami, viņi ir ticējuši. Lai šodien atklātais piemiņas akmens godina viņu piemiņu. Lai tas atgādina par mīlestību, ticību un cerību. Lai tas mums māca, ka mūsu mīļā valsts nav pašsaprotama. Tā ir jāceļ, par to ir jācīnās, tai ir jādzīvo.
Jaunieši un bērni! Tā ir mūsu visu kopīgā Latvija. Jums to nest un celt tālāk! Ja jautājam, kā to darīt, tad vispirms ar vērtībām, kuras mūsos dzīvo un kuras mums ir nodevuši mūsu vecāki, viņu vecāki. Cieņa pret līdzcilvēkiem, darba tikums, krietnums – vērtības, kuras mums liek stāvēt un arī, ja vajag, krist par mūsu dzimteni. Lai šīs vērtības vienmēr balstās un izsakās krietnās izvēlēs un nosaka to, kas mēs esam. Tā nav sagadīšanās. Šie vīri zināja, kas ir tā cena, kuru viņi gatavi maksāt. Šīs izvēles viņi izdarīja no savām vērtībām un tās veda viņus pa rīcības ceļu. Un šajā rīcībā parādījās viņu raksturs. Tajā ietverta ticība, cerība, mīlestība.
Nesīsim to tālāk. Ne tikai šajā brīdī, bet ar savu ikdienas darbu, stāvot Dzimtenes sardzē, izejot ikdienas darbos. Lai mums dotā Dieva zeme ir labākā arī mūsu bērniem un mazbērniem!”
Ticot un cerot
Vasilijs Koļegovs, NBS Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes operatīvās daļas priekšnieks:
“Mēs esam viena tauta un dzīvojam brīvā zemē. Šī brīvība nav velta, par to cīnījās, cīnās, un cīnīsies arī mūsu bērni. 1952. gada 8. decembrī kauja tika zaudēta, bet karš tika uzvarēts un mēs tagad dzīvojam brīvā Latvijā. Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Goda sienā uzrādītas nozīmīgākās kaujas no Latvijas pirmajām Brīvības cīņām, nacionālo partizānu cīņām. Ar numuru 44 atzīmēta šī kauja 1952. gada 8. decembrī. Mani kolēģi nezina, ka tā ir mana vectēva grupa. Tā ir Dreijalta grupa, līdz ar to konspirācija, spēka aizsardzības likums darbojas arī tagad. Kāpēc šī kauja ir uz NAA Goda sienas? Paldies Dievam, ka mums ir vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš savā brīvajā laikā par saviem līdzekļiem apkopojis datus par Ziemeļvidzemes partizāniem. Tas spēku samērs bija 1:120. Viens mūsu vīrs pret 120 okupantu karavīriem. Par ko tas liecina? Par to, ka okupantiem bija bail. Kāpēc? Šī grupa bija pēdējā stadija pretošanās kustībā, kad viņi aizgāja dziļā pagrīdē.
Mans vectēvs Jānis Zvaigzne kopā ar brāļiem Mārtiņu, Antonu, Andri bija pirmajās grupās. Viņi karoja kopā ar igauņiem, bija arī citas grupas, un tad jau brāļi devās projām, jo, ka partizāni aizgāja dziļākā pagrīdē, jo nebija skaidrs, kas un kā turpināsies, bet bija skaidrs, kajāsaglabā pēctecība.
Šīs grupas uzdevumi bija divi. Pirmais – vākt ziņas par kara noziedzniekiem un tā vai citādāk šīs ziņas tika dokumentētas. Otrais – viņi izdeva pagrīdes avīzi “Tālavas Taure”. Tajā tika parādītas svarīgas lietas. Piemēram, pēc kāda reida tika atrasti ziņotāju saraksti, ko publicēja šajās avīzēs. Tas bija ļoti liels traucēklis padomju varai. Līdz 1952. gada 8. decembrim padomju okupācijas vara šajā reģionā tā īsti nenostiprinājās.
Šodien šeit izskanēja vārdi “piedošana”, “ticība” un “cerība”. Kāpēc jārunā par piedošanu? Tā vai citādāk partizānu grupa tika nodota. Kad biju jauns, klausoties šos stāstus, manas asinis “vārījās”. Bet vecie vīri neteica, kurš tad tas bija. Zigmāra Turčinska grāmatā šos uzvārdus izlasīju. Tie cilvēki bija pie mums mājās. Bet mežabrāļi bija viņiem piedevuši. Kāpēc? Viņi zināja, kas ir “čeka”. Ja kāds domā, ka kāds ir tāds varonis, ka pēc spīdzināšanas nerunāja, neticiet… Vīri piedeva, lai gan zināja, ka tika nodoti un izgāja Sibīriju…
Un otrs – ticība un cerība. Vīri cīnījās, bet viņi nebija vieni. No nostāstiem zinu, ko vajadzēja izciest manai vecmammai Ernai Zvaigznei pratināšanās un taujāšanās. Manai mammai Silvijai un viņas māsai Marutai arī nebija viegli. 1949. gada 25. martā, vectēvam redzot, ģimene tika izvesta. Neviens nezināja, kas notiek. Mēnesi viņi “ceļoja” uz Sibīriju lopu vagonos, tālāk – pajūgos un kuģos. Vectēvam piesprieda 25 gadus, pēc sešpadsmitarpus gadiem viņi atbrauca atpakaļ. Bet tas varēja notikt tikai, ticot un cerot..
Tāpēc paldies Dievam, ka mēs tagad dzīvojam brīvā valstī. Mana mīļā sieva ir kopā ar mani. Paldies visiem, ka mēs esam šeit un varam pieminēt vīrus un sievas, kas par to cīnījās.”
Reklāma