Pēc studijām Rīgā un studijām, darba Francijā 23 gadus vecā alūksniete Līva Zariņa šo vasaru izbauda Alūksnē. Daudzi viņu atminas kā talantīgu dziedātāju, bet ne visi zina par Līvas pēdējo gadu gaitām, kad viņa iemīlējusi franču valodu, bet sirdī joprojām palikusi tā pati sirsnīgā latviešu meitene.
Šonedēļ darba Līvai Alūksnē netrūkst, jo franču vizītes laikā uzņēmusies tulces pienākumus. Attiecības starp frančiem un alūksniešiem būtu daudz vēsākas, ja sazinātos tikai angliski, jo tā nevienam no viņiem nav dzimtā valoda, tādēļ Līvas valodu prasmes tiek ļoti atzinīgi novērtētas. Turklāt trešdien viņa kopā ar apvienoto orķestri kāpa arī uz Pilssalas estrādes, dziedot solo. Bet laiku intervijai viņa tik un tā atrod, ierodoties, braukdama uz balta, romantiska velosipēda, tērpusies elegantā kleitā, augstpapēžu kurpēs un vējā plīvojošiem matiem – smaidīga un dzīvespriecīga, komunikabla optimiste, kura prot jokot un saprot humoru. Līva ar lepnumu saka – tagad esot jāsēž taisnu muguru, jo šovasar jūnijā iegūts bakalaura grāds mākslās ar specializāciju starpkultūru sakaros starp Latviju un Franciju. Pusgadu Līva arī strādā par pedagoga asistenti Žila Verna Rīgas franču skolā un atklāj, ka šobrīd nākamais mērķis ir kļūt par skolotāju. “Šobrīd visa ikdiena man paiet tikai franču valodā – agrāk nebiju pat domājusi, ka viss tā izvērtīsies!” viņa saka.
– Pastāsti, kādas bijušas tavas gaitas, kopš absolvēji ģimnāziju Alūksnē?
– Ģimnāzijas eksāmenu rezultāti man bija ļoti labi, tādēļ sākumā nevarēju izšķirties, ko studēt, jo mani daudz kas aizrāva. Alūksniete Anta Aizupe ieteica Kultūras akadēmiju, jo pati jau gadu bija tajā studējusi. Paldies viņai par to gan no manis, gan maniem vecākiem! Akadēmijā katru gadu piedāvā citu studiju programmu un pirms četriem gadiem, kad iestājos, piedāvāja starpkultūru sakarus ar Franciju, Norvēģiju vai Zviedriju. Es pieteicos franču valodai, jo tā ir diplomātu valoda un Eiropā ļoti noderīga, kā arī kultūras menedžmentam. Sākumā netiku nevienā, jo – uzņēma tikai 20 studentus, bet es paliku 30… Kad zvanīju noskaidrot rezultātus, manas skumjas izgaisināja, rosinot tik un tā atnākt līguma parakstīšanas dienā. Aizgāju un izrādījās, ka vairāki no tiem, kuri bija sekmīgāk izturējuši iestājpārbaudījumus, tomēr izvēlējušies citas studijas un es tiku uzņemta! Ja kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās…
– Vai pirms tam jau prati franču valodu?
– Minimāli, jo savulaik Alūksnē pie katoļu priestera Andžeja Kezika dažas reizes apmeklēju franču valodas pulciņu. Bet augstskolā jau pirmās lekcijas notika franču valodā, tāpēc pirmais gads no manis prasīja daudz asaru – bija ļoti grūti. Esmu vairāk māksliniece, bet franču valodas apguvē vajag pasēdēt un paurbt gramatiku… Franču valodā vārdā uzraksta astoņus burtus, bet izrunājot dzirdami tikai četri. Akadēmijā mums bija vienreizēja teātra nodarbību pasniedzēja – francūziete Diāna Furnjē. Viņa vadīja teātra nodarbības franciski, kuru laikā bija ļoti viegli apgūt valodu.
