Trīs dienas Alūksne bija atvērusi trejdeviņus vārtus Pilsētas svētkiem. Rītos pa tiem uzlēca saule, atklājot senās Marienburgas cietokšņa mūru stāstus un to atspulgu mūsdienu bruņinieku cīņās.
Liekot priecāties par bērnu skanīgajām dziesmām un neviltotajiem smiekliem, mudinot paust sajūsmu par izcilu dziedātāju balsīm un izjust dejotāju soļu ritmu ielās, aicinot ļauties balles un disko mūzikas burvībai līdz ar vakara tumsas iestāšanos, kad pēdējie saules stari pazūd aiz apvāršņa.
Pa vārtiem iebrauc sapņu rati
Protams, nav iespējams būt klāt visos pasākumos, kas notiek gan Pilssalā, gan pilsētas centrā, sevišķi tad, ja tie notiek vienlaikus. Iespējams, kādam būtu gribējies pabūt visur. Manuprāt, svarīgāka ir daudzveidība un izvēles iespējas. Tāpēc veru vārtus, kas ved uz Marienburgas jeb Alūksnes nākotni. Un neesmu vīlusies, jo pirmo reizi rīkotā ģimeņu satikšanās “Trejdeviņu smaidu salā” sagādā daudz patīkamu emociju. Turklāt rodas ticība, ka alūksnieši, stārķim piepalīdzot, spēj nodrošināt nākamo paaudzi. “Man prieks, ka Alūksnē ir tik daudz mazu bēbīšu,” saka Kristīne Vimba, viena no bērnu sapņu ratiņu žūrijas komisijas loceklēm. Viņai var piekrist, jo ratiņu parādē nostājušies 28 dalībnieki, demonstrējot izdomu, oriģinalitāti, asprātību un individualitāti. Katriem ratiņiem ir kāda “odziņa”, turklāt pirmie dalībai ir pieteikti ratiņi ar nosaukumu “Odziņa”, kuru noformējumā izmantotas jāņogas. Kā balta laiva veidoti ratiņi “Lāse”, bet “Ziloņu bēbis” un “Miega zilonis” tieši tā arī izskatās. Īpaši ir ratiņi ar stārķi, kas pavasarī atnesis diviem brālīšiem trešo. Fantāziju rosina ratiņi “Pacelies spārnos!” un “Apnicis ir mākoņos”, kuros sēž mazs eņģelītis, kā arī ratiņi ar daudznozīmīgu nosaukumu “Burbuļi”. Starp neparastajiem ratiņiem minams “Avīžu vāģis” – maza mašīna, kas aplīmēta ar “Alūksnes Ziņām”, turklāt tai ir skurstenis. Kāpēc? “Reizēm ziņas ir tik karstas, ka jānovada liekais tvaiks,” skaidro mazā avīžu izvadātāja māmiņa Gunita. Ar radošu izdomu izceļas “Ceļojošais šašliks” un “Laimīgie astoņdesmitie”, kuros vizināmie jau ir izauguši.
