Alsviķiete Anna Volcīte saņēmusi balvu, kas līdzinās Pelnrušķītes kristāla kurpītei. Tomēr dzīvē reti notiek kā pasakās. Lai gan viņa ir konkursa “Sieviete Latvijai 2012” laureāte, saņemot atzinību par ģimenes stiprināšanu, greznas pilis varēja skatīt vien dāvinātā brauciena laikā Briseles vecpilsētā, kur kopā ar citām konkursantēm devās pirms Jāņiem.
“Savu bagātību skaitu pēc cilvēkiem, kuri kopā ar mani smejas un dzied. Ar kuriem kopā varu raudāt, skaitīt zvaigznes vai neprātīgi diet. Viņi nav apsēsti ar sarunām par mantu vai kaimiņu labklājību, bet kopā ar mani klusējot sagaida rītu. Un tad, kad patiešām sāp, ar klusu atbalstu, ar pleca sajūtu viņi ir klāt arvien,” tā, citējot Irisas Puidzes dzejoli, atzīst A.Volcīte.
Viņa pazīst visus sava pagasta cilvēkus, jo savulaik strādājusi
sovhozu kadru daļās, bijusi visās mājās gan svētku reizēs, gan palīdzot kārtot dokumentus, gan izteikt līdzjūtību skumjos brīžos. Turklāt vairākus gadus viņa bijusi pastniece, līdz Annu pierunāja kļūt par Strautiņu pasta nodaļas priekšnieci. „Esmu bijusi tik daudzu cilvēku bērēs, ka tie varētu manu kapu ar saujām aizbērt. Visi mani pazīst,” saka A.Volcīte. Arī viņas vīra bērēs daudzi jautājuši, vai kādu ministru glabā, ka tik daudz cilvēku to pavada. Vai tad jābrīnās, ka Annas pati lielākā bagātība ir viņas bērni, mazbērni un mazmazbērni? Annas dzīves ceļš nav bijis ne viegls, ne gluds, tomēr viņa pratusi saglabāt optimismu, rūpes un raizes slēpjot aiz smaida.
Greizsirdība nokauj mīlestību
„Esmu divas reizes precējusies. Divas meitas ir no pirmā vīra, četri bērni – no otrā vīra. Ar pirmo vīru izšķīrāmies, jo viņam patika visas pasaules sievietes. Toties otrais vīrs man bija brīnišķīgs. Viņš bija audzis daudzbērnu ģimenē. Tikpat labi rūpējās par pirmajā laulībā dzimušajām meitām kā par saviem bērniem,” salīdzina A.Volcīte. „Vīrs spēlēja akordeonu, saksofonu, klavieres un cītaru. Kad aizgājām uz balli, kādas dejas padejojām, pēc tam teica – iešu spēlēt. Viņš bija „Veco runču” kapelas dalībnieks. Lai gan vīrs labi zināja, ka malā nesēdēšu, nekad nebija greizsirdīgs. Tas ir vislabākais, jo greizsirdība ir tā, kas nokauj mīlestību,” skaidro Anna.
Viņa atceras, ka, sākot kopdzīvi, abiem nebija nekā. Tad tika nopirkta māja “Miezīši”, kurā A.Volcīte joprojām dzīvo ar vidējā dēla ģimeni, kurā ir divi bērni, un vīra māti. Tiesa, saimniece smejas, ka māja tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, jo arī tagad būtu vajadzīgs šo to remontēt. Ko viņa vēlas nodot mantojumā bērniem un mazbērniem? „Darba un kārtības mīlestību. Tā mani mācīja. Citādi puse dienas paiet, meklējot kādu lietu. Ir jābūt tādai kārtībai, lai arī pēc 10 gadiem varētu to atrast noteiktā vietā,” skaidro A.Volcīte. Vai viņai tas ir izdevies? Daļēji, jo katram tomēr ir savs raksturs. Vecākais dēls, vēl mazs būdams, vienmēr jautāja: „Mamma, kas man jāpadara?”