– Pērn pavasarī aizbrauci studēt uz Franciju…
Tas bija “Erasmus” programmas gaitā. Sešus mēnešus pavadīju Amjēnā, kas atrodas stundas braucienā no Parīzes. Paralēli studijām iesaistījos daudzās ārpusskolas aktivitātēs: dejās, korī, teātra pulciņā, turklāt tādās, kur nebija neviena cita ārzemnieka – tikai franči. Tā bija vienreizēja pieredze.
“Esmu vairāk māksliniece, bet franču valodas apguvē vajag pasēdēt un paurbt gramatiku…”
Līva Zariņa
Pēc tam vēl divus mēnešus vasarā paliku Francijā arī strādāt – ģimeņu atpūtas kompleksā Bretaņā, kur strādāju ar bērniem: vadīju viņiem nodarbības, bija tematiskie vakari ar priekšnesumiem. Biju ļoti noslogota, sāku jau sapņot un domāt franču valodā! Tas bija intensīvs, bet ļoti interesants darbs. Septembrī atgriezos Latvijā un turpināju studijas ceturtajā kursā, izstrādāju bakalaura darbu. Kopš pagājušā gada decembra sāku arī strādāt Žila Verna Rīgas franču skolā, kur bērniem vadu arī mūzikas nodarbības.
Kamēr Francijā studēju, daudz arī ceļoju pa šo valsti. Apmeklēju arī Alūksnes sadraudzības pilsētu Marsanēlakotu, kur dzīvo Saša Dišeins. Viņš mani ļoti viesmīlīgi uzņēma, izrādīja apkārtni, tuvējo pilsētu Dižonu. Ja es nestrādātu savu pašreizējo darbu, noteikti piekristu brīvprātīgajam darbam un gadu pavadītu Francijā, lai sagatavotu starptautiskā projekta “Mūzika veido Eiropu” noslēguma koncertu. Tas notiks nākamvasar, kad Marsanēlakotas Mūzikas centrs svinēs 120 gadu jubileju un tur viesosies arī orķestris no Alūksnes. Marsanēlakotas mērs šonedēļ jau mani uzaicināja šajā pasākumā nākamgad būt par oficiālo tulci.
– Tev dzīvē bijis daudz likumsakarību, kas virza uz priekšu.
– Bieži esmu domājusi, kāpēc viss notiek tieši tā. Sākumā domāju, ka mana dzīve būs saistīta ar mūziku. Tad man ļoti patika valodu apguve, bet tagad mana dzīve ir saistīta ar abiem vaļaspriekiem. Šobrīd pārvaldu latviešu, franču, angļu, krievu valodu, nedaudz arī spāņu un itāļu. Esmu laimīga, ka varu darīt to, kas man patīk.
– Kā šajā laikā esi mainījusies pati?
– Francijā pavadītais laiks man bija kā nākamais dzīves solis posmā no ģimnāzijas vecuma uz pieauguša cilvēka dzīvi, patstāvību. Svešumā daudz ko sevī pārvērtēju, iemācījos novērtēt to, kas agrāk šķita pašsaprotams. Tā kā pērn astoņus mēnešus pavadīju Francijā, šo vasaru man tik ļoti gribējās pavadīt Latvijā, tāpēc nolēmu nekur neceļot, bet dzīvoties Alūksnē pie savas ģimenes. Man laikam ir “pēc prombūtnes” sindroms: ja man jāizvēlas vakaru pavadīt kopā ar ģimeni vai kaut kur doties, izvēlos pirmo. Esmu ģimenes cilvēks. Lai arī Francijā mani apciemoja gan ģimene, gan draugi, viņu man svešumā pietrūka visvairāk, jo mājas cilvēkam ir tur, kur ir viņa ģimene. Sapratu, ka negribētu visu dzīvi nodzīvot ārzemēs. Vectēvs teica, lai tikai es neapprecoties ar francūzi, bet braucot mājās!
– Kā tu raksturotu frančus?
