Reizēm pamostos es
No sapņu pasaules
Un tad spogulī ieskatos,
Skatienā aizmirstos.
Nesaprotu vairs,
Kur ir drošais plosta ars;
Esmu izmesta pasaulē
It kā atmiņu aizsaulē.
Atceros tik indes vārdus
Kā sendienu dārdus
Par taustiņiem melniem
Un solījumiem baltiem.
Tad atkal esmu tas,
Kas mežā atrodas,
Uz četrām kājām stāvot
Un vēja balsi elpojot.
Mana spalva brūna,
Bet viegla kā dūna;
Es skrienu ātri
Kā durta ar nātri.
Es redzu to baru,
Brīdi šķiet, savu garu.
Nemanot skatu savu,
Ieraugu sirdi tavu.
Salecos no redzētā
Un, šķiet, reizēm aizmirstā.
Tā es pamostos
Un skatienā aizmirstos.
