Šajā pavasarī sasniegtais personiskais rekords 2:38:34 Roterdamas maratonā Nīderlandē, kā arī izpildītais Vasaras Olimpisko spēļu B normatīvs alūksnieti Ilonu Marheli ierindo starp labākajām maratona skrējējām Latvijas vieglatlētikas vēsturē. Viņas sapnis – piedalīties olimpiādē – pagaidām palicis nepiepildīts. Tomēr Ilona nav ne sarūgtināta, ne noskumusi, jo tic, ka sasniegs sava olimpa virsotni. “Esmu impulsīva un emocionāla, bet arī racionāla. Tas nozīmē, ka nav tā, ka tikai skrienu vai lidoju pa mākoņiem. Man patīk precizitāte un kārtība, arī mērķtiecība,” atzīst I.Marhele.
– Olimpa kalns izrādījies tālāk, nekā šķita?
– Skriešana ir caurvijusi manas dzīves pēdējos vienpadsmit gadus. Mans ceļš nav bijis gluds, bet kalnains. Tikai pēdējos divus gadus esmu atteikusies no labāk apmaksāta darba un citām iespējām, lai vairāk varētu pievērsties skriešanai. Lai es pati varētu būt apmierināta ar sevi un secināt, uz ko esmu spējīga. Ja man izdosies sasniegt iecerēto, tad varbūt varēšu atgriezties pie citas profesionālas darbības, ģimenes un visa pārējā. Skriešana man ir patikusi un padevusies vienmēr, bet mērķtiecīga doma par olimpiādi radās apmēram pirms gada. Ja lēmumu mērķtiecīgi gatavoties būtu pieņēmusi agrāk, tad, iespējams, tagad būtu Londonas olimpiādē. Diemžēl man ir gribējies darīt daudz: trenēties, studēt, strādāt, ceļot, apgūt valodas… Tagad esmu sapratusi – lai sasniegtu vairāk, ir jāizvēlas viens.
– Vai nākamajos četros gados mērķtiecīgi gatavosies olimpiādei?
– Četri gadi ir olimpiskais cikls, kas katram sportistam ir atskaites posms. Tomēr šobrīd nezinu, kādi tie būs man. Protams, es gribētu gatavoties un startēt olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Ar prātu un sirdi esmu noskaņojusies, jo ļoti gribu sevi apliecināt, kamēr ir tādas iespējas un fiziskās rezerves, lai progresētu. Olimpiāde varētu būt mana īstā virsotne. Taču daudz ir atkarīgs no tā, vai varēšu to atļauties – trenēties, lai uzturētu un vēl uzlabotu savu sagatavotību. Treniņiem būtu vajadzīgs sponsors vai sevišķi labi pelnošs vīrs! Man ir draugs Kristaps, kas ļoti atbalsta – psiholoģiski palīdz koncentrēties sacensībām, pasniedz ūdeni distancē, palīdz atjaunoties pēc sacensībām un smagajiem treniņiem, veicot sporta masāžu.
– Kuri no līdzšinējiem panākumiem ir devuši patiesu gandarījumu?
– Panākumus nevērtēju pēc iegūtajām vietām, bet pēc personiskajām sajūtām. Atceros, ka pārstāvēju Latvijas Universitāti studentu spēlēs, šķiet, Somijā, un nākamajā dienā bija Rīgas pusmaratons. Biju domājusi skriet satelītdistanci – 5 kilometrus, bet mamma mani pieteica pusmaratonam. Iepriekš nebiju skrējusi tik garu distanci. Atceros – distances vidū biju ļoti izbrīnīta, ka esmu pirmā. Vairākas reizes jautāju, cik ilgi vēl jāskrien un kad būs finišs. Man teica, ka tūlīt būs, bet bija jāskrien vēl 10 kilometri. Kad ar pēdējiem spēkiem beidzot finišēju, biju gan priecīga, gan pārsteigta par sevi, ka esmu uzvarējusi. Tās bija pirmās emocijas, kas lika secināt – man patīk garās distances. Pirmo maratonu skrēju Vīnē pagājušā gada pavasarī. Tas arī bija īpašs. Apmēram līdz 30.kilometram baudīju skrējienu, kas šķita viegls un skaists. Kad noskrēju vēl 5 kilometrus, tad sāku sajust – jā, tas ir maratons, kurā ir ļoti grūti. Šķiet, ka līdz finišam maz atlicis, taču nevar vairs paskriet. Tomēr rezultātā ir apmierinājums, ka spēju pārvarēt grūtumu, arī sāpes.
– Vai varētu būt, ka skrējējas talants ir jau gēnos – tēvs skrēja maratonu, mamma nodarbojas ar orientēšanās sportu?
