Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa ik mēnesi apmeklētājiem piedāvā kādu gleznu izstādi ar vietējo mākslinieku darbiem. Šomēnes tās telpās var skatīt 79 gadus vecā alūksnieša Viestura Jakobsona darbus, kas plašākas publikas vērtējumam nodoti pirmo reizi.
“Par izstādēm nekad neesmu domājis. Tās ir liekas problēmas! Tev pašam jāatrod telpas, jānogādā līdz izstāžu zālei darbi un vēl jāsaliek apmeklētājiem pievilcīgā veidā – nu, kam tas ir vajadzīgs? Es saprastu, ja gribētu gleznas pārdot, bet pircējus man nevajag. Es gleznoju tāpēc, ka man patīk to darīt,” atklāj V.Jakobsons. Lai gan šī ir viņa pirmā izstāde gandrīz 80 gadu ilgajā mūžā, ar zīmēšanu alūksnietis aizrāvies jau kopš bērnības. “Tas bija vēl Ulmaņlaikos, kad tēvs man un māsai nopirka krāsu zīmuļus. Papīru gan nepirka. Baidījās, ka mēs pieražosim tos “mākslas šedevrus” bez sava gala. Tikai reizēm atnesa mājās ietinamo papīru. To tad mēs arī izklājām uz grīdas, abi ar vēderiem sagūlāmies zemē un tā katrs pēc savas saprašanas zīmējām,” viņš atceras.
Iedvesmu negaida
Skolas gados V.Jakobsona talants nav palicis neievērots. Reiz dabas zinību grāmatā noskatīts ērglis pārvērsts zīmējumā. “Skolotājai nebija ticības, ka tas ir mans darbs. Zīmēšanas stundā viņa iedeva man pārzīmēt grāmatas vāku, bet pati nosēdās blakus, lai pārliecinātos, ka es tiešām protu zīmēt,” iepazīstina alūksnietis. Līdz ar šo atklāsmes brīdi V.Jakobsons ticis pie sienas avīžu veidošanas “lāsta”, kas vajājis viņu līdz pat Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma beigšanai. “Nu, nepatika man tās sienas avīzes, bet – ko padarīsi?” viņš smejas. Tieši zīmēšanas talanta dēļ viņš pēc tehnikuma atstāts strādāt Priekuļos. Tur iepazīts kāds mākslinieks, kurš aizrāvies ar eļļas gleznošanu. Abi dzīvojuši vienā istabiņā, tāpēc V.Jakobsons varējis iepazīties ar galvenajiem gleznošanas principiem. Par pirmo paša veidoto gleznu kļuvis Vaives dzirnavu dīķis.
Turpmāk V.Jakobsons gleznojis tikai ar eļļas krāsām. Arī par viņa iecienītākajiem motīviem kļuvusi daba. “Dabā precizitāte nav tik svarīga. Viens milimetrs šur vai tur neko neizsaka. Tas dod vairāk brīvības gleznas radīšanā,” skaidro gleznotājs. Kad ticis pie savas automašīnas, bieži devies gleznot dabā. Kļūstot vecākam, tagad tādi izbraukumi vairs nav iespējami veselības problēmu dēļ. Idejas gleznām tiek meklētas reprodukcijās, fotogrāfijās un attēlos. Parasti gleznošanai viņš pievēršas brīdī, kad nav nekā cita ko darīt. “Kad sāc strādāt, tad arī domas atraisās. Atliek tikai pieķerties pie viena darba, lai rastos idejas nākamajam,” atzīst V.Jakobsons. Nereti pabeigtie darbi nokļūst pie draugiem un radiniekiem, taču vairums glabājas paša autora īpašumā. “Kurš tad tos visus var saskaitīt!” viņš nosmejas par savu ražīgumu.
Novērtē līdzību ar dabu
Gatavojoties izstādei, atlasīti acij tīkamākie un sirdij tuvākie darbi. Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Dzidra Bauere atklāj, ka tie jau paspējuši iekarot apmeklētāju simpātijas. “Visi brīnās, kur mēs tādu mākslinieku esam atraduši!” viņa neslēpj skatītāju reakciju. Iepazīties ar kolēģa veikumu ieradies arī mākslinieks Gunārs Ozoliņš, kurš novērtējis veiksmīgos krāsu salikumus un to vizuālo līdzību ar dabu. “Esam ļoti priecīgi, ka mūsu telpas ieguvušas tādu mākslas piesitienu,” pauž Dz.Bauere.
Lai gan V.Jakobsons nenoliedz, ka citu vērtējums ir svarīgs, viņš smejas, ka ir jau tādā vecumā, kad padomi vai ieteikumi tiek laisti gar ausīm. “Manā vecumā tie paradumi kļuvuši tik spēcīgi, ka grūti kaut ko mainīt. Kā esmu iesācis gleznot, tā arī turpināšu,” viņš saka. V.Jakobsona izstāde būs skatāma līdz 15.augustam.
