Šodien mana skola – Bejas pamatskola – svin 145 gadu jubileju, pie čalojošās skolas upītes atkal kopā pulcējot absolventus, skolotājus, skolas darbiniekus. Kopš es absolvēju Bejas pamatskolu, pagājuši padsmit gadu, bet ir liels prieks, ka skola joprojām pastāv, tajā skan bērnu čalas, dip steidzīgi skolotāju soļi un skola turpina savu ierasto ritmu. Atminos, kā skolas laikā mums mācīja pedagoga Jāņa Grestes, kurš savulaik strādājis arī Bejas skolā par pedagoga palīgu, domugraudus: „Tev piederēs tik, cik tev būs spēka un prāta paņemt.” Vai arī: ja tevi pa durvīm dzen ārā, kāp pa logu! Šīs atziņas vienmēr palikušas prātā un nozīmīgos dzīves brīžos atausušas atmiņā, liekot sasparoties tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Ne velti saka, ka skolu savā ziņā var pielīdzināt arī vecāku sūtībai, jo arī skola katru skolēnu izaudzina un palaiž lielajā dzīvē. Vidusskolā mācības uzsākam jau ar zināmu priekšstatu un pieredzes bagāžu, bet pamatskola ir tā, kas veido pirmos priekšstatus par daudzām lietām un norisēm.
Manuprāt, absolventu vakari, skolu jubilejas nozīmīgākas ir vecākā gadagājuma absolventiem, jo viņi skolu absolvējuši senāk. Viņiem ir siltākas atmiņas, ko arvien biežāk gribas pārcilāt. Savukārt jaunie mūsdienās sazinās, izmantojot internetu un dažādus sociālos tīklus, dažās minūtēs uzzinot, ko dara sen neredzētais klasesbiedrs. Tomēr – to izjūtu, kad atkal ver savas kādreizējās skolas durvis un kāp pāri tās slieksni, kad vienā acumirklī prātā pazib tik daudz atmiņu – šo brīdi nevar aizstāt ne interneta komunikācija, ne kas cits, bet personīga tikšanās, smaids un prieks!