No meža mācās
uzveikt izmisumu
„Vienai manai meitai ir četri bērni, bet otrai drīz būs piektais. Turklāt man ir četri mazmazbērni un būs arī piektais. Vieglāk ir audzināt vairāk bērnu nekā vienu vai divus, jo tad tos cenšas lutināt. Mani bērni visi ir radināti strādāt no mazām dienām, palīdzēt cits citam. Turklāt pie mums nāk cilvēki, kad tiem klājas grūti. Dažam noder padoms, kāds grib no sirds izrunāties, vēl kādam nepieciešama palīdzība. Mūsu māja tāda ir – ar dvēseli, nevienu neatstumj,” stāsta A.Volcīte. Viņai esot arī audžudēls, kurš no 7 dienu vecuma audzinājis savu meitu. „Ne tikai tad, kad ir smagi, gandrīz katru dienu viņš atbrauc. Ja mums kaut kur vajag tikt ar mašīnu, vienmēr aizved,” norāda Anna.
Viņas dzīvē melnākās dienas atnāca, kad negaidīti 21 gada vecumā autokatastrofā gāja bojā meita. Palika mazdēls, kam bija tikai pusotrs gads. Zilākalna Marta esot meitai paredzējusi, ka tā notiks, taču viņa par to neko neteica vecākiem. Tikai pēc tam darbabiedri atklāja, ka tiem viņa atklājusi paredzējumu, turklāt secinot, ka nekas nav noticis. Tomēr 1980.gada 18.martā jauno sievieti sabrauca, 3.aprīlī viņa mira, bet tikai 27.aprīlī būtu palikuši 22 gadi. Ar laiku māte spēja savu bēdu palikt zem akmens un dzīvot tālāk. Pēc gada viņai piedzima dēls. „Esmu uzaugusi starp mežiem. Pats galvenais, ko mežs man iemācījis – izmisums ir allaž jāpārvar,” uzsver A.Volcīte. Viņa no savas dzejoļu klades citē K.Apškrūmas dzejas rindas “Pēc melna negaisa, kas dvēselē ir bijis, zaļš brūklenājs lai tajā atzelt var.” Un vēl – mežs viņai ir iemācījis pastāvēt par sevi un neliekties no katras vēja pūsmas.
Dziesma aizved pasaulē
„Augu četru bērnu ģimenē mazā, mazā būdiņā, kas bija celta uz vectēva zemes. Istabiņas bija mazas, bet tajās dzīvoja ne tikai seši mūsu ģimenes cilvēki. Bieži ziemas mēnešos devām pajumti kādam vecam cilvēkam. Arī otrās vectēva mājās bija liela istaba, kurā dzīvoja cilvēki, kuriem nebija, kur palikt. Tā vienmēr ir bijis, tāpēc šķiet, ka mums labestība ir iedzimta,“ stāsta A.Volcīte. Pēc horoskopa viņa ir Lauva, kas dzimusi Kaķa jeb Zaķa gadā. “Smejos, ka savā būtībā esmu brālītis trusītis, kas uzvarēja lauvu. Vienmēr esmu bijusi ar cilvēkiem, redzu un izprotu viņus. No vecākiem esmu paņēmusi pūrā labestību.”
Annas tēvam bija skaista balss, arī māte dziedāja. Sākumā meitene tikai klausījās, bet vēlāk sāku dziedāt līdzi. A.Volcītes dzimtās mājas bija ļoti skaistā vietā Alsviķos – Ragangravā, kur ir kalni un lejas. „Tur ir augsts kalns – otrs augstākais mūsu novadā. No 7 gadu vecuma ganīju govis un arī māsu pieskatīju. Es rāpos kokos un dziedāju,” atceras Anna. Viņa ir dziedājusi ansambļos, Alsviķu korī, bet visilgāk un vēl joprojām dzied Alūksnes senioru korī “Brūklenājs”. Daudz ir bijusi ārzemēs kopā ar kori. Vīnē un Zalcburgā pat trīs reizes! „Esam dziedājuši Ungārijā, Vācijā, Čehijā, Itālijā, kur 2007.gadā bijām tieši Jāņos. Kad kalnos uznāk lietus, tad uzreiz nogāž kārtīgi kā no spaiņa. Bijām slapji līdz ādai, pēc tam vajadzēja žāvēt tautas tērpus. Itāļiem laikam patika mūsu tērpi, vairāki gribēja kopā fotografēties,” spriež A.Volcīte. Koncertu esot bijis daudz, turklāt bija paredzēts vēl dziedāt pulksten 23.00. “Par laimi, sāka kārtīgi līt, jo bijām jau noguruši. Tad viesnīcā paši svinējām Jāņus un līgojām. Mums pievienojās vietējie, kuri runā vāciski. Ir daudzas kopējas dziesmas, kuras zina gan viņi, gan mēs,” secina Anna. Spēlēja akordeonu, dancoja un dziedāja līdz 2.00 naktī.