Rosinoši ir sapņu ratiņiem izraudzītie moto: “No mazas lāses rodas jūra”, “Jaunais ir labi aizmirsts vecais”, “Katram bērniņam – brālīti un māsiņu”, “Jo vairāk, jo labāk”, “Es nedzīvoju viens”. Sevišķi aizkustina moto“Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi”, kas bija pat diviem sapņu ratiņiem. “Gulbis ir atvedis mūs uz laimīgo zemi, jo te tā ir,” saka kāda māmiņa. Trīs galvenās balvas tiek piešķirtas “Stārķītim”, “Lāsei” un “Bērni – mūsu nākotne”. To veidotāji saņem biļetes ģimenes braucienam ar plostu pa Alūksnes ezeru, bet balvas un saldējumu saņem visi dalībnieki. Vienbalsīgs ir pasākuma dalībnieku un skatītāju lēmums – sapņu ratu parāde būs katros Pilsētas svētkos.a ūdens vārtiem iepeld plosti
Tradicionālā netradicionālo nemotorizēto peldlīdzekļu parāde kā vienmēr pulcējusi daudz skatītāju. Taču tās dalībnieku skaits arvien sarūk. Uzticīgi konkursam palikuši vien daži. Acīmredzot uzbūvēt plostu, ar kuru var doties ezerā, ir grūtāk, nekā veidot krāšņu vai neparastu braucamrīku uz bērnu ratiņu bāzes. Turklāt ilggadējiem “plostniekiem” varbūt arī sāk aptrūkt ideju, taču jaunas tik viegli nerodas. Bet varbūt “Volgas strūdzinieks” ar savu kapteini Andri Zālīti tradicionāli nemaina savu imidžu? Komanda apgalvo, ka piedalījusies olimpiskajās spēlēs Londonā. Tam varētu gandrīz piekrist, jo no 33 (!) kastēm būvētais plosts ir visātrākais. Tomēr ne jau viss ir zelts, kas spīd! “Zelta plosta” iecere, protams, ir atzinības vērta, bet tas izrādās par mazu un vieglu. Lai kā Dzintars Strodāns cenšas airēt un balansēt ar rokām, jo vienīgais airis palicis krastā, tomēr drīz vien apgāžas. Tāpēc “Zelta plosts” atgriežas krastā, izmetis tikai mazu loku pa Alūksnes ezeru. Savukārt Sigita Jakobsone savu “kuģi” ar krāsainiem karodziņiem gar krastu virza peldot. Galu galā arī cilvēka rokas un kājas taču nav motorizētas! Egija Ozoliņa un Liene Ratniece veiksmīgi debitē ar plostu “Kāzas vai bēres, bet labāk kāzas”, ko apliecina plosta romantiskais noformējums ar sirsniņām. Protams, nepārspējams ir plosts “Levitējošais cilvēks”, kurš liek ticēt brīnumam, nevis savām acīm. Izskatās, ka Nauris Stalažs pie pamatīgi būvētā plosta turas ar vienu roku, jo cita atbalsta viņam nav… Pārsteigumu skatītājiem sagādā balvenietis Ēriks Kanaviņš, kurš par godu savai kāzu jubilejai uz plosta norībina pamatīgu blīkšķi, bet krastā sievai pasniedz skaistu rožu pušķi. Balvas tiek visiem, bet dažādas. Taču šoreiz ne plostniekiem, ne arī atraktīvajam komentētājam Guntim Kozilānam nav jāpārliecinās, ka ūdens ir slapjš un vēss. No ezerā mešanas tradīcijas nolemts atteikties.
Katrs izvēlas savus vārtus
Ejot pa Alūksni un Pilssalu, kur ik uz soļa var just vilņojam svētku aromātus, garšas, skaņas un izjūtas, sastapt starojošus skatus un redzēt negaidītu tikšanos prieku, gribot negribot jāatzīst – trejdeviņi vārti ir atvērti svētkiem. Cik vārtu izdevies atvērt, par tik mirkļiem katrs kļuvis bagātāks. Protams, ir patīkami klausīties gan Amandas Bašmakovas un Kristīnas Zaharovas, gan Andra Ērgļa, Viktora Zemgala un “Eolikas” dziesmās koncertos, baudīt neparastas izjūtas, ko sniedz smilšu gleznu meistari, stāstot teiku par Alūksni, ieklausoties grupas “Auļi” neparastajā muzicēšanā, just lepnumu par Alūksnes tautas nama deju kopas “Jukums” skaisto deju uzvedumu “Malēnieši smalki ļaudis”. Tomēr man svarīgāk šķiet ne tikai būt skatītājam, klausītājam un vērtētājam, bet līdzdalībniekam, jo tikai tad no sirds svinam savas Pilsētas svētkus.