– Visticamāk, ka tieši tā ir dzimusi mana skriešanas mīlestība. Mamma iesaistīja orientēšanās sacensībās, bet es ne pārāk labi spēju lasīt karti un vairāk skrēju garām kontrolpunktiem. Tāpēc droši vien likumsakarīgi pievērsos tikai skriešanai. Tiesa, tad es vēl nedomāju par maratonu.
– Cik liela loma ir bijusi pirmajam trenerim Ilgvaram Vaskam un citiem treneriem?
– Sākumā trenerim ir ļoti svarīga loma. Ne tikai tāpēc, ka viņš māca šī sporta veida pamatus, bet arī tāpēc, ka viņš ir cilvēcisks un saprotošs – atbalsta arī tad, kad izdari kļūdas, kad esi untumaina un negribi trenēties. Viņš saprot un prot tikt ar tevi galā, tajā pašā laikā spējot būt stingrs un strikts savās prasībās. Ja nebūtu mana pirmā trenera entuziasma un neatlaidības, nezinu, vai viss būtu tā, kā tas notiek tagad. Vēlāk pati spēju spriest par to, ko daru, lai sasniegtu labus rezultātus. Tagad treneris ir domubiedrs, tāpēc arī diskusijas ar viņu var veicināt panākumus. Man ir veicies ar pašreizējo treneri, kurš ir arī Jeļenas Prokopčukas pirmais treneris.
– Apbrīnas vērts ir tas, cik daudz esi paveikusi paralēli skriešanas treniņiem un sacensībām.
– Esmu tāds cilvēks, ka gribas iespējami vairāk pieredzēt un izbaudīt. Man ir grūti sevi ilgstoši noskaņot vienam mērķim, bet šobrīd cenšos visu tam pakārtot. Pēc Alūksnes ģimnāzijas beigšanas man bija tāds taustīšanas periods. Gribēju Kultūras akadēmijā studēt Latvijas – Spānijas starpkultūru sakaru programmā. Taču tajā neuzņēma, tāpēc Iestājos Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē, kur apguvu japāņu valodu. Tas bija interesanti, taču studijas bija tik intensīvas, ka nebija laika nekam citam. Turklāt bija jādomā, kā sevi nodrošināt, tāpēc strādāju SIA „Stockmann” un “Apart” veikalos. Pēc tam mācījos augstskolā „Turība”, ko pabeidzu pērn. Tas man patika, biju arī apmaiņas programmā, taču visu laiku gribējās arī skriet, bet kā teiksi – man tagad treniņš. Normāli taču ir studēt un strādāt. Nākamais izaicinājums man bija „airBaltic” – būt stjuartei un lidot šķita aizraujoši. Šo profesiju apguvu un lidoju, kā arī studēju „Turībā”. Cēlos no rīta 4.00, jo man bija agrie reisi, un vakarā gāju uz lekcijām. Turklāt trenējos skriešanā. Rezultāti nebija augsti, taču salīdzinoši labi, ņemot vērā, cik laika tiem atlicināju. Likās – patrenēšos vairāk un būs vēl labāk. Aizbraucu uz treniņu nometni Polijā, bet uz slidena kalnu ceļa guvu muguras traumu, tāpēc nācās atteikties no iecerētā starta Rīgas pusmaratonā. Biju aizgājusi no „airBaltic” un visu naudu ieguldījusi treniņu nometnē, tāpēc tas bija kritiens arī pārnestā nozīmē. Par laimi, radās iespēja strādāt par treneri sporta klubā „City Fitness”, turklāt šo darbu varu apvienot ar skriešanas treniņiem.
– Kā tagad ir ar japāņu un citām svešvalodām?
– Japāņu valodu esmu gandrīz aizmirsusi, bet spāņu valodu esmu apguvusi pašmācībā un palaikam atsvaidzinu. Vairākus rudeņus esmu devusies uz šo valsti, kur varēju praktizēt sarunvalodu. Man Spānija ļoti patīk, sevišķi Andalūzija, tāpēc valodas apguve šķiet pašsaprotama, jo var labāk saprasties, tādējādi apliecinot cieņu vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt man tīri labi sanāk.
– Ja vajadzētu izvēlēties kaut ko citu sporta vietā, kas tas būtu?
– Pirms gada es teiktu, ka labprāt strādātu kādā tūrisma aģentūrā. Tagad esmu ieguvusi vieglatlētikas trenera kvalifikāciju Sporta akadēmijā, un man daudz saistošāk šķiet izzināt cilvēka spējas sportā: kāda ir fizioloģija, ko var panākt ar uzturu, kā paaugstināt darba spējas… Ja būs iespēja, turpināšu studijas Sporta akadēmijā.
