Ziedi, mana Tēvuzeme,
Sarkanbaltiem ziediņiem,
Te saulīte zeltu sēja,
Latvju zemi mīlēdama.
Kad apsēstos uz savas mājas sliekšņa, raugoties uz dārzu saulrietā, kur mazbērni strādā, nevis rotaļājas, nācu pie secinājuma, ka – kāpjot sava mūža augstākajā virsotnē, man vēl ir laiks, arī spēks un pienākums atzīties mīlestībā savai Dzimtajai zemei Latvijai. Vēlos atgādināt ikvienam: mīli savas Dzimtās zemes sauli tās spožuma varenībā, raugies varavīksnes krāsu daudzveidībā, baudi agra rīta rasu savā zemē tās skaidrībā un savu Dzimteni mīli tās gadalaiku mainībā un krāsu skaistumā! Tas ir katra latvieša kā saules zemes patriota pienākums un gods – mīlēt savu zemi, savu valodu, savu novadu, pilsētu, kur esi piedzimis. Mūsu Latvija ir viena no mazākajām, bet skaistākajām starp citām lielajām valstīm. Mūsu pienākums ir turpināt savu senču tradīcijas un darbus, kas purvus pārvērta ziedošā zemē. Arsim, sēsim, stādīsim, lai zeme jūt mūsu darba rokas. Dziesma latviešiem visos laikos ir bijusi ceļabiedre gan darbā tīrumā, gan svētkos. Jau izsenis mūsu senči bērnus auklējuši šūpuļos ar tautasdziesmām, pasakām un teikām. Ļoti saistošas un interesantas teikas pieder mūsu Alūksnei – tās jāskandē.
Ar vārdu “gods” es saprotu pienākumu pret savu darbu un tā vērtību. Gods ir būt saticīgiem savā tautā, savā ģimenē un būt kā saimniekiem savā zemē, sētā, dzīvesvietā. Tiem, kuri dzīvo un strādā mūsu zemē, tās labklājībai – paldies! Ir jāprot nest savu doto godavārdu ar paceltu galvu katram deputātam, vadošajam darbiniekam, lai katrs pretimnācējs to var cienīt, droši un patiesi skatoties tam acīs. Aiz sevis jāatstāj savas ģimenes saknes, lai tās turpina zaļot. Saviem bērniem un mazbērniem jāmāca būt savas zemes patriotiem, mīlēt savu Dzimto zemi un turēties pie vārdiem: tev mūžam dzīvot un strādāt savā zemē Latvijā!
Savos gados esmu piedzīvojusi ļoti daudz – neatzīstu, ka tagad ir liela krīze. Šo krīzi veido tie, kuri nemīl strādāt. Tas ir negods un kauns būt lūdzējam, jo Latvijas zeme daudzviet ir neaparta, neapsēta. Ikkatram pašam jāprot vadīt savu dzīvi, lai uzturētu ģimeni. Darbs ir bijis pamats visos laikos. Mācīsimies cits citam palīdzēt un arī savai valstij vairāk dot, nekā ņemt. Vai gan laimīgāks cilvēks dzīvē var būt, ja spēj daudz citiem dot, sev nekā neprasot? Strādā, cīnies un mīli to – nevis vieglāko, bet grūtāko! Esi vairogs, kas sargāt un neatdot prot to, kas iekarots. Dzīvosim ar domu un darbu, ka te arsim, sēsim, pļausim, klētī bērsim, lai atmatās šī zeme nepaliek. Ar darba mīlestību mēs to spēsim, lai rudeņos ik apcirknis pilns tiek. Te jādēsta mums ozoli un liepas, lai jauni koki mūsu zemē dīgst. Te jārada mums stipri dēli, meitas, lai nākotnē šī zeme, tauta neiznīkst.
