Ar saviļņojumu un rudens ziediem rokās ir sagaidīts šā mācību gada sākums, kas sev līdzi nes jaunus satraukumus, pārmaiņas, prieku un zināšanas. Gatavojot materiālu par mācību gada sākšanos laikrakstam, bija patīkami vērot, kā līdzi vismazākajiem – pirmsskolas izglītības grupas – bērniem uz pirmo skolas dienu bija atnākuši ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, bet mazais, ko atbalstīja stingrais plecs, rokās turēja garas, garas gladiolas, kas tikai galvas tiesu bija īsākas par viņu pašu! Tāpat arī mazo pirmklasnieku drosmīgie un pārliecinošie soļi, dodoties pie klases audzinātājas, kad tā viņus pa vienam izsauca visa lielā skolas kolektīva priekšā, lai suminātu pirmklasnieku rindās.
Šobrīd valstī raisās daudz diskusiju par bezmaksas izglītību un to, cik tā maksā. Manuprāt, ir lietas, kas tomēr vienmēr ir jāsarūpē pašiem vecākiem saviem bērniem, un nevar gaidīt, prasīt no valsts, pašvaldības, jo – tas tomēr ir tavs bērns, piemēram, apģērbu, rakstāmpiederumus. Cits jautājums ir par to, ka mācību grāmatām un darba burtnīcām gan būtu jābūt iegādātām tikai par valsts līdzekļiem, lai vecākiem par to nav jāmaksā. Tam būtu jābūt tikpat pašsaprotami kā tam, ka darba algas pedagogiem maksā valsts. Atzinīgi novērtējamas tās skolas, kas ar projektiem vai citādi guvušas līdzekļus, lai iegādātos skolas inventāram slēpes, slēpju zābakus, jo tie ir ļoti dārgi, bet mazās kājiņas aug ātri. Pats galvenais, ko vēlētos – lai visas šīs diskusijas, cik kas maksā un kādēļ, neaizēno pašiem skolēniem vēlmi iegūt zināšanas, jo tas izglītības procesā ir vissvarīgākais.
