Kāds asprātis apkopojis vairāk nekā desmit lietas, ko mums māca reklāmas. Krāšņās televīzijas ekrānos redzamās reklāmas nereti rada pavisam ačgārnu priekšstatu par cilvēku ikdienā notiekošo.
Piemēram, reklāma mums ļāvusi uzzināt, ka ikviena sieviete košā kleitā rokas somiņā nēsā līdzi divlitrīgu veļas mazgājamā līdzekļa pudeli, labai saimniecei vannasistabā flīzes vienmēr ir netīras, krāni un izlietnes sarūsējušas, ikkatra cilvēka lielākā problēma ir blaugznas matos, savukārt, ja bērns sasmērē balto krekliņu, atnāk nevis tētis ar žagariem, bet tante ar veļas pulveri. Smieklīgi, bet patiesi. To visu un vēl daudz ko citu neiedomājamu ik dienas mums māca īsie reklāmas rullīši.
Zinu cilvēkus, kuri tieši reklāmu muļķību dēļ atsakās tās skatīties un pārraižu starplaikos spītīgi cenšas atrast televīzijas kanālu, kurā reklāma šobrīd netiktu rādīta. Es esmu cilvēks, kurš skatās reklāmas. Neteiktu, ka ar lielu sajūsmu un iedziļināšanos katrā teiktajā vārdā, bet skatos. Reklāmas patērētājus iedala trīs grupās – reklāmas noraidītājos, reklāmas upuros un reklāmas racionālajos patērētājos. Man sevi gribētos dēvēt par racionālo patērētāju – reklāmas mani neietekmē, taču, kad jāiegādājas kāda prece, reklāma kalpo kā svarīgs informācijas avots. Pēc iepriekš pieminētā asprāša veidotā saraksta izlasīšanas reklāmas sāku skatīties cītīgāk. Intereses pēc. Jāatzīst, ka tiešām dažbrīd tās ir muļķību kalngals un, starp citu, liek ne vien smaidīt, bet uzlabo arī omu. Savukārt reklāmas ruļļu fona dziesmas ir ar gana lipīgiem vārdiem un, vienreiz dzirdētas, atmiņā paliek uz ilgāku laiku.