– Pirms braukt uz Franciju, biju saklausījusies, cik franči ir iedomīgi, uzpūtīgi, ar ārzemniekiem nelabprāt runā citā valodā – tikai franču, bet patiesībā tā nav. Protams, viņi ir sajūsmā, ka ārzemnieks pārvalda franču valodu – viņi to ļoti augstu novērtē. Tiesa, angļu valodu viņi pārvalda ļoti pieticīgā līmenī. Franči ir ļoti lepni par savu kultūru, ciena to. Viņi ir atvērtāki nekā latvieši, lieli individuālisti.
– Joprojām neesi pametusi arī mūziku un dziedāšanu!
– Jā – mūzika joprojām caurvij manu dzīvi, jo palaikam iesaistos dažādos pasākumos. Piemēram, pērn piedalījos “Metro talantu šovā” ar pašas komponētu dziesmu franču valodā un pati arī spēlēju pavadījumu ar klavierēm. It viss, ko dzīvē savulaik esmu mācījusies, man kādā brīdī ir noderējis. Esmu sarakstījusi dažas dziesmas arī latviešu un angļu valodā, bet plašākai publikai tās vēl nav atskaņotas. Zinu, ka īstā dziesma vēl atnāks pie manis. Spēlēju Vīlandes zvanu ansamblī Rīgā. Ansamblis pastāv jau piecus gadus, bet es tajā esmu trešo gadu – gan dziedu, gan spēlēju zvanus. Lai arī spēlēšana prasa lielu koncentrēšanos – katram zvanam ir sava nots – šī muzicēšana lieliski palīdz relaksēties. Bērnībā pievērsties mūzikai virzīja vecāki, bet ar laiku sāku izvērtēt, kāpēc to daru, vai man tas patīk. Ja agrāk dziedāju dziesmas, kas ir skaistas, tagad izprotu arī to būtību un izpildu tikai tās, kas sirdij tuvas. Mūzika man vienmēr ir blakus, bet nav pamatnodarbošanās. Mūzika paceļ mani spārnos un ļauj paraudzīties uz visu no malas, pasapņot, jo reizēm es aizmirstu to darīt.
– Un par ko tu sapņo?
– Tuvāko piecu gadu laikā vēlos satikt īsto cilvēku, ar kuru apprecēties un veidot ģimeni. Esmu ģimenes cilvēks. Ilgi dzīvojot internacionālā vidē, agrāk pieļāvu domu apprecēties ar ārzemnieku, bet tagad vairs ne, jo – tad es nevarēšu plēst savus latviešu jociņus, jo ir lietas, ko nevar iztulkot (smejas)! Vēlos arī saprast, ko īsti dzīvē gribu darīt, jo apšaubu, ka vienmēr būšu skolotāja. Bet darbam jābūt tādam, lai es varu turpināt ceļot, jo iepazīt citu tautu kultūras ir ļoti svarīgi – tas bagātina personību. Lai arī Rīga sevī “ievelk”, ceru, ka daudzi alūksnieši iegūs augstāko izglītību un viņiem raisīsies idejas, kā attīstīt Alūksni, lai arī tā ir tālu no Rīgas. Arī es pēc dažiem gadiem vairs negribēšu dzīvot Rīgas centra putekļos un troksnī, bet vēlēšos māju laukos.
– Ko darīsi tagad, kad augstskolas diploms kabatā?
Šobrīd ar dzīvi esmu apmierināta un priecīga, ka viss iegrozījies tā, kā ir. Es nebūtu tur, kur šobrīd esmu, ja nebūtu dzīvojusi un mācījusies Alūksnē. Esmu lepna, ka no Alūksnes nāk daudz talantīgu cilvēku. Savukārt atvaļinājumu šovasar izbaudu Alūksnē un lauku mājās Jaunalūksnē. Esmu nolēmusi attīstīt sevī dārzkopja prasmes, izbaudīt lauku mieru, pasauļoties savā dārzā, apēst pašu audzētu salātlapu. Ja izdosies sakārtot dokumentāciju, septembrī varēšu tālmācībā uzsākt maģistra studijas Francijā, lai kļūtu par franču valodas skolotāju. Žila Verna Rīgas franču skolas direktore ir tiesīga mani apmācīt, tādēļ – turpināšu mācīties un vienlaikus strādāšu.
