Vienkocis. Kas tas ir? Ne katrs droši vien spētu atbildē. Latviešu skaidrojošā vārdnīcā teikts, ka tā ir kokā dobta laiva vai trauks. Taču Vienkoču parka veidotājs Rihards Vidzickis acīmredzot atzīst, ka vienkocis ir jebkas, kas veidots no viena koka. Tāpēc, ejot pa parku Līgatnes upes krastā, pārsteidz arvien jauni vienkoči un veidojumi kokā.
Sajūtas kā noburtā mežā
Līkumu līkumiem izejot cauri gandrīz sešus hektārus plašajam parkam, kur var elpot neskartas dabas dzīvo gaisu, vērot ainavas ar koka skulptūrām, piestāt spēļu laukumā, pie miniatūrām dzirnavām vai baroka stila dārzā, šausmināties par viduslaiku moku rīkiem, ielūkoties Raganas pirtī un iztēloties mazgāšanos vienkoča vannā zem klajas debess, pamazām rodas apjausma. Tā ir milzu bagātība, ko piedāvā viens cilvēks – savā ziņā arī vienkocis. Parka saimnieks R.Vidzickis gandrīz visu te ir radījis pats savām rokām. Tā ir viņa izsapņota un soli pa solim nu jau gandrīz desmit gadus veidota savdabīga atpūtas vieta. Tiesa, labi var redzēt, kurš ir senāks vienkocis un kurš vēl jauns. Rodas arvien jauni vienkoči svecēm, kas ēnainajā mežā dod gaismu un siltumu, kad satumst. Var vien iztēloties, kā te izskatās 1.oktobra vakarā, kad tradicionāli sadedz sveces. Kā pasakā, par ko stāsta muižu maketi. Bet, apsēžoties uz baroka laika soliņa lapenē, šķiet, ka aiz apstādījumiem atskanēs viegla mūzika un balles kuplo tērpu švīksti.
Parunāt ar dižvaboli un
senčiem
Pa taku ejot, ik pa gabaliņam kokā attēlots kāds Latvijā aizsargājams dzīvnieks no Sarkanās grāmatas: cirslis, purva bruņrupucis, dižā briežvabole… Diezgan stāvs kāpums ir lejup pa gravas nogāzi, kur var apsēsties uz Raganas akmens. To raganas esot izmantojušās kā švammi, jo turpat netālu ir raganas pirts. Gar Līgatnes upīti pa laipu cauri meldriem taka ved uz īstu melno pirti, kas celta no sakritušiem zariem un melnzemes. Tā ir tik zema, ka pirtī ielīst var tikai četrrāpus. Droši vien tāpēc grūti ticēt tiem, kuri apgalvo – pēršanās tajā esot fantastiska. Kokos satupušas koka pūces un ūpji, bet pāri takai novilktā auklā “žāvējas” zivis, tik prāvas, kādas izvilkt ir katra makšķernieka sapnis.
Parka centrā stāv senču gars – līdzinieks tiem, kas atrasti Baltijas reģionā. Tas esot senākais koktēlniecības paraugs, jo tādus garus mūsu senči pielūguši septiņus tūkstošus gadus pirms mūsu ēras. Paklanos garam un dodos tālāk. Acīmredzot koka darbnīcā tapuši vienkoči un dažādi koka brīnumi, taču šobrīd tā šķiet pamesta un aizmirsta. Senos laikos vienkoči bija trūcīgu cilvēku lietas, kas izzuda, kad sāka taisīt dēļus. Tāpēc vēl jo vairāk apbrīnojamas ir vienkoča laivas, ar kurām droši varot laivot pa straujām un nemierīgām upēm. Šī laiva ir smaga, bet stabila.
Svarīgākais ir piepildīt
iecerēto
Atzīšos, ka manī vēlmi doties uz Vienkoču parku radīja tur uzceltā smilšu maisu māja. Tā šķita kaut kas neparasts, taču pārliecinājos, ka parkā viss ir tieši tāds, jo rosina iztēli un fantāziju. Bet māja patiesi ir apbrīnas vērta. Žēl, ka ikdienā tās durvis ir apmeklētājiem slēgtas. No ārpuses var redzēt vien celtni, kuras viena siena un jumts ir klāts zaļām vēlēnām. Tās pamatam esot izmantoti lopbarības maisi, kas pildīti ar smilti un mālu, kas turpat netālu atrodami. Priekštelpai izmantots malkas un mālu mūrējums, kurā ļoti dekoratīvi izskatās vīna pudeles, kas vizuļo saulē. Tiesa, pati celtniecība esot ļoti smags darbs, taču neapšaubāmi ir ekoloģiska. Tajā varot dzīvot arī ziemā, jo mājā ir “Jotul” krāsniņa. Vai es to gribētu?
Sākumā man kaut kā viss cits parkā redzētais nelīmējas kopā ar modernās mākslas objektiem. Taču mākslinieka Jāņa Straupes sarkanās kāpnes, kas ved augšup un pēc tam, kad sasniegts augstākais punkts, nosveras lejup, liek secināt, ka dzīves atziņas paliek nemainīgas.
